Tik daudz darba kā tagad aktrisei un režisorei Inārai Sluckai neesot bijis nekad mūžā. Viņai tas patīk, jo tā ir iespēja apgūt ko jaunu un neapstāties
Teātrī Ināru Slucku visvairāk interesē cilvēcība un iespēja sarunāties. Arī par šķietami visneiespējamāko. «Tikai sarunājoties var nonākt pie kopsaucēja, atrisinājuma,» – tā režisore. Savās izrādēs viņa cenšas atklāt cilvēku – kāds tas ir, kas slēpjas aiz ārējās kārtiņas? Par to arī būs viņas ceturtais iestudējums Nacionālajā teātrī – Tenesija Viljamsa luga Brīdinājums mazajiem kuģiem .
Pagājušajā gadā Ināra Slucka kopā ar kinokritiķi Ditu Rietumu atvēra Kinoskolu un pasniedz tur aktiermeistarības nodarbības. «Mani interesē process, attīstība. Tas ir galvenais, kādēļ kaut kam ķeros klāt un daru.»
Ja būtu iespējams strādāt tikai vienu darbu – kā režisorei, kā aktrisei vai vadīt nodarbības studentiem -, ko jūs izvēlētos?
Ja man vajadzētu no kaut kā atsacīties? (Ilgi klusē.) Man ir tā ekskluzīvā iespēja, ka viens darbs papildina otru. Ja es nebūtu pastrādājusi kā režisore, pavisam citādi raudzītos uz aktiera darbu. Kā režisors savu tēlu sāc analizēt no stāsta pozīcijām. Tad izjūti, cik, salīdzinot ar režiju, darbs pie lomas ir vienkāršs. Režisora darbs ir nesalīdzināmi grūtāks.
Kāpēc?
Tāpēc, ka aktieris vairāk vai mazāk domā tikai par lomu. Viņam nav jāuztraucas par pārējiem izrādes komponentiem, kopsakarībām. Gaismām, skaņu, scenogrāfiju. Aktieru ansambli, atsevišķu lomu zīmējumu. Bet aktieris veido savu lomu. Es gan nesaku, ka tas nekas nav.
Vai tad aktierim nav kārdinājuma paskatīties uz izrādi režisora acīm?
Aktieris meklē – vai tie ir rekvizīti, vai kāda darbība -, kā savu tēlu spilgtāk izpaust. Ne tikai tēla iekšējo zīmējumu, bet – kā to parādīt vizuāli. Arī tad, kad es pati kā aktrise savu tēlu veidoju, mēģināju kopā ar kostīmu mākslinieku skatīties, kā tas tēls vizuāli attīstās. Sava veida treniņš man bija kino. Tur vajadzēja ļoti ātri pašai spēt atbildēt uz daudziem jautājumiem. Neviens neko priekšā neteica.
Apmest kūleni no režisores par aktrisi bija grūti?
Noteikti. Pamatā jau tomēr esmu atrise. Kad iestudējām Topdogus (Jura Rijnieka Nacionālajā teātrī iestudētā traģikomēdija par piecdesmitgadniekiem, kuri pēkšņi palikuši bez darba un spiesti pārkvalificēties – red .), nevienu brīdi man nebija tā – ā, tagad esmu aktrise! Vienkārši biju un viss. Tas, ka biju strādājusi par režisori, nenozīmēja neko. Es atļāvos būt instruments režisora rokās.
Kas jūs, aktrisi, mudināja studēt režiju?
Galvenais bija neapstāties rutīnā. Es sapratu, ka izziņas līmenī man kaut kā trūkst. Studijas Kultūras akadēmijā bija iespēja vēl kaut ko apgūt, turpināt. Tas bija primāri.
Režija, ja nopietni tai pieej, neļauj atslābināties. Visu laiku ir jāskatās, kas jauns scenogrāfijā, jāapmeklē izstādes, jāklausās, kas jauns mūzikā. Katrai izrādei jāgatavojas. Strādājot kopā ar režisoru Edmundu Freibergu pie izrādes Vadonis , sēdēju arhīvos, lasīju grāmatas. Strādājot tagad pie Tenesija Viljamsa lugas – tā ir visa viņa biogrāfija. Aktierim tomēr ir tā, ka viss atkarīgs no tā, kas vajadzīgs viņa lomai. Protams, arī tur jāvāc materiāli, bet apjoms, kas nepieciešams režisoram, ir nesalīdzināmi lielāks.
Vai aktrises vēlme kļūt par režisoru nebija kaprīze?
Es nekad neesmu domājusi kategorijās – kaprīze, iegriba. Kādu brīdi iepriekš, pirms sāku studēt režiju, mans laiks kā aktrisei bija beidzies. Es vairs negribēju nevienam neko pierādīt. «Skatieties, ko es varu!» – tam izgāju cauri jaunībā. Un tas beidzās. Bija jāmeklē kaut kas cits. Sev atvēlēto laiku man žēl nodzīvot, vienkārši izmētājoties.
Vai domājat, ko principiāli jaunu jūsu izrādes var dot Latvijas teātrim?
Šī būs mana trešā [patstāvīgā] izrāde, ja neskaita diplomdarbu. Divi gadi maģistrantūrā nekādā ziņā nenozīmē, ka nu esmu režisore. Studijas ir tikai ieskats profesijā. Režisors veidojas no izrādes uz izrādi, kamēr beidzot izkristalizējas viņa ceļš. Es vēl savējo meklēju. Šī izrāde būs viens no ceļa posmiem. Tagad, kad skatos uz savu pirmo iestudējumu Amariļļi , redzu, ko toreiz nepratu, nemācēju.
Ko jūs nemācējāt?
Savu režijas sapratni biju fokusējusi uz aktierdarbiem, kas tur bija brīnišķīgi. Droši vien lielo kopainu es nespēju savākt.
Kas teātrī ir jums svarīgās tēmas?
Visas tēmas teātrī saistītas ar cilvēku. Man izrādēs vienmēr svarīgi, vai mani darbs uzrunā emocionāli. Amariļļu tēma bija dzīves īslaicīgums. Tas nogrieznis, kas mums dots. Dzīves un nāves jautājums. Visās izrādēs man klātesoša bijusi arī nāves tēma. Arī savstarpējo attiecību tēma, ilgas pēc mīlestības. Vientulība. Tie visi ir ļoti saprotami emocionālie stāvokļi. Svarīgi katram.
Kā, jūsuprāt, būs izdevusies jaunā izrāde?
Kaut kādas lietas es sāku saprast aizvien labāk, nāk klāt pieredze. Man ir interesanta sadarbība ar dramaturģi Margaritu Ziedu. Šī ir jau otrā izrāde, pie kuras mēs kopā strādājam. Pirmā bija Pīles lidojums klusumā . Ar Oliveru Tarvidu mēģinām mūziku. Precīzāk mēģinām atrast kopēju valodu ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu. Veidojas komanda, ar kuru es strādāju no izrādes uz izrādi.
Nenoliedzami daudz man devusi pieredze pie Edmunda Freiberga, viņu uzskatu par savu skolotāju. Man bija iespēja strādāt kopā ar Kirilu Serebreņņikovu [pie izrādes Mirušās dvēseles Nacionālajā teātrī]. Tā bija nenovērtējama pieredze, kad redzi, kā telpa veidojas, kā režisors izmanto teātra valodas daudzveidību.
Kāpēc Serebreņņikovs tieši jūs pieaicināja kā asistenti?
Pirms tam biju redzējusi vairākas viņa izrādes. Viņam ir attīstīta fantāzija. Būt klāt izrādes tapšanas procesā bija ārkārtīgi interesanti. Vēl interesantāk pēc tam lasīt presē, ko katrs tur saskatījis un sapratis. (Smejas .)
Teātrī reizēm viss rodas pavisam vienkārši. Nav kādas detaļas – nu, labi, uzliksim kaut ko citu! Taču skatītāji vai kritiķi ierauga tajā kaut ko globālu. Tas jau labi. Tas ir mīļi un skaisti. (smejas) .
Aktieri ļoti uzticējās Kirilam. Varbūt tas ir jautājums arī par to, ka viņš nav no šejienes. Kaut kas jauns, svaigs.
Kā sākās sadarbība ar Serebreņņikovu?
Laikam… Neatceros, kā tas notika. Viņam sākumposmā bija nepieciešams palīgs valodas barjeras dēļ. Vajadzēja sēdēt klāt. Pēc tam jau Kirils zināja visu, ko aktieri latviski runā. Tā mūsu sadarbība sākās.
Kā jums izdevies piesaistīt savām izrādēm cilvēkus, kuru darbs Latvijas teātrī tiek atzinīgi novērtēts – Margaritu Ziedu, Aigaru Ozoliņu?
Noteicošais ir līdzīga mākslas izpratne. Ar Margaritu bija tā: viņa noskatījās Amariļļus un teica, ka grib strādāt kopā ar mani. Ļoti labprāt piekritu. Tad vēl viņu personīgi nepazinu. Zināju viņas darbus, zināju, ka viņai bijusi veiksmīga sadarbība ar Viesturu Kairišu. Margarita strādājusi Vupertālē pie leģendārās horeogrāfes Pīnas Baušas, kuras mākslas centrā bija tikai un vienīgi cilvēks visā tā emocionālajā daudzveidībā, mīlestībā un nežēlībā. Man kā aktrisei arī vienmēr skatiens bijis vērsts uz cilvēku. Varbūt tas mūs ar Margaritu satuvināja.
Kas, jūsuprāt, ir cilvēks?
Es vienmēr esmu mēģinājusi aiz cinisma saskatīt, kurā brīdī cilvēks ir vājš un neaizsargāts. Cinismam, nežēlīgumam, aprēķinam, vienaldzībai es neticu. Es vienkārši neticu, ka tas dzīvo cilvēkā. Ar cinismu cilvēks mēģina noslēpt kaut ko, kas viņā ir dziļi ievainojams, trausls.
Cilvēks uzcēlis sienu. Man ir interesanti meklēt, kas ir aiz šīs sienas. Aiz ārējā vienmēr kaut kas ir.
Man ir tādi… Jau gadiem es parkā sasveicinos ar bomžiem, kuri tur sēž. Viņi mani pazīst, es ar viņiem parunājos. Zinu, kur viņi mitinās, kādas viņiem problēmas. Man vienalga, kas tagad esi, bet kādreiz piedzimi un biji mazs, neaizsargāts. Tev likās, ka dzīve būs skaista. Mani interesē, kas noticis starp piedzimšanu un soliņu, uz kura šie bomži tagad sēž.
Kas, jūsuprāt, ir uzvarētāji mūsdienās – cilvēki ar nevainojamu karjeru, ienākumiem,vai bomži ar bezizmēra brīvību, kas varbūt reizēm smird?
Mēs taču zinām, ka veiksmīgu, pārtikušu cilvēku dzīvēs mēdz būt liela daļa vientulības un izmisuma. Tā ir tikai ārējā puse, ka viss ir kārtībā. Mani interesē, kas slēpjas aiz tās fasādes. Jebkuras fasādes – gan veiksminieka, gan bomža.
Vai kādreiz esat jutusi, ka jūs vērtē – tā jau sievietes māksla?
Bet man jau arī ir sievietes māksla! Domāju, tas būtu skaisti, ja sieviešu radītā māksla uzrunātu arī vīriešus. Piemēram, nesen Oskaru saņēmusī režisores Ketrīnas Bigelovas filma Sapieris – tikai sieviete spēj uz kara kategorijām paskatīties tā. Kas tad ir karš? Faktiski vīriešu spēle. Azarts, bez kura viņi nevar dzīvot un kam tiek ļoti daudz pakļauts. Šādu filmu varēja uzņemt tikai sieviete.
Es gan nesaku, ka sievietes un vīrieši atšķiras tik ļoti, kā tajās idiotiskajās grāmatās – viņi no Marsa, viņas – no Venēras. Ir daudz vairāk kopējā.
Kāpēc jūs ieinteresēja Tenesija Viljamsa luga Brīdinājums mazajiem kuģiem ? Esat izteikusies, ka šā dramaturga darbi jūs ļoti uzrunā.
Pirmā iepazīšanās ar Tenesiju Viljamsu bija pirms daudziem gadiem Nacionālā teātra otrajā balkonā, kad tur sēdēju un skatījos Ilgu tramvaju . Kursa darbā iestudējām Kaķis uz nokaitēta skārda jumta . Man Viljamss vienmēr bijis interesants. Ar dziļo griezienu, ar nesaudzīgo skatu uz sevi.
Sartrs ir teicis: elle – tie ir citi. Viljamss saka: elle – tie esam mēs paši. Tas ir arī viņa lugās. Luga Brīdinājums mazajiem kuģiem ir teātrī maz iestudēta. Pat cilvēki, kuri labi pārzin Viljamsa darbus, prasa – kas tā par lugu? Tas ir dramaturga vēlīnā perioda darbs, rakstīts laikā, kad viņš pats piedzīvoja smagu depresiju, sabiedrības un kritiķu noliegumu. Tas jūtams lugā. Tajā pašā laikā lugā jūtama arī ļoti liela cilvēcība, trauslums.
Par to, ka vēlos šo izrādi iestudēt, aizdomājos pirms trim gadiem, kas Rīgā notika aktīva pretpraida kustība. Bija ļoti agresīva sabiedrības nostāja. Agresija, kategoriskums mani vienmēr aizskar. Šī Tenesija Viljamsa luga runā arī par šo tēmu – homoseksualitāti. Dramaturgam bija 67 gadi, kad 1979.gadā Amerikā viņu smagi piekāva pēc kāda baptistu mācītāja raksta presē, kas aktīvi vērsās pret homoseksualitāti.
Tas mani ļoti uzrunāja saistībā ar Rīgas notikumiem. Gribēju šo lugu iestudēt jau pagājušajā sezonā, bet nevarēju nokomplektēt aktieru sastāvu. Tajā laikā par šo tēmu Nacionālajā teātrī vēl netika runāts. Tagad jau Džilindžers iestudējis Jūdas skūpstu . Es nebūšu pirmā.
Gan attiecībās, gan sabiedrībā es nevaru pieņemt apzīmējumus «pareizi» un «nepareizi». Pareizi var atrisināt uzdevumu. Pateikt cilvēkam, ka dzīvot var tā, ne citādi – to, manuprāt, nedrīkst.
Vai cilvēcība, ko gribat savā izrādē parādīt, šajā laikā ir vērtība?
Pašlaik cilvēkos ir ļoti liels radošais potenciāls. Viņiem cilvēcība vajadzīga kā dzinulis, kā izeja. Un kultūras process šeit var palīdzēt. Vissvarīgākais – veidot dialogu. Sarunāties. Diez vai es ar savu izrādi gribu pateikt – ir tā. Es gribu rosināt domāt, diskutēt.
Mēs reizēm, gribēdami pasauli veidot labāku, ar agresivitāti iznīcinām citādo, kas, mūsuprāt, ir slikts. Gribam parādīt, ka esam pārāki vai gudrāki. Tas ir nebeidzams kamols, kas saveļas aizvien lielāks. Tas traucē cilvēkiem sarunāties, saprasties un nekur neved.
Ko jums dod nodarbības Kinoskolā, darbs ar jauniešiem?
Par šo iespēju esmu priecīga. Mēs sākām ar četrsimt latiem. Naudas mums nebija, tikai ideja aktivizēt kino procesu un piesaistīt jauniešu uzmanību. Es ticu, ka Latvijā kino līmenis ar laiku būs augsts.
Lai jaunie cilvēki ietu mācīties uz Kultūras akadēmiju, nepieciešama sagatavošana. Mūzikas, mākslas skolas mums ir, bet kino skolu nav. Veidojot mūsu skolas programmu, mēs gribējām ieskicēt, kas ir kino process – mācīt kino vēsturi, veidot praktiskās nodarbības. Pirmo sezonu beigsim labi – mūsu skolu apmeklējuši ap piecsimt cilvēku.
Jaunākais projekts kopā ar Baltijas Kino mediju skolu iznāca ļoti veiksmīgs. Viņi atbrauca ar savām kamerām un operatoriem. Kinoskolā tika veidots scenāriju konkurss, uzvarētāji varēja būt režisoru lomā, izvēlēties aktierus un savu darbu nofilmēt. Viens no viņiem bija 11.klases audzēknis. Tā taču ir iespēja, vai ne?
Vai finansējumu piesaistīt jums izdevās viegli?
Ļoti novērtēju cilvēkus, kuriem izdevies kaut kas savs. Tādēļ, ka ir bezgalīgi daudzas reizes, kad vieglāk atteikties, ne ar ko neriskējot. Dzīvo mierīgi, kam tev vēl kas vajadzīgs? Taču, kad kaut kas ir izdevies, gandarījums ir milzīgs.
Rīgas domei un Kultūrkapitāla fondam sakām paldies, viņi mūs ir atbalstījuši. Mēs visi, kas tur strādājam, naudu par to nesaņemam. No naudas, kas Kinoskolai tika piešķirta, varējām apmaksāt tikai vieslektorus. Protams, kad paši lasām lekcijas, vadām nodarbības, mēs nopelnām.
Kas ir jaunieši, kuri apmeklē jūsu nodarbības?
Maz mums ir vidusskolēnu, bet nāk studenti, arī tādi, kuri strādā. Kāpēc? Vieni varbūt grib studēt režiju. Citi jūt to kā savu pašizpausmi. Viens puisis programmētājs teic, ka vienmēr analizējis mākslas darbus no struktūras viedokļa, bet viņam pietrūkusi emocionālā analīze. To viņš tagad iemācījies.
Ko šie jaunieši dod jums?
Pozitīvismu un ticību. Mēs strādājam tikai gadu, bet cilvēki ir mainījušies – viņi jau tik daudz var. Tas man ir vislielākais gandarījums.
Jūsu meita ir pusaudžu vecumā. Vai, uz viņu skatoties, varat izdarīt kādus secinājumus par nākotnes Latviju, ko šī paaudze veidos?
Es augu mūsu privātmājas mazdārziņā, spēlējoties ar diviem, trim bērniem, taču Marija komunicē ļoti plašā mērogā. Šī paaudze daudz lielākos apjomos uzņem informāciju. Viņi ir zinošāki. Mērķtiecīgāki. Marija mācījusies Rīgas Starptautiskajā sākumskolā, kur viņai tika ielikts spēcīgs pamats loģiskajā domāšanā. Visus sešus gadus, lai ko viņa skolā atbildētu, bija jāpamato sava doma. To viņa ļoti labi spēj.
Kaut arī meita redz, cik daudz teātris prasa, viņa tik un tā domā, ka varbūt varētu kļūt par aktrisi. Sacerējumā uzrakstījusi, ka zina, šis darbs ļoti daudz atņem – tas pakļauts stresam, kritikai un tomēr sniedz milzīgu gandarījumu. To viņa redz manī. Un novērtē.
Kā šis laiks ietekmē jūsu pašas dzīvi?
Tik daudz strādājusi kā tagad neesmu nekad agrāk. Tas man patīk. Man tiešām patīk, jo tā ir iespēja neapstāties. Visu laiku būt attīstībā.
Ināra Slucka
Dzimusi 1959.gadā
Latvijas Nacionālā teātra aktrise kopš 1982.gada
2006.gadā pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmijas Režijas maģistrantūru
Nacionālajā teātrī iestudējusi Noras Ikstenas Amariļļi , Ērika Vilsona Pīles lidojums klusumā , Ivanas Sajko Sieviete-spridzeklis
Bijusi režisora asistente Edmunda Freiberga iestudējumā Vadonis (2009) un Kirila Serebreņņikova iestudējumā Mirušās dvēseles (2010) Nacionālajā teātrī
Patlaban iestudē Tenesija Viljamsa Brīdinājums mazajiem kuģiem
Kopā ar kinokritiķi Ditu Rietumu 2009.gada vasarā nodibinājusi Kinoskolu un vada aktiermeistarības nodarbības
