Žurnāla rubrika: Svarīgi
Esi gatavs!
Dalībnieki ar stāžu iesaka pārbaudītus «izdzīvošanas padomus» Dziesmusvētkos
1. Runā. Ir viens labs palīgs visiem dzīves gadījumiem – valoda. Jebkurā brīdī varam kādam paprasīt, kur atrodas tualete vai kur ir tuvākā kafejnīca. Ja tev slāpst, tad palūdz, un tev iedos padzerties. Gandrīz kā maģija!
2. Ej uz (citu) koncertiem. Būtu labi, ja dejotāji redzētu dziedātāju koncertu un dziedātāji redzētu dejotāju uzvedumu, bet visi kopā paskatītos uz pūtēju orķestri un apmeklētu vēl citus pasākumus.
3. Izbaudi Vecrīgu. Sevišķi tiem, kas nav rīdzinieki – jāizbauda Vecrīga svētku laikā! Tā vairs nav tā klusā, tumšā un riebīgā Vecrīga, kas ir bijusi vecos laikos.
4. Nerunā pretī vadītājiem. Ja klausa koru koordinatorus, dzīvē var tālu tikt. Tie, kas ir pie teikšanas, ļoti labi zina, kas ir jādara. Šoreiz demokrātija jāliek malā – ir viens atbildīgais, un viņš jāklausa
5. Atpūtini kājas un balsi. Kājas jāatpūtina, saceļot tās gaisā vai ieliekot aukstā ūdenī, bet balsīm nepieciešama atslodze – vakaros jārunā klusi. Un koristiem – nekāds alus! Dejotāji gan var atļauties.
6. Nebēdā par lietu. Jābūt gataviem smaidīt arī tad, ja līst lietus. Pašdarbniekiem un viņu vadītājiem joki nav sveša lieta, un vajadzīgajā brīdī tos noteikti nevajag taupīt.
7. Strīdus pie malas. Uz svētku laiku kolektīvs ir tava ģimene – no rīta līdz vakaram laiku pavadi kopā, tāpēc strīdi jāliek pie malas.
8. Mašīnu atstāj mājās. Labas stāvvietas atrašana vienmēr sagādā galvassāpes, kur nu vēl Dziesmusvētku laikā, tāpēc mašīnu atstāj mājās vai kādā klusā stāvvietā Rīgas nomalē. Jautru, tautisku kompāniju var atrast arī tramvajā!
9. Kā neapmaldīties? Lai atrastu īsto ceļu Rīgas ielās, jāseko tramvaja sliedēm, jāiet tajā virzienā, kur dzird dziedāšanu, jāsaož Zooloģiskā dārza smarža vai jāklausa sirdsbalsij. Ja ir mobilais tālrunis, noderēs arī īpašā Dziesmusvētku lietotne Dziesmusvētki 2013.
Ieteikumus uzklausījām no virsdiriģenta Ginta Ceplenieka, Talsu tautas nama pūtēju orķestra vadītāja Raita Rēriha, tautas deju kolektīva Dzintariņš mākslinieciskās vadītājas Olgas Freibergas un ilggadējas svētku dalībnieces no Svētes Sandras Viniarskas.
Mājinieku koris
Mammas, tēti, omes un opīši, mazās māsas un lielie brāļi, draugi, tantes un onkuļi, mīļie kaķi un suņi – daudz ir mājinieku, kas tur īkšķus par svētku dalībniekiem un ikdienā palīdz, lai reizi piecos gados dziesmu un deju svētki izdotos skaisti. Šajā lapā iepazīstinām ar apvienoto mājinieku kori – to izveidoja Dziesmusvētku dalībnieki, kuri pēc žurnāla Ir un Draugiem.lv aicinājuma iesūtīja savu mīļo bildes, lai pateiktu paldies par viņu rūpēm un mīlestību. Sveicam svētkos!
Deju raksti
Virsvadītājiem smalki jārēķina, lai dejotāju soļi svētku laukumā pārvērstos skaistos rakstos, kurus vieni horeogrāfi zīmē ar datoru, citi ar roku
Stūru stūriem, līkumu līkumiem simtiem deju kolektīvu Daugavas stadionā māk vest danci tā, ka skatītājiem brīžam raibs gar acīm un brīžam mitrums plakstiņos. Tieši deju rakstu dēļ skatītāji cenšas nopirkt biļetes pēc iespējas aug-stāk tribīnēs, lai skatītu, ko īpašu sarūpējusi Latvijas horeogrāfu fantāzija. To, kā top deju raksti laukumā, zina tikai paši horeogrāfi – četrpadsmit XV deju svētku virsvadītāji.
Sākumā deju lieluzveduma ideju rada svētku mākslinieciskie vadītāji. Šoreiz tie ir divi Jāņi – Ērglis un Purviņš. Viņi par gaidāmajiem svētkiem sāka domāt jau pirms trim gadiem. «Bija krīze, cilvēki brauca prom, valstī – depresīva noskaņa. Un tad mēs sākām domāt, kas ir tas fenomens, kas mums, latviešiem, ļāvis saglabāt valodu, tautastērpu?» stāsta Ērglis. Prātā nākusi doma par tiltu no pagātnes uz tagadni, par saknēm, par mantojumu, par skolotājiem, no kuriem paši mācījušies. Tā radies deju lieluzveduma nosaukums Tēvu laipas, kur starp pašreizējo horeogrāfu dejām būs arī vecmeistaru darbi. Piemēram, Ulda Žagatas Ai, tēvu zeme!, Aijas Baumanes Kur tu augi, daiļa meita?, Viļa Ozola Spriguļu sišana un, protams, ik svētkos netrūkstošās Harija Sūnas Sudmaliņas.
Izvēloties repertuāru, Purviņš un Ērglis noskatījušies ap 300 deju videoversiju, aptaujājuši kolektīvus un to vadītājus, līdz atlasījuši 31 deju. Tad gada sākumā sadalījuši dejas virsvadītājiem, kuru pārziņā ir tas, kā deja izskatās uz laukuma. Pieredzējušākie horeogrāfi, piemēram, Ērglis un Mažāne, veido katrs pa četrām dejām, bet jaunākajiem parasti uztic pa vienai, divām dejām.
«Ir dejas skatuves variants, un ir laukuma variants, kad skatuviskā horeogrāfija tiek pakārtota laukumam,» stāsta Ērglis. Virsvadītājs laukuma deju rakstus veido, ļaujot vaļu fantāzijai. Tomēr jāņem vērā gan dejotāju skaits, gan nedrīkst pazust dejas horeogrāfija, un jāskatās, kā konkrētā deja ierakstās visā uzveduma stāstā. «Es gan īpaši uz lielo devīzi nesaspringstu – skatos, ko deja pati izraksta,» saka virsvadītāja Ilze Mažāne, kas šiem svētkiem veido četras dejas. Viņa laukuma rakstus rada, ar roku rasējot uz papīra atšķirībā no Ērgļa, kurš zīmē datorā.
Virsvadītāja darba klasiskais variants ir šāds – Ilze sēžas pie baltas lapas, ko ar punktotu marķējumu sadala 96 kvadrātos. Tas ir stadiona izkārtojums uz papīra. Dabā futbola laukums ir 100×60 metri, un katram kolektīvam iedalītais kvadrāts – 8×8 metri. Standartā tajā ietilpst astoņi pāri. Taču ir dejas, kad uz laukuma danci ved gan vairāk, gan mazāk dejotāju, tāpēc virsvadītājam smalki jāizrēķina, vai iecerētais zīmējums sanāks, teiksim, no 48 vai 120 kolektīviem. «Zīmēju, un kalkulators blakus, lai aprēķinātu, vai ar tik un tik soļiem var tādu zīmi izveidot. Un tā gājienu pēc gājiena,» stāsta Ilze Mažāne.
Savukārt latviešu zīmju autentiskumu un atbilstību dejas raksturam pārzina māk-slinieks Valdis Celms. Viņš kopdarbā ar virsvadītājiem izslīpē rakstus, lai zīmi pielāgotu horeogrāfijai un lai dejotāji varētu iecerētās zīmes izdejot mūzikas pavadībā.
Vienas dejas laukuma horeogrāfijas izveidošana un saskaņošana ilgst aptuveni pusgadu. Tas ir komplekss darbs, kad vairākkārt nākas zīmēt, pārzīmēt un pieslīpēt gājienu pēc gājiena, jo zīmes izveidošanai var pietrūkt vai pāri palikt dejotāji, var būt tā, ka iedomāto raksta daļu nav iespējams izveidot konkrētajā mūzikā ar noteiktajiem dejas soļiem. Tad virsvadītāji kopā ar mākslinieku izmēģina dažādus zīmes un gājienu variantus, līdz nonāk pie risinājuma. Mākslinieciskie vadītāji pārrauga, lai, teiksim, trīs dejās pēc kārtas neveidotos Māras krusts. Reizēm, pat ja zīmes atkārtojas, katra horeogrāfija paģēr savu zīmes versiju, tāpēc skatītājs uztver tos kā atšķirīgus rakstus. Jānis Ērglis dejas rak-stu radīšanu salīdzina ar cimdu un jostu musturu veidošanu – katrai folkloras zīmei var būt daudz dažādu variāciju, ko horeogrāfs izmanto. «Latviešiem jau pamatā ir zīmējumu deja, kad raksti veidojas paši no sevis,» skaidro Ērglis.
Ikviens pieredzējis virsvadītājs zina vizuālos efektus, kas vislabāk aizkustina publiku. Piemēram, kad dejotāji taisa «vilnīšus», liela plūsma skrien pretī skatītājiem, notiek «ķemmēšanās» vai straujas apļa kustības, kad tautisko brunču raksti, dejotājām griežoties, žilbina acis. Ja horeogrāfija ļauj, virsvadītāji šos efektus pielieto, tomēr tie nevar kļūt par pašmērķi.
«Man patīk zīmēšana un pats mēģinājums – būs vai nebūs tas, ko pie galda esmu izdomājusi,» Ilze sauc sev tuvāko darba daļu. Pie galda viss jāizdomā precīzi, jo katrai dejai pirms svētkiem atvēlēta tikai pusotra stunda mēģinājumam, «kad vairs neko nevar labot – vai nu viss ir kārtībā, vai aiziet tintē», smej virsvadītāja. Parasti gan tintē neaizejot, tikai pats horeogrāfs mana sīkas detaļas – kā varējis rakstu pagriezt citādi. Virsvadītāji sapņo par laiku, kad skatītāji sēdētu visapkārt laukumam, jo tad zīmes varētu veidot uz abām pusēm un raksti rakstītos jo bagātīgāki. Taču Mažāne vēl nosmej – visideālāk būtu, ja skatītāji gulētu uz vēdera kaut kur pašā stadiona augšā un no turienes vērtos lejup uz krāšņajiem deju rakstiem.
Spīdošās nošu lapas
Koru mēģinājumos aizvien pārliecinošāk jūtas planšetdatori, izglābjot no nāves simtiem koku
Koncertā viņus nemaz nevar atšķirt. Koristiem rokās ir prāvi vāki, kuros guļ repertuāra notis, un tikai tumšākā telpā aizdomas modina seju apspīdošā blāvā gaisma. Mēģinājumā gan viss ir redzams kā uz delnas, un kuluāros dzirdētās baumas apstiprinās – jaunākās paaudzes koru dziedātāji pamazām nošu grāmatas aizstāj ar šīs desmitgades aktuālāko tehnoloģiju produktu – planšetdatoriem.
Jau paverot mēģinājumu telpas durvis Mazajā ģildē, kur XXV vispārējiem latviešu Dziesmusvētkiem gatavojas jauniešu koris Balsis, atklājas uzkrītoša aina. Pirmais pamanītais jauneklis saliektā rokā tur septiņu collu planšeti un aizrautīgi dzied. Tālāk ir rinda ar galvām un nošu grāmatām, tad vēl pa kādai lielākai un mazākai planšetei. Tāda uz klavierēm guļ arī enerģiski žestikulējošajam diriģentam Intam Teterovskim.
4,5 kilogrami papīra
«Es labprāt nopirktu planšetdatorus visam korim,» palaidis dziedātājus īsā atpūtā, stāsta viens no sabiedrībā pazīstamākajiem Dziesmusvētku virsdiriģentiem, «ideālais variants ir tāds, ka visam korim ir planšetes ar interneta pieslēgumu. Es esmu izdomājis, ka šodien dziedāsim šādas dziesmas. Visiem koristiem ir e-pasti, uz kuriem es aizsūtu notis. Viņi atver un ir gatavi dziedāt».
Teterovskis neslēpj simpātijas pret tehnoloģijām, uzskaitot ne vienu vien priekšrocību, ko izbaudījis pēc planšetdatora iegādes: «Man iPad ir jau kādu gadu, un es par to esmu tikai priecīgs. Pagājušajā gadā mēs ar Balsīm nodziedājām, šķiet, 76 koncertus un sadarbības partneriem sarēķinājām, cik daudz papīra notīs esam nodziedājuši. Sanāca 4,5 kilogrami katram, ja visas notis vajadzētu izdrukāt. Bijām tūrē Zviedrijā, kur mums bija divdaļīgs koncerts. Tam vien vajadzēja 170 lapas nošu. Man tās visas ir aipadā. Ja kaut kur braucu, notis vienmēr ir līdzi.»
Diriģenta aizrautība «pielipusi» arī koristiem. Ralfs Gūtmanis, kurš Balsīs dzied trīs gadus, bija viens no pirmajiem planšetdatora lietotājiem korī. «Savu ZTE iegādājos pirms diviem gadiem, bet sākumā neiedomājos, ka to var izmantot dziedāšanai. Tad vienā mēģinājumā kaut kā pamēģināju un sapratu, ka ir ērti. Tā sāku lietot arvien biežāk un biežāk,» pirmo pieredzi ar 7 collu ierīci atceras jaunietis. Viņam patīk, ka visas notis vienmēr ir vienuviet, tās nevar noklīst, un jaunas dziesmas var lejupielādēt pirms paša mēģinājuma – vai nu kora digitālajā bibliotēkā, vai no kāda kolēģa. «Vairs nav jādomā ne kur sameklēt printeri, ne par nošu glabāšanu.»
Neapgūts lauciņš
«Lielākais mīnuss ir tāds, ka nav piemērotu aplikāciju. Pašlaik izmantojam PDF formāta dokumentus, taču notīs nevar veikt piezīmes. Katrs diriģents diriģē citādi, tādēļ būtu labi, ja katru partitūru varētu saglabāt dažādās versijās, piefiksēt interpretācijas,» Teterovskis norāda, ka mobilo lietotņu attīstītājiem paveras plašs darba lauks. Un uzreiz izgaisina šaubas, vai pēc šāda produkta būs pieprasījums, «tā ir neapgūta biznesa niša, jo, piemēram, Ķīnā ir miljoniem koru, tur ir koru bums, tirgus ir milzīgs».
Planšetdatoru dāvātās ērtības novērtējusi arī Alise Baumane, kura Balsīs dzied gadu. «Es iPad lietoju kādu pusotru mēnesi. Tas ir ērti, jo nav jānēsā līdzi nošu kaudze. Piemēram, nākot no darba tūlīt uz mēģinājumu, es paņemu līdzi tikai planšetdatoru, kas neaizņem daudz vietas. Protams, ir arī savi mīnusi. Ja diriģents prasa kaut ko pierakstīt, tad ir grūtības. Dokumentā var pievienot piezīmes, taču tas nav diezcik ērti,» stāsta gaišmatainā meitene, atzīstoties, ka pēdējos koncertos jau dziedājusi no planšetes. «Ielieku iPad lielajos vākos un lasu notis. Tas nav aizliegts. Kad citi pāršķir lapas, es pāršķiru PDF. Tā kā nošu lapu parasti ir daudz, svara atšķirība īpaši nav jūtama.»
Piezīmju pierakstīšanas problēma pamazām atkrīt, jo jaunākās paaudzes Android operētājsistēmas planšetēs ir iekļautas īpašas programmas, kas ļauj rakstīt virs jebkura dokumenta un saglabāt izmaiņas.
Izmēra jautājums
Sarunas laikā var manīt, ka Teterovskim ir pilna galva idejām, kā ar tehnoloģiju palīdzību atvieglot dzīvi diriģentam un koristiem. «Būtu ideāli izveidot aplikāciju, kas vienlaikus ieraksta katra korista balsi. Es kā diriģents zinu katra dziedātāja balss decibelus, katra iespējas, man būtu pieejams identifikators, un es redzētu, kurš šodien haltūrē. Es piespiestu pogu, viņam aparāts novibrētu, un viņš zinātu, ka ir pieķerts,» smejas kordiriģents, piebilstot, ka labprāt gribētu redzēt A4 izmēra planšetdatorus, lai tos var lietot arī seniori.
Jaunieši izmēru jautājumā ir pielaidīgāki. «Optimālais izmērs ir 10 collas, jo tad ekrānā pietiek vietas visai nošu lapai. 7 collu planšeti lietot var, taču tad katru lapu nāksies pārbīdīt, lai nolasītu visas notis,» pieredzē padalās Ralfs Gūtmanis, kura tehnoloģisko entuziasmu nevar nepamanīt. «Pieredze ar planšetēm ir pozitīva, un skaidrs, ka tā ir nākotne. Ar laiku papīrs tiks atmests, jo tas ir neērtāks. Papīrs saplīst, nolietojas, pazūd, un līdz ar to visi pieraksti aiziet nebūtībā. Bet planšetē viss saglabājas. Ieslēdz, un visas notis ir acu priekšā.»
Alises Baumanes eksperimenti ar skārienjutīgo plāksni ļāvuši secināt, ka tā ir lietojama jebkādos apstākļos: «Brīvā dabā iPad lietošanai nav ne vainas, vienīgi košā saulē jāuzliek maksimālais ekrāna spilgtums. Tad ātrāk tērējas baterija, taču koncertam pilnīgi pietiek. Tumšākā vietā mazliet spīd sejā, bet tad var nogriezt spilgtumu.»
Tehnoloģiskie Dziesmusvētki
«Mēs bieži izmantojam dažādus gaismu efektus. Lietojot planšetes, tas netraucē, jo var pieregulēt ekrāna spilgtumu un notis būs salasāmas jebkādos apstākļos. Var arī naktī taisīt koncertus,» Teterovskis iztēlojas ļoti praktisku pielietojumu tehnoloģijām, «protams, jāatceras pirms koncerta atslēgt internetu, lai nenāk visādi ziņojumi un nesāk pīkstēt.»
Laiks rit, un arī Dziesmusvētki nestāv uz vietas. Šogad tie ir tehnoloģiskāki nekā jebkad agrāk. Februārī jauniešu koris Maska un diriģents Jānis Ozols piedāvāja ikvienam jauktā kora dziedātājam apgūt Dziesmu-svētku noslēguma koncerta programmā iekļautās dziesmas, digitalizējot balsu partijas. Ikviens interesents var sameklēt savu balss partiju – soprānu, altu, tenoru, baritonu vai basu – un klausīties, kā pareizi jādzied viņa daļa katrā galakoncerta repertuāra dziesmā. Ieraksti pieejami mājaslapā Korismaska.lv sadaļā Dziesmu svētki 2013.
Izveidota arī mobilo tālruņu Dziesmusvētku lietotne, kas bez maksas pieejama Android un Apple iOS operētājsistēmu ierīcēm. Tajā ir ne vien svētku programma, bet arī noslēguma sadziedāšanās dziesmu vārdi, kurus plānots sinhronizēt ar tekstu uz ekrāniem Mežaparka estrādē, tādējādi atvieglojot apmeklētājiem iespēju dziedāt līdzi koriem.
Lai arī planšetdatori konservatīvajā koru vidē ienākuši nesen, Teterovskis paspējis atrast tiem dažādus pielietojumus – pat fotografējis notis un diriģējis no fotogrāfijām. Par spīti acīmredzamajiem ieguvumiem, viņš nedomā, ka plākšņveida datori tuvākajā laikā izkonkurēs nošu burtnīcas. Pagaidām tie ir par dārgu un nav arī piemērotu aplikāciju. Taču viņa paša korī aizsākusies kustība ļauj domāt – izmaiņas ir neizbēgamas, un, iespējams, jau nākamajos Dziesmusvētkos uz skatuves vairs nebūs neviena korista ar papīra nošu lapām rokās.
Sidraba birzs dziesmu kalnā
Cerība nākamos svētkus 2018.gadā svinēt jaunā estrādē nav nemaz tik nereāla
Pateicoties pirmskrīzes entuziasmam, kas aktuālo jautājumu par nacionāli nozīmīgu kultūras būvju attīstīšanu beidzot ļāva uzdot arī arhitektiem, mēs jau kopš 2007.gada zinām, kādai būtu jāizskatās jaunajai Dziesmusvētku estrādei Mežaparkā. Starptautiski izsludinātajā arhitektūras metu konkursā toreiz uzvarēja arhitektu un māk-slinieku Mailīšu – Austra, Ivara un Matīsa – priekšlikums sadarbībā ar Jura Pogas biroju. No visām tolaik ierosinātajām ambiciozajām iniciatīvām šis projekts pašlaik ir visvairāk izstrādātais, Rīgas domes rīcībā ir saskaņots skiču projekts ar iestrādnēm jau tajās tehniskā projekta sadaļās, kas attiecas uz akustiku un inženiertehniskajiem risinājumiem.
Estrādes rekonstrukcija ir likumsakarīgs un nepieciešams solis. Neraugoties uz vairākām pārbūvēm, padomju laikos celtā estrāde joprojām glabā tālaika ideoloģiskās zīmes un vairs neatbilst šodienas komforta prasībām. Jaunais projekts ir funkcionāli ērts, bet atturīgs ietvars, kurā iekodēti folklorā balstīti tēli. Tas ir kalns, kurā kāpj, «lai balstiņis tālu skan», ar latviešu īsteno svētvietu – dabu – simbolizējošu birzi virsotnē. Racionālajā «birzs» metāla struktūrā, kura tehnoloģiski būs aprīkota gluži kā profesionāla teātra šņorbēniņi, nojaušama asociācija arī ar etnogrāfiskajiem rakstiem, bet tās transformējamā virsma sniegs daudz plašākas iespējas multimediju scenogrāfijai, kas nākotnē kļūs arvien svarīgāka lielo pasākumu sastāvdaļa. Lai gan pārbūvētā estrāde pārvērtīsies līdz nepazīšanai, ne visas pašreizējās detaļas arhitektiem šķiet atmetamas. Piemēram, arkāde tribīņu augšējā daļā ir viens no atpazīstamākajiem svētku elementiem, un atsauces formā tā turpinās pastāvēt arī pēc pārbūves.
Projekts paredz iespēju apmeklētāju skaitu dubultot vai, ja nepieciešams, trīskāršot līdz 80 vai pat 100 tūkstošiem. Pakava veidā paplašinot skatītāju zonu, zem tās atradīsies telpas ērtām labierīcībām un sabiedriskajai ēdināšanai, kas svētkos vienmēr bijusi problēma. Aiz uzbēruma paslēptā būve netraucēs koncertu norisi ne ar ceptas gaļas smaržu, ne ar fona trokšņiem. Dziedātāju tribīnēs vienlaikus būs vieta 11-12 tūkstošiem dalībnieku. Dziedātāji zina, cik neērta līdz šim bijusi uziešana tribīnēs pa divām šaurajām aizmugures kāpnēm. Jaunajā projektā tas ir atrisināts, turklāt paplašinātas arī šā kompleksa iekštelpu funkcijas ar nelielu mēģinājumu un koncertu zāli, Dziesmusvētku biroja telpām un muzeju, kas darbosies pastāvīgi. Projektā ir ietverta iespēja, ka estrādes komplekss var darboties cauru gadu – lai to nodrošinātu, arhitekti risina arī infrastruktūras jautājumus, sakārtojot gājēju aleju līdz estrādei un organizējot ērtākas un plašākas autonovietnes tās tuvumā.
Katra no Dziesmusvētku kompleksa sastāvdaļām, gan tribīne, gan skatuve tās priekšā, gan publikas zona un pat mežs visapkārt piedalās kopējā, vissvarīgākajā uzdevumā – labskanībā. Kā min viens no projekta autoriem arhitekts Austris Mailītis, viņa pienākums ir pārvērst metafizisko dziesmu varas pieredzi, ko pazīst katrs svētku dalībnieks un apmeklētājs, fizikas un ģeometrijas valodā. Šāds uzdevums ir unikāls pasaules mērogā un var kļūt par tādu pieredzi, ko latviešu arhitekti vēlāk mācīs citiem.
Iespēja jaunā, laikmetīgā estrādē svinēt nākamos svētkus 2018.gadā nav nereāla un simboliski būs pat daudz nozīmīgāka. Latvijas valstij tad apritēs simt gadu, un Dziesmusvētki kā redzamākā nācijas pašapziņas izpausme varēs notikt daudz ietilpīgākā, ērtākā, drošākā, skanīgākā un arhitektoniski izteiksmīgākā estrādē.
Kādi būs Dziesmusvētki pēc 100 gadiem?
Jēkabs Nīmanis, mūziķis
Dziesmusvētki vairs nav «dziedāšanas festivāls», bet tiek dēvēti par «Dziesmusvētku sindromu». To brauc pētīt tuvāki un tālāki kaimiņi, kā arī būtnes no citām galaktikām. Neviens, arī paši dalībnieki nesaprot, kas ir tā balss vai gēns, kas liek noteiktai cilvēku grupai no noteikta izcelsmes reģiona periodiski pulcēties aizdomīgi lielos pulkos un dziedāt skaistas dziesmas ne parāk saprotamā valodā un dejot savdabīgas dejas, veidojot rakstus, kurus var redzēt no kosmosa. Šai parādībai sen ir zudis kāds hierarhisks modelis, nav centralizēta organizatora, taču šie cilvēki vienkārši nespēj tā nedarīt. Līdzīgi kā zvaigžņu lietu, šo parādību brauc vērot miljoniem interesentu. Viņi apmetas uz dzīvi zināmajā reģionā un gaida, kad sāksies. Un, kad sākas, viņi smaida.
Eva Ikstena-Strapcāne, žurnāliste
Iedomājos, ka pēc 100 gadiem estrāde būs iekārta starp debesīm un zemi kā kultūras šūpulis. Tā brīvi kustēsies līdzi dziesmām kā milzīgs gaisakuģis. Iespējams, tajā būs ekrāni, kuros diriģēs un līdzi dziedāt varēs visi latvieši, lai kurā vietā uz Zemes (vai uz citām planētām) tie atrastos. Dziedoši, skaisti, varoši, vēloši latvieši milzīgā kopkorī. Vīri baltos kreklos un meitas vainagos. Visiem tirpas, skudriņas no kopības, prieka un savienošanās dziesmas, kultūras, tautas straumē.
Miķelis Baštiks, dizainers
Dziesmusvētki varētu kļūt par spēcīgu eksporta zīmolu visā pasaulē. Tas vairs nav tikai lokāls, sentimentāls dziesmu atceres pasākums, bet kļuvis par noteicēju visos pieredzes punktos, kuros cilvēki ar Dziesmusvētkiem saskaras. Tie ir līdzīgi kā olimpiskās spēles, kas nosaka standartu arī, piemēram, grafiskajā dizainā, un cilvēki cenšas savā jomā pacelt latiņu pēc iespējas augstāk. Svētki būs kļuvuši par pasaules fenomenu, kur katrs dziedās un dejos, saglabājot savu individualitāti un nacionalitāti. Ja mēs uztaisītu kaut tikai Baltijas Dziesmusvētkus, tas jau būtu fenomenāli.
Dace Dzenovska, antropoloģe
Pašlaik cilvēki attālinās no tradicionālās valsts-tauta-teritorija savienības un ievietojas, kaut īslaicīgi, citās teritorijās. Daudzi veido korus un deju kolektīvus – tieši tie, nevis valstiski orientētas biedrības, ir veids, kā sanākt kopā. Iespējams, nākotnē valsts aparāts vairs nevadīs un nekontrolēs kultūras procesus. Pēc 100 gadiem «latviešu» dziesmu un deju svētki notiks vienlaikus daudzās vietās, kas būs savienotas ar tehnoloģiju palīdzību. Kā Čikāgas piecīši dziedāja: «No Rietumaustrālijas līdz Ziemeļanglijai…» Taču šī vairs nebūs anomālija, par kuru jābirdina asaras, bet pilnīgi normāla parādība. Latvijas teritorijā tie demokratizēsies – nebūs tikai latviešu tautas svētki, kuros ļauts piedalīties arī citām draudzīgām tautībām, bet saturiski un konceptuāli citāds, taču tikpat jauks pasākums.
Raimonds Pauls, komponists
Paredzēt uz priekšu grūti, jo laikmets diktē savus noteikumus, bet tradīcija ir jāsaglabā, kamēr vien mēs kā tautiņa eksistējam. Problēmas varētu būt ar repertuāra izvēli. Skaistas dziesmas ir Vītolam, Dārziņam, bet jaunā paaudze jau diktēs savus noteikumus – jaunajiem koriem ir jau pavisam citāda ritmiskā izjūta. Svētkos drusciņ par daudz ir komercijas, un tiek izmantots par daudz tehnikas. Agrāk iztika bez mikrofoniem un ekrāniem – sanāca 15 tūkstoši cilvēku un estrādi piepildīja. Es vilkšu paralēles ar Jāņiem – svētki ar tehniku ir kā Jāņi uz bruģa, bez tehnikas – kā lauku sētā. Galvenais, lai ir emocionālais noskaņojums, un nevajadzētu pazaudēt pašu galveno – kopā sanākšanu un sadziedāšanu.
Mūžīgie svētki
Dziesmusvētku nākotni ietekmēs globalizācija, atvērtās robežas un valsts attieksme, taču ir skaidrs – kopkora tradīcija nevar attīstīties pašplūsmā
Imants Ziedonis pirms vairākām desmitgadēm pareģoja, ka dziesma būs mūžu mūžos un Dziesmusvētkos vienmēr sastapsim baltās zeķēs autas meitenes. Tomēr pasaule mainās. Līdz ar globalizāciju un jauno tehnoloģiju attīstību Dziesmusvētku nākotni var ietekmēt arī migrācija, sociālie apstākļi, dziedāšanas tradīcijas vājināšanās un valsts attieksme pret šo unikālo ANO annāļos ierakstīto kultūras mantojumu, kam šogad svinam 140.gadskārtu. Svētki būs, kamēr būs latviešu nācija un valoda, taču ir arī skaidrs – Dziesmu-svētku tradīcija neattīstīsies bez mērķtiecīga darba pie svētku saglabāšanas.
Ņem atplestām rokām
No bērnības dzimtajā mazpilsētā atmiņā palikuši rajona dziesmu un deju svētki, kas padomju laikos pieskandēja pilsētas estrādi. Kopkora podestus blīvi aizpildīja dziedātāju rindas, bet visi dejotāji uz skatuves nemaz nesatilpa, dejoja arī ejā starp skatītājiem un skatuvi. Šogad gadījās būt tajā pašā estrādē koncertā, kam jāieskandina gaidāmie «lielie» svētki. Kontrasts uzkrītošs – novada kopkoris neaizņem pat pusi no tam atvēlētās vietas, bet dejotāji brīvi izvietojušies uz skatuves. Arī skatītāju sēdvietu uz pusi mazāk, un koncertam atvēlētajās divās stundās pietrūkst svinīguma – tauta migrē šurpu turpu no soliem uz bufetes teltīm un atpakaļ. Novads aptuveni kopē vecās rajona robežas, bet svētki ir mainījušies.
Valsts vadošie kordiriģenti jau labu laiku atgādina – vajadzētu saspringt un nopietni parūpēties par dziedāšanas un dejošanas tradīciju saglabāšanu, jo skolās dziedāšana iet mazumā un tas ļoga pašus svētku pamatus. «Ieslīgt pašapmierinātībā nav pamata, un trauksme vienmēr jāceļ tiem, kam ar šo tradīciju vistiešākais sakars,» saka Dziesmusvētku virsdiriģents Mārtiņš Klišāns. Bet – kāda tad ir diriģenta ikdiena? Intensīvs darbs vismaz divos koros, daudziem arī jaunās paaudzes mācīšana vispārizglītojošajās un bērnu mūzikas skolās, bet vadošajiem vēl arī sava koru apriņķa dziedāšanas jautājumu pārraudzīšana. Tāpēc viņiem ir priekšstats par dziedāšanas tradīcijas stiprumu un vājajām vietām valstī kopumā.
«Skats ir kontrastējošs,» vērtē diriģents Kaspars Ādamsons, kurš šopavasar kopā ar citiem kolēģiem vērtējis korus skatēs visā Latvijā. Viņam šie būs pirmie svētki virsdiriģenta statusā. Viņš vada Kultūras akadēmijas jaukto kori Sola un Sējas pagasta kori. Abi kori piedalīsies Dziesmusvētkos, un Sola – pat koru karos. Ādamsons novērojis, ka Rīgā un citās lielākajās pilsētās izveidojušies jauni kolektīvi, nākuši klāt jauni dziedātāji un koru skaitliskais sastāvs diezgan kupls. Protams, nevar vairs ieraudzīt simtgalvainus korus kā padomju laikos, taču pilsētu kori ar 50 dziedātājiem esot «ļoti optimāli, lai spētu īstenot gan kamerālus skaņdarbus, gan kaut ko izvērstāku».
Toties laukos vairs nevarot atļauties dziedātājus atlasīt. «Visi, kas izsaka vēlmi dziedāt vai vismaz paskatīties, ko tas nozīmē, ir jāņem pretī atplestām rokām arī tad, ja šķībāk dzied.» Ādamsons atminas kāda kolēģa pieredzi – diriģents devies uz skolu un staigājis pa mājām, lūdzot cilvēkus pievienoties korim. Neatsaucies neviens. Pēc mēnešiem četriem gan vairāki uzrunātie paši atnākuši uz kori.
Sējas novadā koris savulaik jau bijis, taču darbību pārtraucis. Tad 2003. – Dziesmusvētku gadā – bijušie dziedātāji sapratuši, ka labprāt būtu piedalījušies svētkos, tāpēc sākuši meklēt diriģentu. Sastapuši Kasparu, un tā viņi ir kopā jau desmit gadus. Sākumā korī bijis ap 40 dziedātājiem, tagad – 35. Koris pamazām noveco, jo jaunieši dodas prom mācību gaitās. Tomēr korim laimējies, ka tas nav piedzīvojis dziedātāju masveida izceļošanu no Latvijas.
«Cilvēkam pašam jāsaprot, vai vēlas dziedāt. Ikdiena ir tik pilna, ka nepietiek laika padomāt, kā kvalitatīvi aizpildīt brīvo laiku – vai tas ir televizors, pārgājiens, lielveikals, sportošana, dziedāšana vai dejošana,» spriež diriģents. «Daudz ikdienas rūpju un raižu traucē dziedāšanai. Ne tikai naudas pelnīšana, bet veikals, bērnudārzs, lekcijas, eksāmeni – pilnīgi saprotamas lietas, ko man nākas noklausīties dziedātāju stāstījumā, un es nevaru pieprasīt, lai viņi būtu mēģinājumā,» saka Ādamsons.
Virsdiriģents Mārtiņš Klišāns nepieļauj pat domu, ka kopdziedāšanas tradīcija Latvijā varētu beigties. Tomēr kā vienu no apdraudējumiem viņš saskata valsts vieglprātīgo attieksmi. «Kaut valsts politika būtu tāda, ka saprastu – svētki nav tikai reizi piecos gados Dziesmusvētku estrādē, bet darbs notiek visus piecus gadus. Kad vieni svētki beidzas, otri uzreiz sākas,» uzsver Klišāns.
Latvijā 2005.gadā ir pieņemts Dziesmusvētku likums, kura uzdevums ir nodrošināt svētku cikliskumu un nepārtrauktību, noteikt arī valsts un pašvaldību finansiālo un organizatorisko atbildību par svētku rīkošanu. Taču dzīve neiet pēc likumu sliedēm. Piemēram, gatavošanās šāgada svētkiem sākās pašā dziļākajā krīzes laikā, kad valstij neatradās nauda mērķdotācijām. Diriģenti saprata – svētki tik un tā ir vajadzīgi, mobilizējās un sastādīja repertuāru.
«Kad svētki nāk, sākam kliegt, ka naudas nebūs, bet tad pēdējā brīdī atrodas. Ja finansējums Dziesmusvētku kustībai nav regulārs un pārdomāts, bet spontāns un tiek piešķirts histēriskā veidā, tad visu laiku ir neziņa – jāaizstāvas un jāatrodas cīņas stāvoklī, un atkal nevar īstenot kādu ideju,» saka Klišāns.
Koru skatēs tieši diriģentiem jāuzklausa cilvēku pārmetumi, ka faktiski nav iespējams nopirkt biļetes uz svētku koncertiem, tāpēc par neapstrīdamu Klišāns uzskata nepieciešamību līdz nākamajiem svētkiem rekonstruēt Mežaparka lielo estrādi un Daugavas stadionu.
«Viss, kas notiek valstī, atspoguļojas Dziesmusvētkos,» saka kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere. Piemēram, pārāk lielu nozīmi piešķiram procesam, bet maz saredzam būtību. Svētki parāda arī milzīgo sociālo noslāņošanos, bet diriģentus Beitnere sauc par politisko līderu prototipiem – tik altruistiskiem cilvēkiem būtu jābūt valsts pārvaldē.
Brīvprātīgi obligāti
Pat ja atradīsies politiskā griba, tiks sakārtota infrastruktūra un atrasta nauda svētku rīkošanai, svētki nenotiks bez dziedātājiem. Jau sen iet mazumā vīru kori – pašlaik Latvijā vīru koros kopā esot ap 1000 dziedātāju, kas svētkos visi būs dzirdami Mežaparka kopkorī. Nav jau tā, ka vīru kori kā aizsargājamie putni var nodziedāt, vienalga kā, un žūrija pasaudzēs, tomēr atšķirībā no sieviešu un jauktajiem koriem visi ir tikuši uz svētkiem. «Tur jābūt lielai motivācijai, lai spētu iet un dziedāt, ja esi nomocījies, nodrošinot ģimeni,» saprotošs ir Klišāns.
Pieaugušo koru pamatus ieliek skola, kur dziedāšanas stundas gan ir, bet tajās nemāca kora kultūru. Kori darbojas kā brīvprātīgi interešu pulciņi. Tie ir spēcīgi skolās, kurās vadība izprot dziedāšanas nozīmi bērnu attīstībā. Kaspars Ādamsons ir strādājis ar zēnu kori un atzīst – tas ir ārkārtīgi grūti, jo jaunākajās klasēs reti kurš puika vēlas dziedāt. Skolotājam jāspēj ieinteresēt. Piemēram, Kaspars saviem zēniem iedziedāšanos organizējis ar hokeja saukli un rīkojis savstarpējas dziedāšanas sacensības.
Mārtiņš Klišāns vada Rīgas Doma skolas zēnu kori, kurš savā ziņā ir elitārs – tajā dzied puiši, kas pastiprināti mācās mūziku. Tomēr diriģentu uztrauc, ka gaidāmajos 2015.gada skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos dalībnieku būs mazāk nekā iepriekš – tagad izjūtam dzimstības krituma sekas. Skatītāji, visticamāk, atšķirību nejutīs, taču organizētāji gan to redz. Arī muzikoloģe Ilma Grauzdiņa pamanījusi, ka jaunieši kopdziedāšanu vairs neuzskata par pašsaprotamu. Viņasprāt, Dziesmusvētkos noteikti jābūt jauniešu koru koncertiem, lai veicinātu vienaudžu interesi par tradīciju. «Jaunajai paaudzei vienkārši nedrīkst ļaut izvēlēties. Ja bērns nav dziedājis pamatskolā, tad jaunietis, kas vidusskolā grib dziedāt, to vairs nemāk,» secina Klišāns.
To, ka Dziesmusvētku tradīcijas saglabāšanā svarīga loma ir sava veida obligātumam, apliecina arī Grauzdiņa. Viņa atgādina – padomju laikā rūpnīcai un kolhozam koris bija slava un gods. Tagad visi dzied brīvprātīgi un par savu hobiju vēl piemaksā. Ar to gan arī dažkārt iet grūti. Ādamsons stāsta – ar kori jādodas kocertbraucienā uz Itāliju, bet tiek tikai tie, kas var samaksāt vajadzīgos 120 latus. Taču dziedātāju interesi ar mēģinājumiem un svētkiem reizi piecos gados nenoturēsi, tāpēc diriģentam jādomā gan par koncertiem, gan saviesīgiem pasākumiem.
Saglabāt svētku kodolu
Patlaban Dziesmusvētki ir attīstījušies tiktāl, ka dziedāšanu un dejošanu papildina citi kultūras pasākumi – orķestru, koklētāju, tautas mūzikas koncerti, tautastērpu skates, izstādes, mazākumtautību kolektīvu koncerti un amatierteātru izrādes. Svarīgākais šajā pasākumu kopumā ir nepazaudēt Dziesmusvētku kodolu: garīgās mūzikas koncertu, noslēguma koncertu, gājienu un koru karus, uzsver profesore Grauzdiņa.
Kopkoncerts ir idejas kodols – mēs visi kopā dziedam vienu dziesmu. Gājiens – uz āru vērstā kopības sajūta, kas pirmajos svētkos īpaši svarīgi bija, latviešiem soļojot vāciskajā Rīgā. «Arī šodien gājiens ir nacionālais lepnums – parāda, ka ir vēl latvieši Rīgā,» pasmaida muzikoloģe. Savukārt koru karos sacensības gars stimulē, jo galvenais ir muzikālā līmeņa turēšana. Pirmskara Latvijā koru karu nebija, tos atjaunoja tikai IX svētkos, jo baidījās no partiju cīņām. Skandināvijā, Šveicē dziesmu svētki aizgājuši nebūtībā, jo sākusies šķiru cīņa un kopkoris izjucis. Ap VII svētku laiku radušās domstarpības arī par repertuāru – vai dziedāt samērā sarežģītas klasiskas dziesmas vai tautai tuvus meldiņus. Jāzeps Vītols ar Skaņražu kopas domubiedriem aizstāvējis pirmo variantu un, «paldies Dievam, vinnēja, citādi būtu pazuduši Dziesmusvētki – būtu mums padziedāšanas festivāls», saka Grauzdiņa.
Protams, neviens šodien nespēj prognozēt, vai pēc 100 gadiem vēl dziedās Gaismas pili un Jāņu vakaru. Muzikoloģe novērojusi, ka jaunā paaudze emocionāli ar grūtībām pieņem klasikas episko garu, toties Mārtiņam Braunam Saule, Pērkons, Daugava tik trāpīgi izdevusies, ka par to sajūsmā gan veci, gan jauni. «Ja no klasiķu paaudzes 10 dziesmas varēsim tālāk nodot, tad būs labi, jo jāizbrīvē vieta arī sava laika mūzikai,» domā profesore.
Kopkora repertuārā neatņemama sastāvdaļa ir arī tautasdziesmas. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore Dace Bula uzskata – ja tautai būs nepieciešamība pēc tradīcijas, tā dziedās tautasdziesmas. Dziesmusvētki cilvēkus iesaista, aicina piedalīties un rada ilūziju par stabilitāti – ka esam saistīti ar savu pagātni. Ja būs šī sajūta, tad būs arī simboli, kas to nodrošinās, saka Bula.
Dziesmusvētki latviešiem veidojušies no sajūtas, ka neesam sakausēti vienā nācijā. Šī sajūta turpinās, tāpēc Dziesmusvētki ir kā derība, ko ik pēc pieciem gadiem sabiedrība slēdz no jauna, saka Dagmāra Beitnere. Arī viņa pagaidām nesaskata Dziesmusvētku apdraudējumu, taču rosina virzīties prom no padomju laikos iegūtā pompozuma: «Dzīve ir pārāk dinamiska, lai mēs nedēļu veltītu vienam pasākumam. Mums jāiet pie pirmsākumiem. Varbūt nemaz nevajag milzu kori, kas bija padomju laikos, bet ir jābūt cilvēkiem, kas tiešām grib dziedāt.»
Mēs nezinām, kas Latvijā dzīvos nākamajos gadsimtos. Migrācija pasaulē palielinās – ANO statistika liecina, ka 3% iedzīvotāju nedzīvo savā izcelsmes valstī. Latvijā šis skaits ir 10%, stāsta LU socioloģijas nodaļas asociētā profesore Baiba Bela. «Nezinām, kas nākotnē dziedās latviešu dziesmas. Mazie pagasti iztukšojas, veselām ģimenēm aizbrauc cilvēki darbspējīgā vecumā. Esam viena no retajām valstīm, kur iedzīvotāju blīvums ir ļoti mazs,» saka Bela, pieļaujot, ka brīvo zemi nākotnē varētu aizpildīt ieceļotāji. «Varbūt sabrauks citas tautības un pēc 100 gadiem dziedās Lauztās priedes,» lēš Bela. Viņai oponē Dace Bula: «Ja ir cita sabiedrība, ir citas vajadzības.» Toties Bela norāda – aktivizējoties globalizācijai, pastiprinās lokālo vērtību aizsardzība, tautas akcentē savas īpatnības, ar ko var atšķirties pasaulē.
Dziesmusvētkus ietekmē arī jaunās tehnoloģijas. Ar planšetdatoru nofilmētos kopmēģinājumus sūta tautiešiem ārzemēs – lai redz, kā strādā virsdiriģents, un jau ir sagatavoti, atbraucot uz svētkiem Latvijā. Tomēr virsdiriģents Ādamsons cer, ka tehnoloģijas arī 22.gadsimtā neaizstās cilvēciskās saites, «kad ir dzīvs diriģents, nevis ieprogrammēts robots, un dzīvi dziedātāji, nevis elektroniski atsūtīta balss, ko pievienot kopkorim».
Visticamāk, neviens no mums nepiedzīvos Dziesmusvētkus 22.gadsimtā, taču jācer, ka cilvēki joprojām gribēs sanākt kopā un izjust kopkora elpu un spēku. Un varbūt piepildīsies Ziedoņa paredzējums – nāks meitenes baltās zeķēs.
Dziedātāju tauta
Žurnāla Ir lasītāju aptauja par mūsu dziedāšanas tikumiem
Vislabprātāk es dziedu…
Godos — 22%
Visur — 22%
Korī — 21%
Šūpuļdziesmu — 10%
Dušā — 8%
Solo — 3%
Karaoke — 1%
Nekur — 13%
Šajos svētkos būšu…
Skatītājs — 48%
Dziedātājs — 14%
Dejotājs — 5%
Darbojos organizēšanā — 3%
Spēlēšu kādu instrumentu — 1%
Nepiedalīšos — 31%
Kurā gadā pirmo reizi piedalījāties Dziesmusvētkos?
1950 — 1%
1955 — 2%
1960 — 3%
1965 — 3%
1970 — 3%
1973 — 4%
1977 — 4%
1980 — 5%
1985 — 7%
1990 — 9%
1993 — 6%
1998 — 6%
2003 — 8%
2008 — 7%
2013 — 3%
30% nekad nav piedalījušies
Cik Dziesmusvētkos esat piedalījies līdz šim?
Vienos — 24%
Divos — 23%
Trīs — 14%
Četros — 13%
Piecos — 9%
Sešos — 6%
Septiņos — 2%
Astoņos — 2%
Deviņos — 2%
Desmit — 2%
Vienpadsmit — 1%
Divpadsmit — 1%
0,5% piedalījušies vairāk nekā 12 svētkos
Kas latviešiem ļāvis cauri revolūcijām, kariem un okupācijai turpināt Dziesmusvētku tradīciju jau 140 gadus?
Rezultāti apkopoti, izmantojot «vārdu mākoņa» programmu: visbiežāk minētie vārdi iezīmējas lielāki, bet retāk minētie – mazāki
Kura ir jūsu vismīļākā latviešu kora dziesma?
1. Saule, Pērkons, Daugava
2. Gaismas pils
3. Manai dzimtenei
4. Pūt, vējiņi!
5. Jāņu vakars
6. Mūžam zili
7. Tumša nakte, zaļa zāle
8. Lauztās priedes
9. Mūžu mūžos būs dziesma
10. Dvēseles dziesma
11. Dziesma, ar ko tu sācies
12. Daugava
13. Dziesmai šodien liela diena
14. Saule brida rudzu lauku
15. Beverīnas dziedonis
16. Dievs, svētī Latviju!
Kurai dziesmai noteikti būtu jāskan svētku kopkora izpildījumā pēc 100 gadiem?
Gaismas pils — 40%
Saule, Pērkons, Daugava — 36%
Pūt, vējiņi! — 10%
Mūžu mūžos būs dziesma — 6%
Rīga dimd — 3%
Kāda cita — 5%
Kurš ir izcilākais latviešu kordziesmu komponists?
Jāzeps Vītols — 33%
Mārtiņš Brauns — 16%
Emīls Dārziņš — 13%
Emilis Melngailis — 12%
Raimonds Pauls — 7%
Imants Kalniņš — 6%
Jurjānu Andrejs — 4%
Baumaņu Kārlis — 3%
Kāds cits — 6%
Dvēsele dzied, un viss
Tālavas raduraksti ir raibi – dibināšanā savulaik palīdzējis Jānis Peters, bet tagad korī dzied gan Rīgā dzimuši Latvijas pilsoņi, gan maskavieši, kurus ar mūsu zemi vieno tikai mīlestība pret dziesmu. Viņi visi ir lējuši sviedrus mēģinājumos, lai šovasar arī sevi sauktu par Dziesmusvētku dalībniekiem
Alti! Tiekamies otrdien, alti! Trešdien soprāni, bet sestdien visi kopā. Tālavas diriģentes Tamāras Semičevas balss skan mazliet satraukti, jo ir jāpagūst gan ieplānot laiku kora mēģinājumiem pirms Dziesmusvētkiem, gan arī ielocīt balsis šīvakara koncertam. Ir jūnija pievakare, kāds no dziedātājiem vēl kavējas, citi jau čalo mazajā Maskavas Pētera un Pāvila luterāņu dievnama pagalmiņā. Tad dīdīšanās norimst. Atskan pirmās taktis. Melodija plūst tik harmoniski un spēcīgi, it kā koris būtu viena dzīva būtne, apveltīta ar burvju varu.
Pirmoreiz Tālavas koristi sanāca kopā pirms 20 gadiem – 1993.gada februārī, kad dziedātājus pulcēja Maskavas Latviešu kultūras biedrība. Savu roku kora veidošanā pielika arī toreizējais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters un atašejs diasporas jautājumos Lauma Vlasova. Taču kora dvēsele un ilggadējā diriģente jau no pašiem pirmsākumiem ir tieši Tamāra. «Viņa 90.gadu sākumā vāca informāciju par Maskavas latviešiem, kas vēlējās iegūt Latvijas pilsonību. Ideja par kori bija jau nobriedusi, atlika tikai atrast dziedātājus. Tie, kas uzradās, iesaistīja tālāk savus radus un draugus,» par Tālavas pirmsākumiem stāsta viens no kora veterāniem Valērijs Galuzo.
Tamāras dzimtā puse ir Kolka. Viņa mācījusies Ventspils Mūzikas skolā, bet izlēma turpināt vokālās studijas Sanktpēterburgā. Konservatorijā satika savu mīlestību, apprecējās un palika Krievijā. Tagad, kad meita izaudzināta un pati nodibinājusi savu ģimeni, koris Tālava ir visa Tamāras dzīve.
«Sākumā bijām cilvēki desmit, tagad koncertos uzstājas aptuveni 30 dziedātāju, bet uz mēģinājumiem regulāri nāk divi desmiti. Tautība te nav galvenais. Kāds pats ir dzimis un audzis Latvijā, citam no Latvijas nāk vecāki, vēl citam – tikai vecvecāki,» kora radurakstus atklāj Valērijs.
Tālavā dzied arī maskavieši, kas pēc tautības ir krievi, un nekādas asinssaites ar Latviju viņus nevieno. «Kopīga visiem ir interese par latviešu kultūru, mēs to mīlam,» papildina Alīna Igoševa. Viņa ir kora soliste, kas pēdējos gados uzņēmusies arī kormeistares pienākumus. «Dvēsele dzied, un viss.»
Pati Alīna korī ir burtiski uzaugusi. Tālavā jau kopš pašas dibināšanas dziedāja viņas mamma, bet pirms 12 gadiem arī Alīna pievienoja savu balsi koristu saimei. Viņa beigusi pat divas mūzikas skolas – vienā mācījusies kordziedāšanu, otrā ērģeļu spēli. Pēc profesijas ir pedagoģe, strādā skolā. Taču ne tikai māca bērnus, bet arī pati turpina mācīties – pašlaik apgūst otro augstāko izglītību uzņēmējdarbības vadībā. Personīgajai dzīvei laika vairs nepaliekot, katru brīvu brīdi pavada korī.
Tālavas meģinājumu grafiks ir paskarbs – vismaz divreiz nedēļā. Darbdienās notiek atsevišķi mēģinājumi dažādām balsu grupām, bet sestdienās kopmēģinājums. Parasti mēģinājumus vada Tamāra, bet pēdējā laikā viņa nereti uztic vadības grožus kormeistariem – Alīnai un Antonam Hromovam. «Dažas reizes mēs ar Antonu esam pat diriģējuši koncertos,» palepojas Alīna.
Antons dzied Tālavā jau kopš 2000.gada. Būdams pedagoģijas students, izdomāja apmeklēt fakultatīvās dziedāšanas nodarbības – tā liktenis bija lēmis satikt šo nodarbību vadītāju Tamāru. Viņas aicināts, Antons pievienojās Tālavai. Vīriešu balsu medības parasti sagādā vislielākās raizes – to korī allaž trūkst. Studentiem, kurus korī iesaistīja Tamāra, saišu ar Latviju nebija nekādu, taču Antonam tas nav traucējis iedzīvoties kolektīvā un pat kļūt par kormeistaru. «Varbūt man paveicās, bet varbūt tā vienkārši ir mūsu kora īpatnība, ka jaunos ļoti laipni uzņem. Reizēm es pats nesaprotu, kāpēc mani tā mīl, bet tik un tā ir ļoti patīkami,» smaida Antons. Studijas jau sen aiz muguras, Antons tagad ir ārsts psihologs, bet dziedāšana joprojām ir viņa galvenā dzīves aizraušanās. «Reizēm esmu pat aizdomājies, kas man ir interesantāks – koris vai darbs? Ir brīži, kad esmu drošs, ka Tālava ir pirmajā vietā.»
Šie Dziesmusvētki maskaviešiem nebūs pirmie – Tālava piedalās jau kopš 1998.gada. Koristiem ir savas iemīļotās, laika pārbaudi izturējušās dziesmas, bet ikreiz interesanti iemācīties arī ko jaunu, jo aizraujošs repertuārs satur kopā un motivē kolektīvu. «Koris ir iespēja izrauties no ikdienas ritma «darbs-mājas-darbs-mājas». Atveldzē sirdi,» stāsta Alīna.
Gatavošanās svētkiem prasa lielas pūles, taču pasvīst esot vērts. «Dziedāšana lielajos svētkos ir goda lieta. Neaizmir-stamas emocijas! Pēc svētkiem sadabūjam video, kopā skatāmies, pārrunājam iespaidus – tā ir īsta bauda,» – tā Alīna.
Jau februāra sākumā pie maskaviešiem ieradusies svētku virsdiriģente Aira Birziņa, izstāstījusi dažādus organizatoriskus knifus un novadījusi brīnišķīgu mēģinājumu.
«Īpašu grūtību noslēguma koncerta repertuārā nav – daudzas dziesmas jau labi zinām, vēl slīpējam jaunās. Uztrauc vienīgi kopmēģinājums, tas gan ir smags pasākums – ilga uznākšana, grūti koriem sadalīties pa balsīm. Taču, kad redzi rezultātu… To kopības sajūtu vārdos izteikt nav iespējams,» Alīna ir aizkustināta.
Viņai piebalso arī Leonīds Kotovičs, kas strādā par pasniedzēju augstskolā un savulaik bijis kora Dziedonis dalībnieks: «Tās ir ļoti spēcīgas izjūtas, kad stāvi uz skatuves kopā ar 12 tūkstošiem dziedātāju.» Leonīds ir dzimis Rīgā, taču precējies ar maskavieti un tagad ne tikai dzied Tālavā, bet vada arī latviešu valodas kursus kultūras biedrībā. Viņa audzēkņi vēlāk vēstniecībā kārto eksāmenus, lai iegūtu Latvijas pilsonību.
Alīna gan neslēpj, ka reizēm nākas koristus īpaši paskubināt uz mēģinājumiem. «Dažreiz esmu dzirdējusi – ai, nav ko uztraukties, iziesim un kopā ar visiem kaut kā jau nodziedāsim. Tad es uzreiz iztēlojos, kā skanētu kopkoris, ja tā domātu visi. Īsti svētki var izdoties tikai tad, ja visi tos tiešām vēlas un pamatīgi piestrādā. Lai pēc tam uz skatuves nav jārokas ar acīm nošu lapās, bet vari pa īstam izdzīvot dziesmu, sajust saikni ar klausītājiem,» saka Alīna.
Pēdējais pusgads korim bijis ļoti saspringts laiks – vairākas uzstāšanās un daudzi mēģinājumi. Patiesībā bez Tālavas dziesmām neiztiek neviens pasākums, ko Maskavā vai Sanktpēterburgā organizē mūsu vēstniecība vai Maskavas Latviešu kultūras biedrība.
Kora 20 gadu vēsturē bijis aptuveni 150 koncertu, pūrā vairāk nekā 200 klasikas un mūsdienu skaņdarbu. Tālavieši dzied pat desmit valodās! Līdzās Jurjānu Andreja, Vītola, Melngaiļa un Dārziņa meistardarbiem skan Bēthovens, Čaikovskis, Rahmaņinovs un dažādu tautu tautasdziesmas. Koris lepojas ar 2007.gadā izdoto latviešu tautasdziesmu izlasi Teici, teici, valodiņa. Tālava regulāri piedalās visos ziemeļvalstu koru festivālos un ir plūkusi laurus daudzos starptautiskos konkursos – kontā ir gan sudrabs Brāmsa konkursā Vācijā, gan Bruknera konkursā Austrijā. Ar koncertiem apceļotas daudzas Krievijas pilsētas – Vologda, Kurska, Smoļenska, Jaroslavļa, Suzdaļa. Pat Pleskavā ir dziedāts.
Šāgada Dziesmusvētku repertuārā Tālavai vismīļākās ir trīs dziesmas, kuras koristi mīļi sauc par hitiem – Augu nakti no Valta Pūces Gadalaiku dziesmu cikla, Uģa Prauliņa Līgo – Jāņu nakts mistērijas un Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesma. «Dzied, mana dvēsele dzied caur tūkstoš balsīm klusi. Dievs manā dvēselē dzied, kas zvaigznēm piebirusi,» – šos brīnišķīgos dziesmas vārdus soliste Alīna gatava izvēlēties par maskaviešu kora jauno kredo.
