Iznācis Aivara Kļavja vēsturiskais romāns “Ceļojošā cirka gūstekņi”

Šis vēsturiskais romāns ir romānu cikla “Viņpus vārtiem” noslēdzošā daļa

Latviešu rakstnieks un žurnālists Aivara Kļavis (1953) publicēties sāka jau pagājušā gadsimta 70. gados, taču par viņa pēdējā laika lielāko un nozīmīgāko prozas darbu kļuvis pirms dažiem gadiem izdotais vēsturisko romānu cikls “Viņpus vārtiem”, kuru atzinīgi novērtēja gan lasītāji, gan literatūrkritiķi. Ciklā līdz šim iznākuši romāni “Adiamindes āksts” (2005), “Rīgas kuprītis” (2007) un “Piesmietais karavīrs” (2009). Tagad trim romāniem piepulcējies ceturtais, noslēdzošais darbs – “Ceļojošā cirka gūstekņi”, ko izdevis Apgāds Zvaigzne ABC. Katru no šiem romāniem var lasīt kā patstāvīgu darbu, jo katrs ir pilnībā pabeigts teksts, ap kura „smaguma centru” grupējas notikumi un personāži. Taču romāni savā starpā sabalsojas, spoguļojas cits citā un turpina cits citu, tai pašā laikā saglabādami savu neatkarību.

Romānā “Ceļojošā cirka gūstekņi” daudzās dažādos laikmetos aizsāktās sižetiskās līnijas beidzot sasienas ciešā mezglā, neskaitāmie personāži atklāj savas patiesās sejas, un kļūst skaidra autora pārsteidzošā iecere, kurai latviešu literatūrā nav analoga, – notvert “tīklā” visu Latvijas beidzamā gadu tūkstoša vēsturi. Autoram izdevies radīt telpisku iespaidu par vēsturi: tā vairs nav lineārs sižets, t. i., cēloņsakarīgu notikumu virtene, un pat ne labirints – drīzāk necaurbrienama biežņa, varbūt – ceļojošais cirks. Romānā līdzās ir bīskaps Alberts un Kārlis Ulmanis, kurš nonācis aci pret aci ar nāvi, Kaupo un Ojārs Vācietis, kurš savukārt nonācis aci pret aci ar mūžību, ļaudis, kas gribot negribot kļuvuši par ceļojošā cirka personāžiem, un ļaudis, kas diriģē un vada šo cirku, 13. un 20. gadsimts, bet punktu naktī uz jauno gadu tūkstoti pieliek autors pašrocīgi.

Literatūrkritiķis un darba redaktors Guntis Berelis romānu dēvē par nosacīti vēsturisku – “tāpēc, ka “Viņpus vārtiem” tālu pārsniedz vēsturiskā romāna žanra kanoniskās robežas un būtībā ir unikāls darbs visā latviešu literatūras vēsturē. Cita starpā autors ielūkojas arī vēstures norisēs, kurām līdz šim nedz rakstnieki, nedz arī vēsturnieki nav pievērsuši pienācīgu uzmanību. Manuprāt, kad cikls būs pabeigts, to varēs uzskatīt par 21. gadsimta nozīmīgāko latviešu prozas darbu.”