Par datu nesēju atlīdzības būtību

Kāpēc pašreizējais risinājums ar datu nesēju atlīdzības iekasēšanu ir efektīvākais

Jebkurai personai ir tiesības atļaut vai aizliegt citām personām izmantot tās īpašumu. Tas šķiet pašsaprotami, runājot par automašīnu, telefonu, māju vai citu materiālu lietu. Tiesības lemt par savu īpašuma izmantošanu attiecas ne tikai uz šīm materiālajām lietām, kuras var aptaustīt, bet arī uz tādu intelektuālo īpašumu kā autortiesības un blakustiesības.

Izpildītājam un autoram, kuram pieder intelektuālā īpašuma tiesības uz darbu, ir tiesības lemt par sava darba izmantošanu, tajā skaitā – atļaut tieši vai netieši, vai jebkādā veidā vai formā savu darbu reproducēt (kopēt). Šeit vēl jāpaskaidro, ka, nopērkot mūzikas ierakstu disku vai jebkādā citā formā fiksētu muzikālo darbu, netiek nopirktas intelektuālā īpašuma tiesības uz šo darbu, bet gan iegūta atļauja izmantot konkrēto fiksācijas formu, un šī izmantošanas atļauja neparedz reproducēšanu. Līdzīgi kā, piemēram, iegādājoties “Harija Potera” grāmatu, mēs katrs atsevišķi nekļūstam par darba īpašniekiem – šīs intelektuālā īpašuma tiesības ir un paliek britu rakstniecei Džoannai Ketlīnai Roulingai.

Atlīdzība par tiesību ierobežojumu

Datu nesēju atlīdzība ir ieviesta, lai kompensētu zaudēto jeb ierobežoto autortiesību un blakustiesību īpašnieku tiesības lemt par katru sava darba kopēšanas reizi. Savukārt valstij ir pienākums un atbildība taisnīgi sabalansēt intelektuālā īpašuma īpašnieku tiesības uz taisnīgu atlīdzību par sava īpašuma izmantošanu un sabiedrības intereses un tiesības uz informācijas un kultūras pieejamību.

Tātad, lai intelektuālā īpašuma izmantošana mūsdienu tehnoloģiskās attīstības laikmetā būtu ērta personai, starptautiskās konvencijas, Eiropas Savienības un Latvijas tiesības valstij paredz iespēju noteikt izņēmumus normatīvajos aktos, kādos nav jāsaņem tiesību subjekta atļauja, lai darbu reproducētu.

Viens no tādiem izņēmumiem ir likumā paredzētā atļauja veikt ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargātu darbu privātu kopēšanu, par ko tiesību īpašnieki saņem kompensāciju jeb datu nesēju atlīdzību.

Atlīdzības iekasēšanas resursi

Katra valsts atbilstoši saviem resursiem un iespējām var izvēlēties piemērotāko mehānismu, kā intelektuālo darbu radītājiem nodrošināt taisnīgu atlīdzību par viņu īpašuma izmantošanu jeb šajā gadījumā – kopēšanu.

22 Eiropas Savienības valstis, tāpat kā Latvija, ir izvēlējusies datu nesēju atlīdzības iekasēšanu veikt no datu nesējiem un iekārtām, ar kurām notiek darbu reproducēšana. Ņemot vērā to, ka nav iespējams individuāli kontrolēt katras personas reproducēšanas apjomus, datu nesēju atlīdzības apmēra noteikšanā jāņem vērā kopējie sabiedrības reproducēšanas paradumi, bet personām, kuras datu nesējus un reproducēšanas iekārtas iegādājas komerciāliem nolūkiem un tādējādi neizmanto privātai kopēšanai, likums paredz iespēju samaksāto atlīdzību atgūt atpakaļ.

Ir dažas valstis, piemēram, Lielbritānija, kuras normatīvie akti neatļauj darbu privātu kopēšanu, tāpēc šādu datu nesēju atlīdzību arī neiekasē. Līdz ar to Lielbritānijai ir jānodrošina efektīvs mehānisms, lai nepieļautu intelektuālā īpašuma tiesību nelikumīgu izmantošanu.

Tāpat pastāv iespēja, ka atlīdzību par privātu reproducēšanu valsts var maksāt no budžeta resursiem. Piemēram, Norvēģijā taisnīgas atlīdzības samaksu autoriem un blakustiesību subjektiem nodrošina ne tikai no datu nesējiem iekasētas summas, bet arī valsts budžeta līdzekļi.

Protams, apzinoties Latvijas valsts ierobežotos resursus un iespējas, pašreizējo risinājumu ar datu nesēju atlīdzības iekasēšanu ir jāatzīst par efektīvāko. Tieši šis mehānisms – iekasēt datu nesēju atlīdzību no datu nesējiem un iekārtām, ar kurām notiek darbu reproducēšana, arī lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu ir atzīts par objektīvāko risinājumu.

Satversmes tiesas spriedums

Tiesību īpašnieki vērsās Satversmes tiesā, jo neauglīgās diskusijas par Ministru kabineta noteikumu papildinājumiem ilga jau kopš 2005.gada. Satversmes tiesa atzina, ka Ministru kabinets nav izpildījis savu pienākumu valdības noteikumos regulāri pārvērtēt nesēju un iekārtu uzskaitījumu.

Satversmes tiesas spriedumā ir uzsvērts, ka Ministru kabinetam ir pienākums „sekot tehnoloģiju attīstībai un pilnveidot apstrīdētajās normās ietverto nesēju un iekārtu sarakstu.” Savukārt, ja šis pienākums netiek pildīts, tad Ministru kabinets nepilda savu pienākumu – nodrošināt personu cilvēktiesību aizsardzību.

Sekas Satversmes tiesas spriedumam ir tādas, ka ne vēlāk kā līdz šā gada 1.novembrim Ministru kabinetam ir jāveic grozījumi valdības 2005.gada 10.maija noteikumos Nr. 321 „Noteikumi par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību”.

Līga Fjodorova ir “Borenius” biroja zvērināta advokāte, Matīss Šķiņķis ir “Borenius” biroja zvērināta advokāta palīgs