Zīmējums — Ernests Kļaviņš.
Atgriezies no Londonas olimpisko spēļu lāpas nešanas, pazīstamais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš apšauba ideju, ka pelēkie zirņi ir unikāls Latvijas produkts
Paēst pusdienas ar Mārtiņu Rītiņu inkognito nav iespējams. Atradis brīvu brīdi spraigajā grafikā, Vincenta šefpavārs atnāk līdz krodziņam Muklājs Vecās Ģertrūdes baznīcas tuvumā. Pirmās lietus lāses vēsta par tuvojošos negaisu, tomēr izlemjam sēdēt ārā. «Sveiki! Es jūs pazinu, bieži redzu televizorā. Jūs ļoti labi taisāt ēst. Vēlu jums veiksmi un veselību!» pēc mirkļa ir klāt austrumnieciska izskata sieviete, kas runā krievu valodā. Pirms viņas līdzīgus komplimentus jau izteicis kāds vīrs, stāstīdams, ka pats esot pavārs, gatavojis 200 cilvēkiem Urālos, tikko iznācis no cietuma, lūdz pāris latus. «Mēs te atnācām uz pirmo randiņu, un jūs mums neļaujat palikt divatā,» kad šis tips, naudu dabūjis, vēl neiet prom, Rītiņš liek lietā savu aso mēli.