Kopā ar Kanādas tautiešiem. Juris Ulmanis otrais no kreisās pirmajā rindā
Pēc gandrīz 40 gadu pārtraukuma šajā pavasarī dzīves līkloči mani aizveda uz Kanādu. Šķiet neticami, ka, piedzimstot un uzaugot Ņujorkā, tuvākajā kaimiņvalstī sanācis pabūt ārkārtīgi reti. Pēdējoreiz uz kontinenta ziemeļiem devos tālajā 1986. gadā, apmeklējot Dziesmusvētkus.
Šoreiz mani uz Kanādu atvedusi «Ukrainas lieta». Kad gada sākumā viesojos ASV un stāstīju Amerikas latviešiem par kara plosītajā Ukrainā pieredzēto, laikraksta Latvija Amerikā galvenā redaktore Vita Gaiķe un kanādiešu Daugavas vanagi mani uzaicināja uzstāties arī Kanādā. Pastāstīt par Ukrainu, kā arī ekspedīcijām uz Everesta virsotni un Dienvidpolu. To, protams, apvienoju ar ziedojumu vākšanu Ukrainas brīvības cīnītāju atbalstam izveidotajam projektam UNITED24, un arī evakuācijas automašīnas iegādei. Jāsaka, ka atsaucība bija laba. Toronto uzstājos «Saulainē», «Sidrabenē», «Toronto pensionāri», paviesojos arī Hamiltonā un Otavā.
Sastapu ļoti interesantus un ieinteresētus cilvēkus. Piemēram, mani kādā privātmājā uzņēma aktīvistu grupa Russian Embassy Protesters - Canada Stands with Ukraine. Tā ir patiesi unikāla apvienība.
Tajā nav ne ukraiņu, ne baltiešu, bet gan kanādieši, kuri divreiz dienā sapulcējas pie Krievijas vēstniecības ar plakātiem rokās un protestē.
Lai būtu pamanāmi vēstniecības darbiniekiem, pirmoreiz viņi sanāk pusdienas laikā, kad darbinieki dodas uz pilsētu paēst, bet otrreiz – darba dienas noslēgumā, kad tie dodas mājup. Gadu gaitā apvienības dalībnieki kļuvuši par labākajiem draugiem un esot kā ģimene. Viņiem ir lieliska izdoma un labas attiecības ar policiju un vietējiem iedzīvotājiem. Viņi cenšas ievērot likumus, netraucēt vietējiem iedzīvotājiem, taču vienlaikus būt pamanāmi. Piemēram, protestētāji akciju laikā ceļmalā novieto zīmi ar aicinājumu garāmbraucošo automašīnu vadītājiem atbalstam netaurēt, jo tas traucē vietējiem iedzīvotājiem. Viņi aktīvi rosās sociālajos tīklos, tiesa, ir mazliet vīlušies, ka lokālie masu mediji neatspoguļo viņu akcijas gana bieži.
Vienā no tām aktīvisti man palūdza «iestādīt» Ukrainas karogu zālienā pie vēstniecības, ko es arī izdarīju. Starp citu, iela gar Krievijas vēstniecību Otavā 2022. gada marta sākumā tika pārsaukta par Free-Libre Ukraine ielu, un par to vēstošās zīmes ir Ukrainas karoga krāsās.
Tādu enerģiju, pozitīvismu un radošumu, kāda piemīt šai aktīvistu grupai, nebiju nekur citur redzējis. Tagad domāju, kā šādu modeli varētu pārnest uz citām pilsētām, arī Rīgu.
Protams, Kanādā aktīvi ir arī ukraiņu imigranti, daudzus pasākumus rīkojot kopā ar baltiešiem. Šajās grupās iesaistījušies arī indiāņi jeb, kā kanādieši saka, First Nation cilvēki. Visiem ir kopēja apspiešanas vēsture un stāsts. Demonstrācijās First Nation cilvēki skaita lūgšanas, kas tiek papildinātas ar bungām un dziesmām. Viņi zina, ko nozīmē agresors. Zina, cik grūti ir cīņā ar pārspēku, tādēļ par sabiedrotajiem izvēlas tautas ar līdzīgu pieredzi.
Uzstāšanās starplaikos izmantoju iespēju iepazīt Kanādas latviešu ikdienu un sabiedrisko dzīvi. Apmeklēju tautas deju grupas Daugaviņa priekšnesumu Toronto, un biju patīkami pārsteigts, ka latviskums ir saglabājies pat trešajā un ceturtajā paaudzē. Turklāt dejotāju vidū ir nelatvieši, kuri apprecējušies ar latviešiem un iesaistās kopienas dzīvē. Jaukto laulību dēļ dažas uzstāšanās aizvadīju angļu valodā, lai stāstīto saprastu cittautieši.
Kanādas latvieši ļoti lepojas par Kanādas armijas kontingentu Latvijā.
Viņiem arī patīk, ja uz vēstniecību atbrauc amatpersonas no Latvijas. Tautieši lepojas par mūsu militāro atašeju, kurš diendienā sadarbojas ar Kanādas armiju ļoti augstā un profesionālā līmenī. Kanādas latviešu sabiedrība zina un saprot, ka viņa uzdevums ir veicināt sadarbību ar Kanādu - spēcināt NATO. Viņiem ļoti patīk, ka viņš un vēstnieks apmeklē pasākumus. Tas viņus stiprina.
Nācās dzirdēt arī par kanādiešu un Kanādas latviešu attieksmi pret amerikāņiem kopš Trampa nākšanas pie varas. Kad braucām apskatīt Niagāras ūdenskritumu, ko līdz šim biju redzējis tikai no ASV puses, pamanīju, ka abas valstis savienojošais Rainbow Bridge ir gandrīz tukšs. Parasti uz tā ir intensīva satiksme, taču nu kanādieši uz ASV vairs nebraucot. Viņi ir dusmīgi uz Trampu un republikāņiem gan par ieviestajiem tarifiem, gan par aicinājumiem kļūt par 51. štatu. Iedzīvotāju attieksme ir skaidri redzama. Daudzi nēsā t-kreklus vai cepures ar uzrakstu «We are not for sale». Kanādieši jūtas nodoti un nesaprot loģiku šai uzvedībai no ASV puses.
Veikalos vairs nav ASV preču, jo kanādieši tās boikotē. Veikalos pat izliktas speciālas zīmes, kurās izskaidrots šis fakts.
Cilvēki runā, ka amerikāņu robežsargi kanādiešus pārbaudot īpaši rūpīgi. Tiekot pārskatīts pat telefonu un datoru saturs, nepaskaidrojot šādas rīcības iemeslus. Tādēļ tie kanādieši, kuri dodas pāri robežai, tagad ņemot līdzi «tukšus» telefonus un datorus, kuros nav nekādas informācijas. Citi vienkārši vairs nebrauc. Dzirdēju runas no dažiem Kanādas latviešiem, ka viņu kori un tautas deju grupas nākamā gada jūlijā nepiedalīsies Dziesmusvētkos Grandrapidsā, lai gan šī Mičiganas pilsēta ir pavisam tuvu robežai. Šie cilvēki nevēlas atstāt naudu ASV un nevēlas piedzīvot kratīšanas robežpunktos.
Pēc manas uzstāšanās Sv. Andreja draudzē mācītājs Dags Demants izteica vēlmi iesaistīties kādā lielākā palīdzības projektā Ukrainai. Apspriedām vairākas iespējas un izlēmām atbalstīt manu draugu, Ganta fonda medicīnas labdarības humāno projektu, lai varētu palīdzēt evakuēt ievainotos ukraiņu karavīrus un civiliedzīvotājus no Donbasa reģiona. Ar draudzes, Kanādas Daugavas Vanagu organizācijas un citu ziedotāju atbalstu izdevās savākt ievērojamu naudas daudzumu, lai varētu īstenot šo projektu un glābt cilvēkus.
Autors ir profesors, zemessargs, polārpētnieks