Kaspars Kauliņš.
Ja vēlamies izdarīt gudru izvēli, jādomā ne tikai par «jaunajām sejām», bet arī par viņu iespējamajiem sadarbības partneriem «vecajās» partijās
Tuvojoties ārkārtas vēlēšanām, kārtējo reizi aktualizējies jautājums par jaunu seju parādīšanos politikā, un, līdzīgi kā iepriekšējo parlamentu vēlējot, arī šoreiz mēs nekavējamies ar pārmetumiem par pieredzes trūkumu attiecībā uz jaunienācējiem. Paradokss. Taču tam ir arī loģisks skaidrojums.
Pirmkārt, tās ir dabiskas bailes no pārmaiņām un nezināmā. Atšķirībā no nobriedušām demokrātijām, kur sabiedrības viedokli par «jaunām sejām» lielā mērā nosaka to piederība konkrētām partijām ar konkrētām ideoloģijām, programmām un darbības pieredzi, mēs skatāmies un vērtējam indivīdu, kas šodien var būt vienā, bet rīt - jau citā partijā vai pat ārpus tām. Šādam indivīdam nav ko «uzrādīt» politiskās vai saimnieciskās darbības kontekstā valsts līmenī. Tāpēc mēs nezinām, ko no viņa sagaidīt. Un tāpēc baidāmies. Turklāt, jo vairāk šādu «jaunu seju», jo lielāka neziņa, tātad arī bailes. Rezultātā, nonākuši līdz izšķiršanās brīdim, daudzi izvēlas balsot par zināmo mazāko ļaunumu.