Cilvēkgrausti

Ieskats vienā no lielākajiem pasaules graustiem – Kibērā (Nairobi, Kenija), 2011

Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) ģenerālsekretārs Bans Kimuns (Ban Ki-moon) 11.oktobrī Dānijā paziņoja, ka sagaidot septiņmiljardo pasaules iedzīvotāju, mums ir jādara daudz vairāk nekā vienkārši jādzied „daudz baltu dieniņu”.

1,4 miljardi planētas iedzīvotāju, pēc Pasaules Bankas aprēķiniem, dzīvo neaptveramā nabadzībā un bezcerībā*. Nopērkot žurnālu „Ir”, lielākā daļa no viņiem būtu iztērējuši visu savu dienas vai pat divu izdzīvošanas minumu. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem dzīvo jaunattīstības valstīs tā saucamajos graustos (angļu val. – slums).

Šis vārds pirmoreiz parādījās ap 1820.gadu, raksturojot apdzīvotu platību, kas ir pretpols tam, ko mēs dēvējam par cilvēciskiem apstākļiem domātu mājvietu. Plašāka publika šo vārdu iepazina pēc filmas „Graustu miljonārs” noskatīšanās. Daudz nekas nav mainījies kopš filmas iznākšanas un pat ne kopš 1820.gada, un šo vārdu lieto, lai raksturotu nelegāli izveidojušos biezi apdzīvotu dzīvojamās platības teritoriju pilsētā, kurā smagi jāpiepūlas, lai atrastu sanitāro mezglu, ūdeni vai drošību.

Šādi grausti ir atrodami visā pasaulē, bet ar vieniem no lielākajiem var lepoties Āfrika. Kenijas galvaspilsēta Nairobi ir arī galvaspilsēta vieniem no lielākajiem Āfrikas graustu paraugiem. Gandrīz 60% Nairobi iedzīvotāju dzīvo vienā vai otrā graustu „izkārtojumā”. Kenija ir arī priekšgalā citām pasaules valstīm ar vienu no augstāko šo nelegālo apdzīvoto vietu pieaugumu gadā, kas ir 5%. ANO Iedzīvotāju apmetņu programma prognozē šī pieauguma dubultošanos tuvāko 30 gadu laikā. Tas arī nozīmē vēl lielāku to cilvēku skaitu, kas dzīvos par 1,25 USD dienā, savas vajadzības kārtos savvaļā un maz ticams, ka gribēs dziedāt „daudz baltu dieniņu”.

Kibēra

No visiem vairāk nekā simts Nairobi pilsētas graustiem Kibēra šajā sarakstā tiek uzskatīta par lielāko ne tikai Kenijā, bet visā Āfrikā un vienu no lielākajiem pasaulē. Kibēra atrodas, varētu teikt, galvaspilsētas centrā, netālu no nacionālā parka, kurā daudz labākos apstākļos mīt žirafes, zebras, lauvas, ēzeļi un kārpcūkas. Vēsturiski veidota kā teritorija, kurā par izciliem sasniegumiem Pirmā pasaules kara laikā britu koloniālā vara piešķīra zemi brašajiem karotājiem.

Šodien, ierakstot Google meklētājā vārdu Kibēra, 0,12 sekundēs tiek piedāvāti 1 450 000 rezultāti. Šāds skaitlis arī figurē, kad ir runa par Kibēras iedzīvotāju skaitu. Tomēr pieejamā informācija būtiski atšķiras. Kenijas tautas un mājokļu skaitīšanas pētījumos Kibēras iedzīvotāju skaits tiek minēts kā 170 000, Kenijas prezidents Mwai Kibaki savās runās min 500 000, ANO Iedzīvotāju apmetņu programmas aprēķini tuvojas 700 000, bet ASV Baltā nama pārstāvji piesauc 1 500 000. Kuram ir izdevīga šādu datu nevienlīdzība, grūti teikt. Visticamāk, ka visiem. Vieni negrib atzīt skarbo realitāti, otri, lai attaisnotu savu darbošanos.

Neskaitāmajām NVO Kibēra ir saldējums. Tiek veidotas eksperimentālas izglītības programmas, uzņemtas filmas, dalītas konfektes un veidoti pastaigu „safari”, kas saulē pārcepinājušos viesus apsargātos baros izvadā pa labi atstrādātu maršrutu, lai tālāk dotos uz tik iecienīto tūristu galamērķi restorānu „Carnivore”. Tur pirms došanās uz lidostu tiek baudīta Āfrikā pieejamās ceptas gaļas kolekcija un pārrunāts redzētais dabas parkos, pieczvaigžņu viesnīcās un Kibērā.

Bet, nestrīdoties par skaitļiem, reālā situācija runā (nē, kliedz) pati par sevi. Katru dienu, braucot uz Nairobi centru, ceļš ved garām šim graustam, un katru rītu kā no liela termītu pūžņa ielās ieplūst neskaitāmi tā iemītnieki, lai pelnītu niecīgo dienas minimumu. Kibēra ir pilsēta pilsētā ar saviem nedrošiem un vēl nedrošākiem kvartāliem – Soveto, Kisumu Ndogo, Kianda, Lindi un Mashimoni, kas nedaudz izklausās pēc vietējās svahili ēdienkartes. Šauru taku labirinti, pa kuriem jāpārvietojas iedzīvotājiem, notekūdeņiem un kanalizācijai, ved no viena kvartāla uz nākamo, no gaļas pārpalikumu pie piena, ūdens, ogļu, banānu, kukurūzas pārdevēja.

Nonākot atpakaļ mājās, kas ir 3×3 metri saslieta kaste, kuru apdzīvo vidēji pieci cilvēki, mājas sajūta paliek ārpus no dubļu un māla masas veidotām sienām. Interesanti, ka šīs mājvietas tiek īrētas par lielāku vai ļoti lielu samaksu no to īpašniekiem, kas visai bieži ir turīgi uzņēmēji un raksta savus likumus un diktē savus noteikumus. Pieprasījums pēc šādām izdzīvošanas kastēm ir lielāks nekā piedāvājums, kas to īpašniekiem ļauj neuztraukties par infrastruktūras un dzīves apstākļu uzlabojumu ieviešanu.

Tā kā daudzi cilvēki gūst finansiālu labumu no graustiem, nodrošinot dažādus pakalpojumus, ar ko valsts vai pašvaldība netiek galā, tad vietējā pašvaldība un valdība neizrāda ieinteresētību tās sakārtot. Turklāt graustos dzīvojošie nodrošina vislētāko darbaspēku un ir viegli ietekmējama elektorāta masa pirms vēlēšanām. Un nav nekāds brīnums, ka šādas vietas pārvēršas par pilsēt-cilvēk-izgāztuvi vai cilvēkgraustuvi.

Infekcijas un pīpū

Kibēra ir arī iecienīta malārijas, hepatīta, dizentērijas, holēras, tīfa baktēriju un vistrūcīgāko Kenijas iedzīvotāju pulcēšanās vieta. Līdzīgi kā ikvienā brīvā tirgus darījumā (gana neveiksmīgā) arī šeit apmaiņas ceļā tiek tālāk nodotas infekcijas, kā rezultātā viena vai otra puse nokļūst kārtējās slimības varā. Viens no lielākajiem šo slimību avotiem ir tā saucamās lidojošās tualetes, kas apdraud garāmgājējus un veido gājēju plūsmas „aizcietējumus” graustu labirintos. Katru nakti plastmasas maisiņos** ievietoti cilvēku ekskrementi piepilda naksnīgās debesis, līdzīgi kā 18.novembra salūti piepilda Latvijas debesis. Karstā dienas laikā smaka ir tik koncentrēta, ka nepieradušam baltādainim ir grūti saglabāt cilvēcisko stāju, savukārt lietus laikā viss pārvēršas dubļu un mēslu peldē.

Lai daudzmaz uzlabotu esošos apstākļus, attapīgākās labdarīb-/uzņēmējorganizācijas piedāvā savus risinājumus. Saraksta augšgalā šobrīd ierindojas pīpū projekts (angļu val. – peepoople). ANO Ģenerālsekretāra ūdens un sanitapgādes padomes loceklis Ēriks O.Odada (Eric O. Odada) izteicies, ka „Peepoo [pīpū] ir ne tikai unikāla sistēma, bet arī produkts lielākās pasauli apdraudošās problēmas risināšanai”.

Un risinājums ir pavisam vienkāršs. Pīpū ir vienreiz lietojams iegarens maisiņš (14 x 38 cm), kura iekšpusē izvietos smalks, marlei līdzīgs materiāls, kas apstrādāts ar karbamīdu jeb urīnvielu. Karbamīdam nonākot saskarsmē ar fekālijām un urīnu, notiek ķīmiska reakcija (veicinot sadalīšanās procesu amonijā un karbonātā). Kad visi patogēni ir deaktivizēti (pēc 2-4 nedēļām) gala produkts ir organisks mēslojums, ko var izmantot lauksaimniecībā un audzēt dārzeņus un augļus, kas tālāk nonāk uz mūsu ēdamgalda. Un dabīgais loks ir noslēdzies.

Daļēji jau šobrīd varam būt pateicīgi Kibēras iedzīvotājiem par mūsu mielastu. Interesanti, ka atdodot jau piepildītu maisiņu, tam paredzētos savākšanas punktos, tā īpašnieks saņem nelielu samaksu par labi paveiktu darbu. Ieguvumi Kibēras iedzīvotājiem no šāda maisiņa ir galvu reibinoši. Sākot ar laika ekonomiju un beidzot ar jaunām darbavietām. Projekts aizsākās 2010.gadā, un šobrīd pīpū maisiņi ir nopērkami Kibērā līdzās Coca-Cola pudelēm un citām pirmās nepieciešamības precēm. Kibērā pīpū kļūst par pieprasītu zīmolu, līdzīgu tam, ko modernajā pasaulē pārstāv Hugs, Lady Gaga, D&G, u.c.

Diemžēl jāatzīst, ka daudzviet šīs cilvēkgraustu teritorijas aug ātrāk nekā pārējās pilsētas daļas un cilvēku radītie ekskrementi ātrāk nekā idejas (un zīmoli) to efektīvai apstrādei. ANO Iedzīvotāju apmetņu programma prognozē, ka līdz 2030. gadam vairāk nekā puse no Āfrikas kontinenta iedzīvotājiem dzīvos pilsētās. Un, visticamāk, būs atraduši mājvietas Kibērai līdzīgos graustos.

Cilvēku ekskrementi ir tikai viena no Kibēras un tai līdzīgu teritoriju problēmām. Sarakstu var turpināt ar augsto noziedzību, nepieejamo veselības aprūpi, izglītības trūkumu utt. Un tas viss XXI gadsimtā, kad daļa no mums jau savā kalendārā ieraksta lidojumu kosmosā, bet citi, nepaceļot galvu, turpina spēlēties ar GALAXY S II planšetdatoru. Runa ir par tām divām pilnīgi atšķirīgām planētām, kurās cilvēki dzīvo.

Grūti šobrīd prognozēt vai pīpū maisiņš ir planētas problēmu risinājuma sākums. To rādīs laiks. Gribas cerēt, ka tā ir daļa no risinājuma un, visticamāk, ka otras daļas aizsākums slēpjas starp tajā planētas daļā dzīvojošajiem, kas varbūt kādreiz aizdomāsies, ka ir arī otra puse, kas dzīvo bezcerībā Kibērā un citviet – ar pīpū maisiņu rokās.

*1,4 miljardi iedzīvotāju iztiek ar 1,25 USD dienā; 884 miljoniem cilvēku pasaulē nav pieejams tīrs ūdens; 1,2 miljardiem cilvēku nav pieejams sanitārais mezgls

Avots: WHO un UNICEF

** Lidojošās tualetes – plastmasa maisiņā ievietoti cilvēku ekskrementi (līdzīgi kādi tika slimīgi sviesti „Rīgas praida 2006″ laikā pie Anglikāņu baznīcas), kas tiek vienkārši izmesti uz ielas, notekās vai uz māju jumtiem, kur tie laika gaitā krājas līdz izveido centralizētas baktēriju krātuves, kas lietus sezonā jaunā formātā nonāk atpakaļ pie pirmavota.

Autors ir kultūras projektu vadītājs, Nairobi, Kenijā