Viņš turēja manu roku un teica, lai nemirstu, – Kārļa Skrastiņa mammas Ievas pēdējā tikšanās ar dēlu bija slimnīcā. Viņš teicis, ka vēlas Latvijā uzcelt māju Baltezerā un izaudzināt dēlu
Ir smagi. Mēģinot pateikt būtisko par Kārli, viņa draugu un tuvinieku teiktais pārraujas pusvārdā un klusumā. Grūti apjaust, ka Kārļa vairs nav, tādējādi – runāt pagātnes formā, atcerēties kopīgus mirkļus. «Tā ir traģēdija. Šī ir reize, kad nevar teikt – būs labi. Nu nebūs labi!» saka Skrastiņu ģimenes draudzene Una Ulme. Traģisko vēsti viņai telefoniski pateica draugs, Una tobrīd bija mājās. Sēdēja, rokas klēpī salikusi, un apjauta savu bezspēcību: «Neko izdarīt nevaru. Vienkārši sēžu un jūku prātā! Tas nav godīgi, ka aiziet labākais cilvēks, kādu zinu.» Lai sevi savāktu un nomierinātu, Una tovakar iedzēra šņabi.
Līdzīgi kā Una, arī citi Kārļa tuvie cilvēki līdz pēdējam cerēja, ka viņš nebija lidmašīnā, kas 7.septembrī avarēja, paceļoties gaisā no Tunošnas lidostas pie Jaroslavļas. Kad medijos tika publicēti visi Lokomotiv komandas spēlētāju vārdi, bija skaidrs – Kārļa vairs nav. Avārijā gāja bojā 44 cilvēki, visa Lokomotiv komanda. Lidmašīna Jak-42 lidojumus veica kopš 1993.gada, un 1.oktobrī tai beigtos lidošanas atļaujas sertifikāta termiņš. Lidmašīna, ceļoties gaisā, aizdegās, sadalījās gabalos un iekrita Volgas upē.
Uzzinot par traģēdiju, Lokomotiv uzbrucēja Sergeja Ostapčuka māte nomira no sirdstriekas. Kārļa mamma Ieva ziņu izdzirdēja pa radio. Tobrīd mājās viņa bija viena.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.