Malumednieka profils

Ir daži, kas uzskata sevi par dieviem zemes virsū

Varbūt svaigākie notikumi Jelgavā liek padziļināti apskatīt šo problēmu, tomēr nelikumīgas medības, līdzīgi kā ikviens cits noteikumu pārkāpums, ir bijušas sastopamas visos laikos. Mainās vienīgi iemesli. Latvija ir gājusi cauri dažādiem ekonomiski politiskiem posmiem, kuri lielā mērā arī noteica malumedību intensitāti un iemeslus. Laikam lielākais un nežēlīgākais periods savvaļas dzīvniekiem bija deviņdesmito gadu sākums, kad milzīga daļa militāro ieroču nonāca apritē. Jaunizveidotās valsts medību kultūra vēl nebija noformulējusies, un šaušana, pa it kā nevienam nepiederošiem dzīvniekiem, daudziem bija pašsaprotama lieta.

Pēdējos desmit gados medību saimniecība ir piedzīvojusi strauju izaugsmi. Ir sakārtojušies teritoriju jautājumi, kas nozīmē, ka teju vai katrai mežaudzei ir saimnieks, tas savukārt nozīmē kārtību un kontroli. Arī, lai kļūtu par mednieku, ir jānokārto visai sarežģīts teorētiskais eksāmens un šaušanas tests. Medību kolektīvi iekšēji veido savus medību ētikas principus un cenšas saimniekot tā, lai dzīvnieku blīvums platībās palielinās.

Un tomēr nelikumīgu medību gadījumi pastāv. Kuri tad ir šie pārkāpēji? Pirms ķeros klāt malumedību gadījumiem, uzreiz gribētu nodalīt situācijas, kuras ir risinājušās briežu dārzos. Šie dzīvnieki, kuri tiek audzēti nebrīvē, pēc likuma un morāles atbilst mājlopiem. Uz viņiem arī attiecas mājdzīvnieku nogalināšanas atļautie veidi. To īpašnieks un vienīgi viņš, ir atbildīgs par to, kas un kā nogalina viņam piederošos mājlopus. Tās nekādā gadījumā nav uzskatāmas par medībām.

Modernos laikos es gribētu izdalīt trīs malumednieku grupas. Raugoties statistikā, lielākā daļa medību pārkāpumu saistās ar nepareizi noformētiem dokumentiem. Tātad, vai nu nav pareizi aizpildīta nomedītā dzīvnieka licence, vai citi ar medīšanu saistīti dokumenti nav nokārtoti pareizi. Šajos gadījumos mednieks, visticamāk, ir darbojies savās medību platībās atļautajā sezonā un viņa pārkāpumi veidojas vai nevīžības, vai nezināšanas dēļ.

Otra grupa ir pastāvējusi visos laikos, bet ekonomiskās lejupslīdes periodā tā ir kļuvusi lielāka un aktīvāka. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo lauku viensētās un ar malu medniecību nodarbojas, lai iegūtu sev iztiku. Ļoti bieži viņi nav mednieki un lieto nereģistrētus, kūtsaugšā paslēptus ieročus. Šādus pārkāpumus likumsargiem ir ļoti grūti konstatēt, jo cilvēks darbojas sev ļoti labi pazīstamā un mazapdzīvotā apvidū.

Trešā grupa pieder pie tā sociālā slāņa, kuri uzskata sevi par dieviem zemes virsū. Visatļautība gan medībās, gan pie automašīnas stūres, gan arī daudzās citās dzīves situācijās. Man ir grūti spriest par to , kas notiek viņu galvās, bet pilnīgi skaidrs ir viens. Viņu darbība nav iespējama bez pārējās sabiedrības līdzdalības, jo visbiežāk tādi cilvēki ir tizli un nevarīgi. Ir vajadzīgs kāds, kas viņus aizved, kāds, kas nodīrā nošauto dzīvnieku, kāds, kuram piezvanīt, ja rodas nepieciešamība. Tikai tā viņi spēj pastrādāt šos noziegumus. Mūsu atbildība ir attiecīgi reaģēt, nenoklusēt vai vienkārši nonoskatīties no malas.

Mednieks, šī vārda visplašākajā nozīmē, mūsdienu apstākļos ieņem būtisku lomu savvaļas dzīvnieku populācijas regulēšanā. Mūsdienu mednieki, iespējams, ir vienīgie, kuri ir visszinošākie par procesiem dabā un arī vissieinteresētākie, lai savvaļas dzīvnieku populācija būtu stabila un ilgspējīga. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa Latvijas mednieku arī tādi ir – ar to sastopos regulāri braukājot pa Latviju un filmējot dažādas medību saimniecības, taču, kā jau tas gadās it visur, viena darvas karote var sabojāt visu mucu.