Pienācis laiks plašākam skatījumam

Saeimā atvērts pilsonības likums

Ceturtdien Saeima apbrīnojamā vienprātība (nevienas balss pret vai atturējušās) konceptuāli pirmajā lasījumā akceptēja frakcijas “Vienotība” piedāvātos grozījumus Pilsonības likumā, kas paplašinās iespēju iegūt dubultpilsonību un krietni atvieglos pilsonības iegūšanu Latvijas nepilsoņu bērniem.

Patreizējais Latvijas Pilsonības likums nosaka, ka Latvijas pilsoņi nevar vienlaikus būt arī citas valsts pilsoņi. Bija izdarīts izņēmums – II pasaules kara laikā no Latvijas uz Rietumiem emigrējušie cilvēki un viņu pēcnācēji, taču ar piebildi, ja viņi reģistrējušies kā Latvijas pilsoņi līdz 1995.gada 1.jūlijam. Šis saspiestais termiņš atstāja “aiz borta” daudzus cilvēkus, kas būtu vēlējušies bez savas mītnes zemes pilsonības iegūt arī Latvijas pilsonību.

Latvijas pilsoņu loka paplašināšana, pieļaujot dubultpilsonību, aktualizējas pēc Latvijas pievienošanās Eiroatlantiskajām struktūrām, it īpaši pēc tam, kad sākās darbaspēka brīva pārvietošanās.

Vai nu Latvijas, vai citas valsts pilsonība – un bez variantiem – tā patiešām ir anahroniska nostādne. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka reālā dzīve ir krietni sarežģītāka. Laulības ar citu valstu pilsoņiem, šajās laulībās dzimušo bērnu statuss, mītnes zemes pilsonības pieņemšana. Latvijas valsts zaudēja daudzus savus piederīgos, jo pastāvēja kategoriskā nostādne, ka cilvēkam drīkst būt tikai vienas valsts pilsonība. Ne jau aiz labas dzīves cilvēki devās strādāt uz ārzemēm – un ne jau tos labāk atalgotos un prestižākos darbus.

Dubultpilsonības iegūšanas iespēja nozīmē, ka darba meklējumos emigrējušie Latvijas pilsoņi valstij nav atgriezts rieciens. Saikne ar mājās palikušajiem tuviniekiem ir pašsaprotama lieta, saikne ar valsti, pie kuras kādreiz esi piederējis, nebūt nav tik pašsaprotama. Daļa ekonomisko emigrantu droši vien Latvijā uz palikšanu neatgriezīsies, taču daļa var arī atgriezties, un dubultpilsonība, neapšaubāmi būs šī vilinošā taciņa.

Tāpat šķēpi nav jālauž jautājumā par Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem. Nepilsoņi Latvijā (tāpat, kā Igaunijā) ar likumu atzīti par valsts piederīgajiem, tiesa, ar ierobežotu rīcībspēju. Nepilsoņu skaita deldēšana, atkal jau atbilstoši likumdošanas prasībām, ir valstiski nozīmīgs uzdevums. Šeit dzimušie nepilsoņu bērni arī līdz šim varēja tikt reģistrēti kā Latvijas pilsoņi, ja to vēlējās viņu vecāki. Piebildīsim, abi un apstiprinot to rakstiski, tikai nekas nebija teikts, kas darāms, ja, piemēram, kāds no vecākiem atrodas “kaut kur tālu pasaulē”, un nav zināms, kur. Tā patiesībā nav problēma, bet jautājums, kuram rodams vienkāršāks risinājums, un tas, domājams, tiks izdarīts.

Starp likuma grozījumu konceptuālo pieņemšanu un reālo izmaiņu pieņemšanu otrajā lasījumā paredzēts diezgan ilgs laiks – priekšlikumus var iesniegt līdz 2.septembrim, un tas droši vien ir prātīgi lemts. Vasarā paredzēta speciāla konference, kurā diskutēs par lietām, kas saistītas ar Latvijas pilsonības iegūšanu, taču nav tik pašsaprotamas kā tās, kuras deputāti atbalstīja “uz līdzenas vietas”.

Patiesībā nav nopietnu jautājumu par dubultpilsonības piešķiršanu ārzemēs dzīvojošiem cilvēkiem, kuru vecāki vai vecvecāki bijuši Latvijas pilsoņi, sarežģītāk ir ar etniskajiem latviešiem, kuru senči izceļojuši no Latvijas teritorijas vēl pirms Latvijas valsts dibināšanas, un tādi mīt, teiksim, Krievijā, un pat tālajās Latīņamerikas valstīs. Vai “plika” etniskā izcelsme ir pietiekams pamats pilsonības piešķiršanai, tas ir jautājums, uz kuru grūti uzreiz atbildēt ar jā vai nē. Savulaik Izraēla pieņēma plaši pielietojamu Atgriešanās likumu, kas ļāva kļūt par Izraēlas pilsoņiem cilvēkiem, kuru ebrejiskā izcelsme bija visai nosacīta (ebrejiete vai pusebrejiete bijusi viena no vecmāmiņām). Negaidītas sekas bija “senču zemē” no bijušās PSRS teritorijas atgriezušos “jaunpilsoņu” prasība dot iespēju viņu bērniem “mācīties dzimtajā valodā'”. Karojoši “krievalodīgie” Izraēlā nebija masveida parādība, taču viņi uzradās un postulēja sevi. Pirms dažiem gadiem Izraēlas sabiedrību šokēja fakts, ka ebreju valstī darbojusies neonacistu organizācija, kāškrustu zīmētāji – vidusskolas vecuma jaunieši, kuru vecāki ieceļojuši no bijušās PSRS. Visādi dzīvē gadās.

Diskusijas, protams, ir vajadzīgas, un gan jau Pilsonības likuma grozījumu otrais lasījums nebūs tik gluds, kā pirmais, taču uzteicami ir jau tas vien, ka rati nestāv uz vietas, ka tie ir izkustināti.