Vai dūmi bez uguns?

“Noklausīšanās skandāls” – ieskrējiena stadijā

Par šīsnedēļas lielāko sensāciju parūpējies Saeimas deputāts, LPP/LC līderis Ainārs Šlesers. Viņš publiski paziņojis, ka ticis pie pierādījumiem, kas apliecinot – tikušas noklausītas sarunas viesnīcas “Rīdzene” VIP numuros un vairākās konferenču zālēs. Turklāt tas esot noticis vairāku gadu garumā. Pēc Šlesera prognozētā, gaidāma nepatīkama starptautiska rezonanse, un “vairāku Latvijas valsts amatpersonu atrašanās amatā ir vairāk nekā apdraudēta”.

Iztiekot bez mājieniem (jau par to paldies), Šlesers darīja zināmu, ka ar neglītajām lietām nodarbojies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) un Satversmes aizsardzības birojs (SAB): “Prioritāri tas ir KNAB sadarbībā ar SAB.”

Pašlaik vēl ir pārāk maz informācijas (vismaz publiski pieejamas), lai ķertos pie secinājumiem saistībā ar Šlesera paziņojumu, taču tas rada virkni jautājumu, kuriem nevajadzētu palikt bez atbildes. Ir maznozīmīgāki, piemēram, kāda jēga ar speciāliem līdzekļiem noklausīties, kas tiek apspriests konferenču zālēs. Tās neizmanto sarunām zem četrām vai sešām acīm. Nav dzirdēts, ka šāda veida pasākumos izskanētu konfidenciāla informācija.

Taču ir arī nopietnāki. Ja reiz – pieņemsim, ka tā – tikušas noklausītas viesnīcas numuros notikušās sarunas, jājautā, kas interesējies par to saturu. Citiem vārdiem sakot, kas bijis noklausīšanos pasūtītājs. No vienas puses, ir Šlesera mājiens par Latvijas amatpersonām, kurām var nākties trūkties, taču no otras, ja ticēt Šleseram, “mūsu specdienestiem ir radusies visatļautības sajūta” un “esam nonākuši situācijā, ka nevis politiķi vada valsti, bet specdienesti”. Specdienestu sazvērestība – tas skan noslēpumaini un pievilcīgi, taču vienlaikus arī stipri fantastiski. KNAB iekšējā konflikta dēļ jau labu laiku ir tikai daļēji rīcībspējīgs, tur viens otram “skatās uz nagiem”, turklāt KNAB nav pilnvarots izsekot Latvijā uzradušos ārvalstniekus, vēl jo vairāk valsti oficiāli apmeklējošas amatpersonas. Vai nu gluži cīņā par KNAB vadību ierautie biroja vadošie detektīvi atļautos riskēt ar savu godu un amatiem, zinot, ka konkrētajā situācijā, ietekmīgi (visvarenu pie mums par laimi nav) politiķi diezin vai gribēs un spēs viņus pasargāt, ja viss nāks gaismā. Atkārtosim, saistoša, beletristiska, bet nepārliecinoša “līnija”.

“Šleserradisongeitā” ir arī kāda cita, krietni piezemētāka “līnija”. Valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņi ir tikušies un vienojušies, ka tiks lūgta ģenerālprokuratūras palīdzību, lai “tā pārbaudītu aizdomas par it kā notikušu viesu noklausīšanos”. Nav skaidrs, kur tad palikuši pierādījumi, kas esot bijuši deputāta rīcībā. Prezidents pēc tikšanās ar Šleseru darīja zināmu, ka politiķis nav varējis tos sniegt.

Ap to pašu laiku Šlesers apstiprināja iepriekš minēto, ka liecināt par noklausīšanos varētu cilvēki, kas strādā specdienestos, tikai viņiem vajadzīgas nopietnas drošības garantijas. Tas jau ir atkāpšanās pieteikums, jo kā vienīgo iespējamo svarīgo liecinieku drošības garantu Šlesers minēja Valdi Zatleru. Turklāt nevis tikai tagadējā, bet arī nākamā Rīgas pils saimnieka kvalitātē. To var, ja labi grib, uzskatīt par šantāžu, taču drīzāk gan tas ir atkāpšanās ceļa “turpinājums aiz līkuma”. Ja runa ir par drošības garantijām lieciniekiem, tās var būt tikai juridiskas, un tādas prezidents ne tagad, ne arī pārvēlēšanas gadījumā nevar sniegt. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas nav viņa kompetences jautājums.

Secinājumiem vēl nav pienācis laiks – jau minētā adekvātas informācijas trūkuma dēļ. Domājams, tas ir tuvākā laika jautājums. Kad nāks ģenerālprokuratūras atzinums, kad sekos vai nesekos (līdz šim nav bijusi) citu valstu reakcija, kad kļūs skaidrs, vai iespējamie liecinieki dabūjami pie runāšanas.

Uz pārdomām, vai valsts prestižs patiešām ir apdraudēts, mudina Šlesera vaļsirdīgie saistībā ar noklausīšanos teiktie vārdi, ka “tas rada lielas problēmas arī biznesam”. Vārdiņš “arī” izskatās pēc liekvārdības, un, ja tas patiešām izrādīsies tā, noklausīšanās skandāls iegūs pavisam citu raksturu. Valsts politiskās un kāda biznesa privātās intereses tomēr nav viens un tas pats, pat ja kādam šķiet, ka tās ir “vienā važā sakaltas” lietas.