Kaspars Znotiņš Jevgeņija Oņegina lomā.
Ja ne Puškina dzeja, JRT iestudējumu varētu uztvert kā vienu no daudzajiem formālistiskajiem meklējumiem laikmetīgajā teātrī
Jaunā Rīgas teātra zālē uz skatuves sagaida istaba, kurā daudzsološi pretī spīd sarkankoka mēbeles un diezgan rūpīgi atradīta 19.gadsimta pirmās puses vide. Savukārt Alvja Hermaņa pēdējā laika izteikumi, rādot izpratni par modernā teātra apsīkumu, liek gaidīt jaunu skatu uz Puškinu un viņa slaveno darbu. Hermanis saka par savu pašreizējo ceļu teātra mākslā: «Esmu radikāli vecmodīgs. Modernizēšana visu bezgala vienkāršo. Precizitāte prasa vēsturisko kontekstu.» Viedi vārdi. Izcils režisors, izcili aktieri, kas sola ne mazāk izcilu veikumu.
Tomēr jau izrādes sākums, Puškina parādīšanās mūsdienu apģērbā un pērtiķa veidolā rada atšķirīgas izjūtas. Apmulsušie skatītāji labu laiku notiekošo vēro dziļā klusumā, neskan parastie paklausīgie smiekli, kam Viļa Daudziņa pārsteidzošie lēcieni varētu dot pietiekamu iemeslu. Turpinājums rāda lugas uzstādījumu - gan Puškina paša, gan viņa varoņu pasaule ir iemesls skaudram pretstatījumam, atsvešinātais vēstījums notiek no mūsu laikmeta pašpārliecinātajiem augstumiem, secinot, ka tālaika dzīve bijusi viena vienīga bezjēdzība. Luga nav par jūtām, tās veidotāji nav kopā ar Puškina varoņiem, bet šausminās par tālaika netīrību, aizspriedumiem un dīvainībām. Savandītā gulta un naktspods uz skatuves nav nejaušība, jo sperma, sviedri un urīns pieder izrādes domas nesējiem.
