Vēlreiz par surogātiem

Tautas nobalsošanai piedāvātais likumprojekts ir pretrunā ar Latvijas valsts tiesiskās pēctecības doktrīnu

Tā dēvētais valodu referendums uzjundīja Latvijai visai neierastas publiskās debates par valsts konstitucionālajiem pamatiem, taču pēc pusgada tās faktiski ir izčākstējušas, tā arī nenovedot pie kāda taustāma rezultāta.

Saeima gan ir izperinājusi visai dīvainu likumprojektu, kurā jēgpilnu konceptuālu uzstādījumu aizstāj samocīta tautas nobalsošanas procedūras apgraizīšana, taču arī tas iestrēdzis nebeidzamā ceļā starp Augsto namu un Pili (tagad jau Melngalvju namu).

Tāpēc, kā arī bija gaidāms, esam saņēmuši kārtējo “tautas iniciatīvu” Latvijas valsts demontāžai, kas, kā parasti, izraisījusi šķietamu paniku “pārsteigto” politiķu vidū. Savukārt konstitucionālo tiesību eksperti dziļdomīgi klusē, domājams, gaidot, kad kāds spers kļūmīgu soli, ko būs iespējams nokritizēt no augstās katedras.

Šķiet, grēkāzis šoreiz varētu būt Cimdars, kuram pagājušoreiz izdevās izvairīties no savu pienākumu pildīšanas, bet šoreiz slikti būs jebkurā gadījumā.

Centrālā vēlēšanu komisija saņēmusi nepārprotamus norādījumus gan no Saeimas un Ministru prezidenta, gan Valsts prezidenta, ka tai tomēr jāvērtē iesniegto tautas iniciatīvu kvalitāte un atbilstība Satversmes 78.pantam, tas ir, jānoskaidro vai iesniegtais likumprojekts ir pilnībā izstrādāts.

Cimdars acīm redzami nonācis bezizejas situācijā. Ja viņš Ždanokas, Lindermana un citu latviešu draugu un biedru sarūpēto likumprojektu neatzīs par “pilnībā izstrādātu”, radīsies jautājums, kāpēc tikuši tērēti budžeta līdzekļi vairuma līdzšinējo iniciatīvu tālākai virzīšanai. Savukārt, ja likumprojektu atzīs par izstrādātu un tiks turpināta parakstu vākšanas procedūra, tad referenduma veiksmes gadījumā CVK būs jāuzņemas atbildība par “pilnībā izstrādātā” likuma ieviešanu, jo likumprojekts „Grozījumi Pilsonības likumā” ir acīmredzami neatbilstošs ne tikai Satversmes 78.pantam, bet ir pretrunā arī ar 73.panta normām.

Pirmkārt, tālākas parakstu vākšanas organizēšanai iesniegtais likumprojekts piedāvā grozīt vienīgi Pilsonības likuma 2.pantu, neparedzot nepieciešamās izmaiņas nedz pārējās Pilsonības likuma normās, piemēram, 3.pantā, kas nosaka bezvalstnieku vai nepilsoņu bērnu pilsonību, nedz saistītajos likumos.

Otrkārt, projektā nav paredzēti mehānismi iespējamo tiesisko kolīziju risināšanai. Piemēram, nav noteikts, kāda kārtība tiek attiecināta uz nepilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta vairs nav Latvija, taču viņu tiesiskais statuss nav mainījies vai arī Latvijas varasiestādēm par to nav ziņu.

Treškārt, likumprojekts uzdod Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei neizpildāmu uzdevumu līdz 2013.gada Ziemassvētkiem attiecīgās normas subjektus informēt par izmaiņām viņu statusā. Nevienam nav noslēpums, ka PMLP rīcībā nav pietiekamu ziņu, lai izpildītu šādu normu. Tas attiecas ne tikai uz izceļojušām, bet, kopš pieraksta institūta atcelšanas, arī uz Latvijā dzīvojošām personām.

Ceturtkārt, likumprojekts paredz, ka personām, kuras varētu iegūt Latvijas pilsonību, pamatojoties uz šiem grozījumiem, jebkāda aktivitāte jāveic tikai, ja tās nevēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem, nevis kaut minimālā veidā jāapliecina vēlme pilsonību optēt, kas ir tiešā pretrunā ar Pilsonības likuma 1.pantu, kurš nosaka, ka “pilsonība ir personas noturīga, tiesiska saikne ar Latvijas valsti” un tās saturu “veido pilsoņa un valsts savstarpējo tiesību un pienākumu kopums”. Piedāvātajā redakcijā izpaliek jebkāds konkrētās personas gribas akts, kas apliecinātu šādas saiknes un savstarpējības pastāvēšanu.

Piektkārt, likumprojekts nesatur norādes uz iespējamās dubultpilsonības veidošanos un tās pieļaujamību. Paredzot pilsonības piešķiršanu aizmuguriski, personai nav pat jāparaksta kāds formāls apliecinājums, ka laikā no nepilsoņa statusa saņemšanas līdz Latvijas Republikas pilsonības uzspiešanas brīdim viņš slepus nav ieguvis citas valsts pilsonību. Piedāvātajā redakcijā pēc noklusēšanas iekļauta dubultās pilsonības atzīšana, kas aizliegta pašreizējā Pilsonības likumā. Arī paredzamajos Pilsonības likuma grozījumos, ko tagad izskata Saeima, dubultpilsonība būs atļauta tikai zināmos gadījumos.

Sestkārt, piedāvātais likumprojekts nosaka, ka no 2014.gada 1.janvāra nepilsoņu pases, uzrādot PMLP izsniegtu izziņu, būs pielīdzinātas Latvijas pilsoņu pasēm. Kā zināms, Latvijas pase patlaban pamatā ir ceļošanas dokuments. Maz ticams, ka kāda valsts, ja nu vienīgi Krievija, atzīs šādu inovatīvu ceļošanas dokumenta formu. Līdz ar to, no vienas puses, šī norma atkal ir neizpildāma, bet, no otras, maldinās šīs normas subjektus.

Var droši apgalvot, ka daudziem Latvijā dzīvojošiem bijušajiem PSRS pilsoņiem kabatā ir vairākas pases, tai skaitā Krievijas Federācijas pase.

Mēs varam būt arī pārliecināti, ka tiem nepilsoņu pases turētājiem, kas līdz ar daudziem latviešiem ir devušies apsolītās zemes meklējumos, ir vēl mazāki aizspriedumi pret pāriešanu jaunās mītnes zemes pilsonībā kā dažam labam latvju zinātņu vīram, kura dēļ aizsākās tagadējā dubultpilsonības epopeja.

Bez tam tautas nobalsošanai piedāvātais likumprojekts ir pretrunā ar Latvijas valsts tiesiskās pēctecības doktrīnu, jo bijušās PSRS pilsoņiem nevis piedāvā iespēju optēt Latvijas pilsonību, bet tos automātiski pasludina par Latvijas tautas sastāvdaļu. Tādējādi ir apšaubīta gan 1990.gada 4.maija Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, gan 1991.gada 21.augusta Latvijas Republikas konstitucionālais likums par Latvijas Republikas valstisko statusu, kas nosaka, ka Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā ir nelikumīga, atceļ no to pieņemšanas brīža visus normatīvos aktus, ar kuriem tika legalizēta valsts okupācija un aneksija, kā arī pasludina 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas atjaunošanu.

No minētajiem Latvijas konstitucionālo tiesību aktiem izriet, ka Latvijas valsts un tās pilsoņu kopums negrozītā veidā pastāvēja visu okupācijas laiku. Savukārt tā dēvētās iniciatīvas grupas piedāvātais likumprojekts pēc noklusējuma satur apgalvojumu, ka okupācijas laikā ieceļojušajiem PSRS pilsoņiem 20 gadus ir liegta viņiem a priori piekritīgā Latvijas Republikas pilsonība, jo tie bijuši jaunveidojamas valsts teritorijas rezidenti.

Gan likumprojekta iniciatoru personības, gan tā teksts nepārprotami norāda uz kārtējo atgriešanos pie Saeimā un sabiedrībā sen izdiskutētajiem jautājumiem jeb tā dēvētā pilsonības nulles varianta.

Uz šāda piedāvātā likumprojekta lasījuma pamatotību norāda arī pārejas noteikumos paredzētās bijušo PSRS pilsoņu tiesības Latvijas pases saņemt bez valsts nodevas nomaksas.

Šī norma gan rada vēl vienu klupšanas akmeni piedāvātā likumprojekta atzīšanai par atbilstošu Satversmei. Satversmes 73.pants nosaka, ka “tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm”. Lai gan šajā pantā tieši nav minētas valsts nodevas, tomēr acīmredzami, ka likumdevējs tās domājis kā iekļaujamas jēdzienā “nodokļi”, jo starpkaru periodā pastāvējusī prakse liecina, ka termini “nodevas” un “nodokļi” bieži lietoti kā savstarpēji aizstājoši, piemēram, muitas, mantojuma un zīmogmarku nodokļus dēvējot par nodevām.

Bez tam, ņemot vērā lielo cilvēku skaitu, uz kuriem attiektos šīs izņēmuma tiesības, valsts ieņēmumi no pasu nodevām veido atsevišķu budžeta sadaļu. Tādējādi nododot tautai lemšanu par atbrīvošanu no nodevām, patiesībā tiek rīkots referendums par budžetu.

Turklāt šādas izņēmuma tiesības ir pretrunā ar Pilsonības likuma 4.pantu, kas nosaka, ka “Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi”. Tiesību vienlīdzības princips tiks pārkāpts arī ar jau iepriekš pieminēto dīvaino pilsonības noformēšanas procedūru.

Cimdara nedienas gan nebeigsies ar lēmumu par piedāvātā likumprojekta atbilstību Satversmei. Ja šis likumprojekts tomēr nonāks līdz tautas nobalsošanai, CVK nāksies lemt par nepieciešamo kvorumu, tas ir, izšķirties vai šādi Pilsonības likuma grozījumi ir ikdienišķa likumdošanas prakse, vai arī tiem piemīt konstitucionāla daba.

Manuprāt, Pilsonības likums faktiski ir tikai Satversmes 1.panta komentārs un tādējādi tas grozāms vienīgi tad, ja par to nobalsojusi vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem.

Šāds viedoklis sastopams arī Latvijas konstitucionālo tiesību teorijā. Savulaik jau Kārlis Dišlers rakstījis, ka pilsonības likumi ir konstitucionāli likumi un tādējādi uzskatāmi par Satversmes sastāvdaļu. Īpaši tas attiecināms uz likumiem vai to normām, kas nenosaka vienīgi kārtību, kādā pilsonībā iegūstama vai zaudējama, bet definē esošo pilsoņu kopumu. Šajā gadījumā tas tieši ir Latvijas Pilsonības likuma 2.pants.

Ja neņemam vērā apskatāmā likumprojekta autoru slepenos nolūkus, tad viņiem par labu gan sakāms, ka “pilnīgi izstrādātu” likumprojektu tie arī nevarēja radīt. Galvenais pārstāvniecības demokrātijas mērķis arī ir likumu izstrāde ilgstošās debatēs, kuru laikā saskaņo ne vien dažādo sabiedrības grupu intereses, bet arī nodrošina nepieciešamo tehnisko slīpējumu un saderību ar pastāvošo tiesību normu korpusu.

Tādējādi mēs atkal atgriežamies pie referendumu jēgas un nepieciešamības (skatīt manu rakstu “Referendums kā politikas surogāts“). Varam ar lielu drošticamības pakāpi apgalvot, ka neviena šauras interešu grupas izvirzīta likumdošanas iniciatīva nebūs “pilnībā izstrādāta”. Tāpat varam apgalvot, ka neviena Saeima, pie skaidras apziņas un pilna prāta esot, nebūs gatava šādu iniciatīvu pieņemt “bez pārgrozījumiem pēc satura”. No tā savukārt izriet, ka nesagatavotas iniciatīvas nodošana tautas nobalsošanai ir bezjēdzīga. Ja šādu iniciatīvu referendumā noraida, mēs nevajadzīgi esam iztērējuši pāris miljonus. Ja tādu pieņem, būs jātērē iepriekš neparedzamu naudas summu vismaz līdz nākamajam Saeimas sasaukumam, kurš tad varētu labot to, kas vēl ir labojams.

Vienīgais jēgpilnais risinājums būtu atteikšanās no ārpusparlamentārās referendumu ierosināšanas prakses. Proti, nacionālās nozīmes likumdošanas process ir jāatstāj tikai Saeimas ziņā.

Īpaši loģiski tas ir tagad, kad pilsoņi ieguvuši netiešās likumdošanas iniciatīvas tiesības. Tajā pašā laikā, protams, jāsaglabā Valsts prezidenta netiešās veto tiesības, vajadzības gadījumā vēršoties pie tautas kā augstākās lēmējinstitūcijas. Vienlaikus jādiskutē par pilsoņu tiešu līdzdalību lokālu jautājumu lemšanā un par to gadījumu skaita palielināšanu, kad rīkojama obligāta tautas nobalsošana par Saeimas pieņemtiem likumiem Satversmes 77.panta kārtībā. Piemēram, ja Saeima uzdrošinātos pieņemt Ždanokas-Lindermana grozījumus, tad gan tautai būtu savs vārds sakāms!

Autors ir politologs, Vēlēšanu reformas biedrības priekšsēdētāja vietnieks