Reformētāji un reformējamie

Reformējot nevajadzētu izliet no vannītes ūdeni ar visu bērnu

Vairāki Reformu partijas ministri, jo īpaši izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, pēdējā laikā nonākuši sabiedrības uzmanības krustugunīs viņu iecerēto pārmaiņu dēļ. Par R.Ķīļa vārdu kaujām ar augstskolu rektoriem un studentu pārstāvjiem vai ik dienas uzzinām ko jaunu no medijiem. Arī E.Sprūdža konfliktā ar lielo pašvaldību vadītājiem netrūkst kaislību un emociju.

Par to, ka šie ministri ir nākuši politikā, lai reformētu, nevienam nebūtu jābūt nedz izbrīnītam, nedz pārsteigtam, ja pievēršam uzmanību partijas nosaukumam un atceramies veidu, kā šie politiķi nonāca pie teikšanas valdībā. Nekas nav iebilstams arī pret to, ka pārmaiņām “uz augšu” ir jānotiek teju nemitīgi un, kur nu vēl labāku brīdi atrast, kā valsts iziešanu no krīzes.

Tomēr veids, kādā notiek sabiedriskā saruna par šīm reformām, gan nav pieņemams, un kārtējo reizi var izrādīties, ka reformu straujumā no vanniņas būsim izlējuši ūdeni ar visu bērnu. Proti, iebildumus rada ministru nievājošā un kareivīgā attieksme pret augstskolu rektoriem un pašvaldību vadītājiem. It kā tie būtu kaut kādi varu sagrābušies ļaundari, nevis demokrātiskās vēlēšanās ievēlēti tautas pārstāvji un labākie no mūsu labākajiem mācībspēkiem.

Ko mums dos reformas, ja to gaitā to vien būsim darījuši, kā vairojuši savstarpēju neuzticēšanos valstī un neticību demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanai?

Ko kurš pārstāv

No visas nesenās publiskās vārdu pārmaiņas minēšu vien divus, manuprāt, zīmīgus citātus. «Saskaņa starp ministriju un Rektoru padomi būtu dīvaina lieta, jo Izglītības un zinātnes ministrija primāri pārstāv nodokļu maksātāju intereses, nevis rektoru intereses,» izglītības un zinātnes ministra R.Ķīļa teikto citē aģentūra BNS (13.09). Savukārt “Latvijas Avīzē” (14.09.) atrodu ministra E.Sprūdža atziņu, ka “nevar sagaidīt, ka reformējamie piekritīs visām reformām. Ar zināmu pretestību esmu rēķinājies un nāksies arī vienoties par kompromisiem, bet nevaru atkāpties no tā, ka šīs lietas ir jārisina.”

Protams, ka ir vieglāk pārliecināt par savu taisnību jeb šajā gadījumā iecerēto reformu, ja bildi var uzzīmēt melni baltu, ar skaidri saredzamiem labajiem un ļaunajie spēkiem, ar reformētājiem un reformējamiem. Tikai diezin vai šis ir tas gadījums, kad tā bilde ir tik viennozīmīgi melni balta.

Ja runājam par augstskolu rektoriem, tad man ir jaunums, ka viņiem nav nekāda sakara ar nodokļu maksātājiem un to interesēm, un varbūt tieši otrādi – ir mērķis kaut kā neģēlīgi apkrāpt nodokļu maksātājus. Cik man zināms, tad augstsoklu rektorus Latvijā ievēl no pašu mācībspēku vidus, izvirzot un izvērtējot labākos no labākajiem. Proti, rektori nav nekādi senili, atpakaļrāpulīgi, varu nelikumīgi sagrābušies diktatori, kuri nepārstāv nevienu citu kā tikai sevi.

Rektori pārstāv ne tikai mūsu zinātni un augstākās izglītības jomu, lai kāda tā arī būtu, bet arī lielos kolektīvus, ko viņi ikdienā vada. Tajā skaitā arī tūkstošus un tūkstošus studentu. Un atļaušos piebilst, ka atšķirībā no konkrētā ministra R.Ķīļa, kurš pat nekandidēja Saeimas vēlēšanās, ir izturējuši konkurenci uz augsto amatu.

Tas, ka ministram var būt atšķirīgs viedoklis par reformu nekā rektoriem, nav nekas īpašs un pārsteidzošs. Taču uzskatu atšķirības var tuvināt sarunu un skaidrošanas procesā, nevis publiski noniecinot šo sabiedrībā cienījamo institūciju, kura turklāt nepastāv tikai unikāli Latvijā vien.

Ja ministrs nav izdarījis savu darbu, sabiedrībai pietiekami skaidrojot iecerētās augstskolu reformas, tad diezin vai tur vainojama tikai rektoru ietiepība.

Cieņa pret vēlētājiem

Ja ministra R.Ķīļa gadījumā vēl ir runa par salīdzinoši šaurāku loku – augstskolu un zinātnes jomā iesaistītajiem -, tad E.Sprūdža reformu lauciņš būtībā skar jebkuru Latvijas iedzīvotāju, jo visi mēs dzīvojām kādā no Latvijas pašvaldībām. Tieši tādēļ ir dīvaini klausīties, ka tautas vēlēti pārstāvji tiek saukti par “reformējamiem” un viņiem pārmesta tikai šauri savtīgu interešu lobēšana.

Ja par augstskolu rektoriem vēlē tikai attiecīgo augstskolu mācībspēki un studentu pārstāvji, tad pašvaldības Latvijā tiek ievēlētas brīvās, demokrātiskās un atklātās vēlēšanās ik pa četriem gadiem, un tajās var piedalīties visi likumam atbilstošie iedzīvotāji. Jā, arī Aivars Lembergs ir ievēlēts un atkal ievēlēts, jo tāda ir vēlētāju brīva izvēle. Un ar to ir jārēķinās.

Man kā Rīgā deklarētam iedzīvotājam varbūt ne viss ir pieņemams, ko dara pilsētas galva Nils Ušakovs (SC), taču man ne brīdi nenāk prātā apšaubīt viņa amatā nokļūšanas leģitimitāti un tiesības pārstāvēt Rīgas iedzīvotājus. Viņš ir nonācis pie varas godīgu vēlēšanu rezultātā un šobrīd pārstāv rīdziniekus. Tieši tāpat kā pārējo lielo pilsētu un mazo pašvaldību vadītāji.

Drīzāk pats ministrs E.Sprūdžs nav bijis uzdevuma augstumos, skaidrojot sabiedrībai viņa iecerētās reformas būtību un nianses. Taču pie tā nav vainojami nedz lielo pilsētu mēri, nedz mazo pašvaldību vadītāji. Ministram pašam būtu jāspēj ļoti skaidri atbildēt uz jautājumu, vai tiešām Latvijas vietējās varas lielākās problēmas ir deputātu skaits pašvaldībās un amatu savienošana, it īpaši, ja runājam par mazajām pašvaldībām.

Cenšoties profesionalizēt pašvaldību politiku un deputāta darbu, ministram būtu jāspēj novērst bažas, vai tas neatsvešinās varu no iedzīvotājiem vēl vairāk.

Taču jebkurā gadījumā nav pieļaujams, ka ministra publiskā attieksme pret vēlētiem pašvaldību vadītājiem ir kā pret potenciāliem noziedzniekiem vai patvaldniekiem. Lai kādi arī būtu Latvijas pašvaldību vadītāju uzskati par ministra piedāvātajām reformām, ir jāciena šie tautas vēlētie pārstāvji kaut vai tādēļ vien, ka savos amatos viņi pārstāv nevis sevi, bet savus vēlētājus un pašvaldību iedzīvotājus.

Ko sludinām

Tas, ka Reformu partija Latvijas politikā ienāca ar saukli, kas viss iepriekšējos divdesmit gados ir darīts greizi un ačgārni, nav nekāds jaunums. Tomēr diezin vai demokrātijas ieviešana un stiprināšana, tāpat kā pilsoniskās sabiedrības veidošanās (tas, cita starpā, ietver arī tādas lietas kā augstskolu rektoru ievēlēšana, ne iecelšana no augšas) būtu tās visgreizākās un ačgārnākās lietas.

Var piekrist, ka korupcija ir problēma, taču tad tā ir jārisina konkrētos gadījumos, nevis ar vēlmi uz jebkuru pašvaldības deputātu vai ierēdni raudzīties kā uz potenciālu noziedznieku. Tas nevairo nedz šī deputāta vai ierēdņa darba spējas un atdevi, nedz uzticēšanos sabiedrībā kopumā. Taču bez uzticēšanās savā starpā, kā arī attiecībās ar pašvaldībām un valsti, mums nebūs nedz stipras pilsoniskās sabiedrības, nedz demokrātijas. Piemēri nav tālu jāmeklē, kaut vai tepat Ziemeļvalstīs.

Un tieši tāpēc reformas nav jāveic, savā starpā sarīdot rektorus un sabiedrību, pašvaldību vadītājus un pašvaldību iedzīvotājus. Tas varbūt ir ceļš uz kaut ko radikāli citādu un jaunu, nekā Latvijā bijis divdesmit gadus, taču tas noteikti nav ceļš uz labāku sabiedrību.

Autore ir neatkarīga žurnāliste