Pirms sešiem gadiem Ilona pārcēlās pie vīra, kurš strādāja Lielbritānijā. Kopdzīve bija nelaimīga, tāpēc viņa nolēma sev un dēlam atrast dzīvokli. Pēc sludinājuma. «Durvis atvēra vīrietis, kurā iemīlējos burtiski no pirmā acu skatiena, taču viņam bija sava dzīve, man – sava,» pirms trim gadiem notikušo atceras Ilona. Tā kā Metjū jaunajā dzīvesvietā bija veļasmašīna, vecajā dzīvoklī esošo viņš gribēja piedāvāt Ilonai. Palūdza viņas tālruņa numuru. Lai arī viņš pārcēlās uz citu pilsētu, abi turpināja sazināties. Simpātijas auga. Pēc pusgada Ilona pārcēlās pie Metjū.
Kāzas abi nolēma rīkot Rīgā. Organizēšana notika no attāluma ar Latvijā dzīvojošo draugu palīdzību. Ilona un Metjū Rīgā ieradās divas dienas pirms kāzām: bija jāpaspēj atrast grimētāju, jāsatiek fotogrāfs, jāsazvana saksofonists. Turklāt kāzu nedēļā viņi bija pārcēlušies uz jaunu dzīvesvietu. Haoss, stress. Spraiga izvērtās arī pirmskāzu nakts: jaunais pāris nakšņoja virs kāzu mielasta vietas – Olive Oil bāra Vecrīgā, kur tika veikti pēdējie remontdarbi. Aizmigt bija grūti, uztraukums. Kad no rīta pie jaunā pāra ieradās vedēji un pārliecinājās, ka pašiem pases līdzi, Ilona nodomāja: dzimtsarakstu nodaļā pases jau rādītas, kopijas saglabātas. Tobrīd viņai svarīgāk bija, vai viss kārtībā ar kleitu, frizūru. Par pasēm neiedomājās arī topošais vīrs – paļāvās, ka latvieši zina, kāda viņu valstī precību kārtība.
Ziemeļu izpilddirekcijas Dzimtsarakstu nodaļā Rūpniecības ielā jaunais pāris ieradās priecīgs un atvieglots: nokļuvis līdz nozīmīgajam brīdim. «Kā zibens spēriens nāca fatālais jautājums: «Jūsu pases, lūdzu?» Un mana sirds pamira… Izdzirdot, ka to nav, darbinieces sejā parādījās neviltots izbrīns, gandrīz vai pārmetums. Sajutos kā vidusskolniece direktores kabinetā, izsaukta uz pārrunām.» Darbiniece steidzās vadītājai jautāt, vai var iztikt bez pasēm, un atbilde bija noliedzoša. Tikmēr viesi satraukti sačukstējās, nesaprazdami, kas notiek. Tie, kuri pazīst Ilonu, neticēja, ka viņa varēja būt tik aizmāršīga. Tikmēr Metjū izbrīnīti skatījās uz apkārtējiem, mēģinādams saprast pa retam vārdam, jo latviski nerunā. Apjautis notiekošo, viņš kopā ar Ilonas māsasvīru operatīvi devās pēc pasēm. Tikmēr Ilona runājās ar viesiem.
Pēc 20 minūtēm kungi bija atpakaļ. Māsasvīrs pilnā nopietnībā Ilonai teica, ka viņas pasi nav atradis. «Biju tuvu ģībonim! Mana sejas izteiksme laikam izteica visu, un viņš saprata – nav piemērotākais brīdis jokiem – un sāka smieties. Tas bija atvieglojums.» Ceremonija noritēja pēc plāna, kāzas bija lieliskas. Tieši tādas, kā Ilona bija iecerējusi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.