Premjerministrs Valdis Dombrovskis izdevis rezolūciju ministriem, ka no 17.oktobra visi kaut cik nozīmīgi iepirkumi jāizskata valdībā – “lai izvērtētu valsts intereses un konstatētu iespējamos riskus”, skaidro Valsts kanceleja un atsaucas uz fotoradaru iepirkuma līgumu kā vienu no līdzšinējās neveiksmīgās, tāpēc maināmās prakses piemēriem.
Tas izklausās ciniski. Jo tieši radaru lietu valdība jau ir pārņēmusi pilnīgā kontrolē, tomēr mēģina nodarīt vissliktākajā no iespējamajiem veidiem – slepeni un bez konkursa.
Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis nopūlas atrast veidu, kā samaksāt lauztā līguma nepildītājiem par jau uzstādītajiem radariem. Valdība gatava šā mērķa sasniegšanai apiet likumu. Turklāt, laikam tomēr apzinādamās savas rīcības prettiesiskumu, cenšas ar slepeniem administratīviem manevriem apmuļķot sabiedrību.
Šis darījums būs pārbaudījums tiesiskuma koalīcijas valdības izpratnei par tiesiskumu. Un nav runa tikai par vienu konkrētu gadījumu. Valdība veido precedentu un pamatojumu patvaļai valsts iepirkumos, kurus ministri un ierēdņi turpmāk varētu pēc saviem ieskatiem rīkot bez konkursa.
Kozlovska mokas
Radaru iepirkumu ne apjoma, ne procedūru ziņā nevar salīdzināt ar otru līdzšinējās neveiksmīgās līgumu slēgšanas prakses piemēru – Pasažieru vilciena līgumu ar Spānijas uzņēmumu CAF par vilcienu pirkšanu -, ko premjerministra rezolūcijas pamatošanai piesauc Valsts kanceleja. Svarīgākā atšķirība ir nevis darījumu apmērs, bet gan valsts puses statuss. Valsts policija nav valsts uzņēmums, kāds ir Pasažieru vilciens, un tās līgums ar Vitronic bija tiešs toreizējās iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces politiska lēmuma rezultāts.
Nu jau neviens laikam neiebilst, ka “valsts un privātās partnerības” skaistajā iepakojumā valsts dabūja nelietojamu brāķi. Valdība tagad ir cita, tāpēc, šķiet, tai nevajadzētu būt problēmu pateikt, ka, jā, iepriekšējās laikā noslēgtais līgums ir neveiksmīgs, bet mēs to atrisināsim tiesiski korektākajā, valstij izdevīgākajā, sabiedrības interesēm atbilstošā veidā.
Taču tā vietā pašreizējais ministrs Kozlovskis dara visu iespējamo, lai šo lietu risinātu līguma nepildītājas privātfirmas interesēm visizdevīgākajā, bet sabiedrības interesēm ilgtermiņā vissliktākajā veidā.
Kopš pavasara vairākkārt pagarinātā un ar lielām mokām septembra beigās it kā lauztā līguma vietā ir noslēgts jauns – par jau uzstādīto radaru “pagaidu” apsaimniekošanu. Un ministrs ir stājies nodrošināt, lai hroniskie līguma nepildītāji saņem naudu par šiem radariem.
Atskatā redzams, ka līguma it kā laušanas milzīgi sarežģītās mokas jau kopš pavasara patiesībā bija mēģinājumi nodrošināt privātfirmai izdevīgāko risinājumu situācijā, kurā tā, šķiet, pat nebija grasījusies līgumu pildīt. Kozlovskis jau jūlijā bija ieminējies par iespējamo radaru atpirkšanu. Tobrīd tas šķita absurds pārpratums – kā var vienkārši ņemt un atpirkt kaut ko, nerīkojot iepirkuma konkursu?
Tuvojoties septembra beigām, kad bija nolemts līgumu tomēr lauzt, Kozlovskis sāka runāt par “nepārtrauktības principu”, ko varbūt bija cerējis pabīdīt zem radaru atpirkšanas bez konkursa. “Nepārtrauktība” laikam pārtrūka, kad 28.septembrī radari tika atslēgti. Un ministrs 5.oktobrī LTV raidījumā 100.panta preses klubs ieminējās, ka konkursu varētu nerīkot tāpēc, ka tas “vistiešākajā veidā saistīts ar sabiedrības drošības jautājumiem”.
Divkārši meli
Ministrs nebija godīgs divējādi. Pirmkārt, “sabiedrības drošības jautājumus”, ar ko acīmredzot bija domāts izņēmums Publisko iepirkumu likumā, kad var nerīkot konkursu, pat aiz matiem nevar pievilkt kā pamatojumu fotoradaru pirkšanai bez konkursa. Konkursu var nerīkot, “ja tas radītu būtisku kaitējumu valsts interešu aizsardzībai”, nosaka likums. Valsts intereses šā likuma izpratnē ir nepārvarami apstākļi – karš vai dabas katastrofa – vai valsts drošība un valsts noslēpuma aizsardzība. To ir izsmeļoši skaidrojis gan Iepirkumu uzraudzības birojs, gan Eiropas Savienības tiesa. Ministrs, kas turklāt ir skolots jurists, to nevar nezināt.
Otrkārt, Kozlovskis nebija godīgs, vēl arī 5.oktobrī runādams par radaru pirkšanu bez konkursa kā vienu no “iespējamajiem variantiem”, taču ne ar pušplēstu vārdu neminēdams, ka valdība jau 25.septembrī (jau pirms līguma laušanas!) bija savas sēdes slēgtajā daļā nolēmusi nerīkot konkursu.
Par to sabiedrību informēja nevis ministrs vai valdības vadītājs, bet gan Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone – Godmane un tikai 10.oktobrī, tātad divas nedēļas pēc lēmuma. “Valsts interešu aizsardzība ir iespēja, ka šo publisko iepirkumu nepiemēro, un par katru atsevišķu gadījumu lemj Ministru kabinets, un mūsu gadījumā Ministru kabinets par to ir lēmis 25.septembrī,” ierēdne LTV Panorāmai pavēstīja it kā pašsaprotami un kā par sen visiem zināmu faktu. “Mēs neesam vairs apsprieduši jautājumu, vai vajag būt sabiedriskās kārtības un drošības labā fotoradariem uz ceļiem, un tās arī droši vien ir būtiskākās valsts intereses.”
Fotoradariem uz ceļiem ir jābūt – gan sabiedriskās kārtības, gan drošības labad. Tikai arī augstā ierēdne, nav šaubu, saprot, ka šīs ne tuvu nav tādas “valsts intereses”, par kādām ir runa likumā. Ja vajag fotoradarus, tie valstij ir jāiepērk likumā noteiktajā kārtībā.
Arvien nav zināms, kādu īsti lēmumu valdība slepeni pieņēmusi – pirkt radarus bez konkursa vai nerīkot konkursu, ja nolems tos pirkt. 3.oktobrī premjerministrs Dombrovskis LNT raidījumam 900 sekundes garāmejot un miglaini bilda, ka valdība esot “konceptuāli atbalstījusi” fotoradaru atpirkšanu. Valdība ir arī – atkal bez konkursa, protams! – uzdevusi auditorfirmai Pricewaterhouse Coopers līdz 27.novembrim izvērtēt fotoradaru iegādes lietderību un iespējamo cenu, un būtu dīvaini, ja lēmums kaut ko pirkt būtu pieņemts, pirms zināms, cik tas maksās. Taču valdības lēmums arvien paliek slepens, kam arī grūti saskatīt jebkādu citu iemeslu kā vien vēlmi noslēpt no sabiedrības tiesiski nepārprotami apšaubāmu darījumu.
Ardievas tiesiskumam?
Sabiedrība par atklātību Delna ir nosūtījusi iesniegumus Ministru kabinetam un Iekšlietu ministrijai ar pieprasījumu nekavējoties publiskot valdības lēmumu par fotoradariem un tā pamatojumu. “Ņemot vērā fotoradaru iepirkuma vēsturi, valdības vēlme izvairīties no godīgas konkurences un labākās cenas iegūšanas ir nepieņemama,” teic Delnas direktors Kristaps Petermanis. Viņš norāda, ka steidzamība šajā reizē esot tāpēc, ka, iespējams, jau 25.oktobrī beidzas procesuālais termiņš, ja būtu nepieciešams valdības lēmumu apstrīdēt tiesā.
Ja valdība arī turpmāk izrādīs tikpat nelokāmu politisko gribu viena komersanta interešu vārdā ignorēt likumu, iemeslu tiesu darbiem nodrošinās. Taču šim vienam valdības lēmumam būtu tālejošākas, tiesiskumam postošas sekas. Ja fotoradaru pirkšanu bez konkursa var aizbildināt ar kara stāvoklim un dabas katastrofai pielīdzināmiem nepārvaramiem apstākļiem un ja var šādas muļķības bīdīt slepenas sazvērestības stilā, tad jebkuru valsts iepirkumu turpmāk varētu kārtot līdzīgi, jo jebkurš jau pēc definīcijas tiek rīkots – kā gan citādi? – valsts interesēs!
Grūti saprast, kāpēc premjerministram un viņa valdības ministriem ir tik svarīgi atdot žūksnīti nodokļu maksātāju naudas Ērikam Teilānam un viņa biznesa partneriem līgumu nepildījušajā firmā, ka gatavi tādēļ atteikties no Vienotības un Reformu partijas vienmēr sludinātajiem tiesiskuma un atklātības principiem. Taču uz šāda valdības rīcības fona arī premjerministra it kā valsts interešu labad izdotais rīkojums teju visus iepirkumus vērtēt valdībā var izskatīties pēc augsnes sagatavošanas iespējai politiski, nerēķinoties ar likumu, lemt par jebkuru iepirkumu.
Komentāri (24)