Žurnāla rubrika: Kultūra

Man ir vīzija

Posted on augusts 11, 2010 by bugs - Intervija

90.gadu sākumā, sākot darbu pie Berga bazāra atjaunošanas, arhitekte Zaiga Gaile iemācījās gan to, kas ir kondicionētājs, gan to, ka Rīgas centrā kokus var audzēt arī puķu podos. Tagad viņai ir versija, ka politiķu galvas varētu sakārtot gaiša, attīrīta telpa – interjers bez vēsturiskām dekorācijām

Kurš dodas intervēt arhitekti Zaigu Gaili, zina, ka lielus projektus un notikumus viņa prot ilustrēt ar vienkāršām dzīves epizodēm. Piemēram, tādām kā nesen piedzīvotā tikšanās Ķīpsalā, kur dzīvo arhitekte un viņas ģimene un kur atjaunota virkne koka māju, vecā Ģipša fabrika un starptautiskā skola, palīdzot Rīgas koka arhitektūrai kļūt par UNESCO kultūras mantojuma pieminekli. «Es braucu ar riteni pa Balasta dambi un redzu, ka divi cilvēki angļu valodā zāles pļāvējam jautā, kur ir Lipkes muzejs. Es nokāpju no riteņa un saku, ka varu viņus uz turieni aizvest,» stāsta arhitekte, atbildot uz jautājumu par saviem jaunākajiem projektiem.

Viņa, protams, ir šā muzeja arhitekte, kurš, līdzīgi kā šogad pabeigtā Bērnu slimnīcas vecāku māja, tiek projektēts un būvēts par ziedojumiem. Sastaptais pāris bijis no Londonas un vēlējās ne tikai topošo ēku redzēt, bet arī sniegt atbalstu. Muzejs būs vietā, kur no 1942. līdz 1944.gadam Žanis Lipke un viņa ģimene slēpa un izglāba vairākus desmitus ebreju. Muzeja ēka jeb Melnais šķūnis iecerēta gan kā memoriāls traģiskajiem vēstures notikumiem, gan kā neatņemama Ķīpsalas koka apbūves mantojuma daļa – mūsdienu versija par koka arhitektūru.

Tikko Zaigas Gailes birojā tapusī brīvdienu māja Kaltenē saņēma starptautisko arhitektūras un dizaina muzeja The Chicago Athenaeum Eiropas arhitektūras, mākslas, dizaina un urbāno studiju centra balvu. Kopā ar bankas ēku Viļņā tie bija vienīgie projekti no Baltijas valstīm, kas atzinību saņēma līdzās tādām plašu ievērību guvušām ēkām kā jaunais Oslo operas nams.

Arhitekte atzīst, ka kultūrai un attiecīgi arī arhitektūrai pašlaik nav labvēlīgākais laiks, taču kultūrai esot raksturīgi attīstīties tieši sliktos apstākļos. «Vai jūs varat teikt, ka šodien nav bagātas kultūras dzīves? Es nespēju apmeklēt visus koncertus un muzikālos notikumus, daudzās interesantās izstādes. Par mūzikas dzīvi vispār nerunāsim – piecu minūšu attālumā no biroja Berga bazārā katru vakaru es varu dabūt pasaules līmeņa koncertu,» analizē Gaile. «Man nākamgad būs 60 gadu, es it kā piederu pie zudušās paaudzes, taču visos laikos esmu piedzīvojusi ļoti spēcīgu kultūras dzīvi.»

Arhitektūrā balvas nāk krietni vēlāk par ideju, arī atzinība Kaltenes projektam. Kā jūs pati nu jau pēc vairākiem gadiem vērtējat padarīto?
Tā man ir vismīļākā vieta. Vieta, kur braucu savākties, domāt, pamukt no cilvēkiem. Skaidrā jūras ainava un skaudrā arhitektūra attīra domas. Bieži tā lieta, kuras dēļ es braucu uz Kalteni domāt, man pa ceļam jau noskaidrojas.

Pieķeršanās Kaltenes projektam šķiet neparasta. Jūs esat atjaunojusi daudz koka ēku, bet šī ir industriāla padomju laika būve.
Kad pirmajos neatkarības gados sākās aktīvs darbs, likās, ka svarīgs ir tikai mantojums, piemēram, koka mājas, kas izvērtās par veselu programmu desmit gadu garumā. Man ir interesanti vecās mājas apdzīvot šodien. Tieši šis dialogs man izraisa kaislības un baudu – vietas vēsture, zīmju valoda un mūsdienu funkcijas, sajūtas, dzīvesveids. Tā es nonācu pie padomju mantojuma, kas mani fascinē, un es gribētu ar to strādāt vēl. Visus cilvēkus, kas pie mums Kaltenē ierodas, savaldzina milzīgais kontrasts – 80.gadu sūkņu stacija, kuru var padarīt piemērotu dzīvošanai.

Šis ceļš tomēr nav vienkāršs, jo pie mums un arī citur Eiropā pēckara ēkas biežāk izvēlas nojaukt, nevis atjaunot.
Kaut kas ar tiem milzīgajiem industriālo ēku ansambļiem ir jādara. Es savulaik strādāju pie cigoriņu fabrikas Torņakalnā, kuras teritorijā ir XIX gadsimta ēkas, hruščovenes un cita padomju laika arhitektūra. Tādu vidi no jauna nemaz nevarētu sacerēt. Visos tajos slāņos ir kāds šodienas nervs. Pārveides piemēri ir arvien drosmīgāki, bet arī tolerantāki, jutīgāki. Trakā koncertzāle Hamburgā, mākslas galerija Madridē.

Vai tā nav kolektīva problēma – jo jaunāks mantojums, jo nevērīgāk pret to izturamies? Savulaik arhitekts Modris Ģelzis stāstīja par saviem projektiem, kas vēl viņa dzīves laikā bez atļaujas pārbūvēti un ne tajā labākajā veidā. Līdzīgi sakropļotas ir arī padomju laikos celtās skolas.
Jā, ar siltināšanas programmu un klibiem plastmasas logiem. Tām skolām ir skaista arhitektūra. Jūs minējāt Modri Ģelzi, un es pagājušajā nedēļā nakšņoju Latvijas kultūras kanonā (Kultūras ministrijas ekspertu grupā apstiprināta Latvijas arhitektūras vērtība – red.) – viņa projektētajā vasarnīcā Pabažos. Tur nekas nav mainījies. Man bija bauda pieskarties Modra zīmētajām mēbelēm. Laba arhitektūra – kā tā var iedvesmot! Viņš pats bija pilnīgi visu māju uztaisījis. Es tik labi jutos un izgulējos!

Padomju laikā mums bija laba arhitektūra. Modra Ģelža 60.gados veidotā Lielās ģildes rekonstrukcija, kur neogotika salikta kopā ar modernismu, vēl šodien ir viena no fantastiskākajām pārbūvēm. Es tagad skatos pilnīgi citādi, tolaik bija labas jaunbūves, labas proporcijas. Vēlāk, kad sliktā kvalitātē apbūvēja milzu teritorijas, modernisms tika degradēts, tāpēc sabiedrībai bija nepieciešamība rakt augšā vēsturi, radās postmodernisms.

Es bieži domāju par to, ka gadsimtu mijā, kamēr uz pilnu klapi Rīgā būvēja mājas eklektikas un jūgendstilā, Mīss van der Roe un Lekorbizjē jau strādāja pilnīgi citā stilā. Jaunā buržuāzija un kapitāls definēja prasību pēc jauna stila, radās modernisms, kas atbilda viņu dzīvesveidam. Viņi nevarēja būt aristokrāti, viņiem arī nederēja pilis. Šodien jaunā buržuāzija vismaz Latvijā meklē vēsturi. Būvē jaunas mājas pēc veciem orderiem un ilgojas pēc vēstures un kādas kultūras pagātnes, kuras viņiem nav. Viņi to sacer.

Padomju laikā bija estētiski un fiziski ierobežota vide, izpostītas ģimenes, tagad to visu mēģina kompensēt?
Kad parādās nauda, cilvēki sāk iekārtot savu vidi un parasti izvēlas vēsturisku stilu, jo tas ir labāk saprotams. Sāk pirkt vecas gleznas. Tam seko pamatīgas mēbeles un priekšmeti.

Jūsu klienti tomēr izvēlējušies laikmetīgu pieeju mantojuma atjaunošanā. To mēs redzam Berga bazāra un Rūmenes muižas projektos. Pastāstiet, kāda ir jūsu sadarbības metode!
Nevajag idealizēt manas un Bergu dzimtas attiecības, tās nav bijušas vieglas. Es ar viņiem esmu daudz debatējusi, un rezultāts ir izveidojies dialoga ceļā. Mēs kopā mācījāmies, kopā domājām. Justs Karlsons, kurš ir no Sanfrancisko Kalifornijā, vienmēr grib moderno. Tāpēc es brīnos par slavenajiem aktieriem un mūziķiem, kas Beverlihilzā apdzīvo arhitektūras kūkas un tortes. Justa birojs atrodas Sanfrancisko debesskrāpī, un, kad viņš ar ģimeni ieradās šeit, man nelikās, ka viņiem patīk vecās mājas. Viņi nedzīvoja vecās mājās.

Viņu lielākais pienesums mūsu sadarbībā bija tehnoloģijas. 90.gadu sākumā mēs neko nezinājām par gaisa kondicionēšanu, tā bija jauna prasība. Es pirmo reizi dzirdēju par tādu walk-in closet – ģērbtuves un skapju telpu. Jaunums bija lielās skapju tilpnes, lielas vannasistabas ar letēm un divām izlietnēm un milzīgs praktiskums – kur es likšu veļas pulverus? Virtuvē nedrīkstēja likt nevienu vaļēju skapīti, kas mums likās skaisti. Es tikai tagad saprotu, ka slēgto virtuves skapīšu rašanās iemesls ir sliktais pārtikas iepakojums – raibs un drausmīgs. Tikko jūs elegantās virtuvēs sāksit izlikt «kornfleiku» pakas, viss interjers sabojāts.

Jaunums bija arī tīrības mānija, kad katru vakaru visas drēbes novelk, liek mazgāt. Pie mums padomju laikā vienu džemperi valkāja visu ziemu. Dušošanās, mazgāšanās, neskaitāmie aparāti vannasistabās – tas viss bija jauns. Arī – kā es visur tikšu klāt ar putekļsūcēju. Izrādījās, to visu var izprojektēt un izdomāt. Mēs Rīgā nekad nebijām podos stādījuši kokus, visi dārznieki teica, jums te nekādi koki neaugs. Bet mēs iestādījām, un koki aug.

Arhitektu sarunās bieži tiek apspriests viedoklis, ka bez darba tagad ir jaunbūvju arhitekti, bet tie, kas strādā ar ēku pārbūvēm un restaurāciju, ir pat pārslogoti. Kā ir jūsu birojā?
Jā, tagad mēs esam pārslogoti, kaut bija kritiski brīži. Es birojā neesmu nevienu atlaidusi un nevienam samazinājusi algu, un septembrī grasos vēl kādu darbinieku ņemt klāt. Birojs ir pilns ar studentiem no Rīgas un Londonas. Nāk klienti ar pārdomātiem piedāvājumiem. Pašlaik mēs strādājam pie četrām privātmājām, to skaitā jaunbūves jūras krastā. Tiek būvēts Lipkes muzejs, tūlīt rīkosim spāru svētkus. Tas ir projekts, kas tiek celts par ziedojumiem, – stikla sienas, kokmateriāls, siltinājums, tas viss ir ziedots. Nupat pabeidzām arī Bērnu slimnīcas vecāku māju, kas bija ziedojumu projekts.

Esam izstrādājuši arī rauga fabrikas rekonstrukcijas metu Rīgā norvēģu klientam. Tā būs viesnīca, un es nesūdzos par norvēģu investoriem. Es saredzu viņos lielu cieņu pret mantojumu. Darbs ar ārvalstu investoriem Latvijā bieži tiek norakstīts uz viņu mežonību, bet es gribētu teikt, ka tas ir mūsu stājas jautājums. Pašu arhitektu un pārvaldes jautājums, jo ar ārzemju klientiem var ļoti labi strādāt un kulturāli būvēt. Mums arvien vairāk zvana no ārzemēm, piemēram, Lietuvas.

Kā viņi jūs atrod? Vai ir palīdzējušas starptautiskās publikācijas?
Pirmā interese bija pēc Rīgas koka ēku arhitektūras izstādes Viļņā (Zaiga Gaile bija šīs izstādes kuratore, organizēja Rīgas domes pilsētas arhitekta birojs – red.). Pēc izstādes lietuvieši atzina, ka esam soli priekšā, jo viņiem nav programmu koka ēku aizsardzībai un attiecīgi arī ansambļu, ko varētu rādīt. Viņi gribēja, lai es strādāju pie līdzīga projekta Viļņā. Tikko neparasti jauki cilvēki man piedāvāja strādāt ar muižu Žemaitijā. Viņi bija redzējuši Rūmeni Lietuvas arhitektūras žurnālā.

Man gan ir grūti strādāt ar projektiem lielā attālumā, jo katru nedēļu ir jābūt klāt. Es apbrīnoju pasaules arhitektus, kas strādā tik plašā ģeogrāfijā, kā viņi spēj kontrolēt savu ideju realizāciju?

Jūsu Kaltenes brīvdienu mājas projekts ieguva augstu novērtējumu vietējā arhitektūras konkursā, iekļūstot Latvijas Arhitektu savienības rīkotās gada skates finālā. Kā vērtējat Latvijas arhitektūru pašlaik?
Mēs gaidām, kad beigsies trekno gadu sekas un iestāsies tukšums, taču pagājušā gada skate parādīja, ka Latvijā ir laba arhitektūra. Labas arhitektūras arī pasaulē nav daudz, tā ir jāmeklē pa speciāliem maršrutiem, tā nav uz katra stūra. Latvijā mums jābrauc speciāli uz Ventspili paskatīties bibliotēku vai uz laukiem paskatīties kādu privātmāju.

Rīgas pilsētas arhitektam Jānim Dripem ir vesels plaukts ar vīzijām, mums te bija daudz vīziju ražotāju. Kad pašķir tos albumus, jāsaka paldies Dievam, ka nāca krīze un tie murgu murgi tika apstādināti. Bija veselas firmas, kas specializējās uz vīzijām, salām, ūdensmalām, visiem brīvajiem pleķiem. Labi, ka tagad ir pauze, lai vīzijas pārdomātu un izvērtētu.

Rūmenes muižas projektā jūs veicāt drosmīgas pārbūves un jauninājumus, izmantojot gan vēstures, gan mūsdienu arhitektūras līdzekļus. Autentiskas vēstures atbalstītāju grupa jūs mazliet kritizēja par tik brīvu muižas tēmas interpretāciju.
Vēsturiskās arhitektūras aizstāvju spārns tomēr pārsteidzošā kārtā Rūmeni ir pieņēmis. To apliecina arī fakts, ka Juris Dambis, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, Rūmeni ir iekļāvis septembrī gaidāmā Baltijas jūras valstu reģiona foruma par kultūras mantojumu ekskursiju programmā. Otrs cilvēks ir Ojārs Spārītis, kurš sākumā brīnījās, kāpēc muiža ir gaiša, bet tagad ved turp cilvēkus ekskursijās.

Ja ar viņiem būtu jāstrīdas darba procesā, daudzas lietas būtu bremzētas, jo Rūmenē daudz kas ir pret pieņemtajiem likumiem. Man palīdzēja tas, ka muiža nebija kultūras piemineklis. Man liekas, ka divas nometnes – modernie arhitekti un mantojuma aizstāvji – bieži tiek sarīdītas. Modernisti, protams, noliedz mantojumu, taču tagad dialogs ir tolerantāks un par kultūras mantojumu ir interese. Man nekad nav bijuši konflikti ar pieminekļu inspekciju, es labprāt aizeju parunāt. Visa pamatā ir attieksme un mīlestība. Ja pret vecu ēku attiecas ar cieņu, tad izdodas.

Tomēr ar cieņu un mīlestību jums nav izdevies izveidot dialogu ar kungiem, kas iesaistīti Rīgas pils pārbūves un jauno reprezentācijas telpu interjera projektā.
Jā, tas man neizdevās.

Kāpēc jūs nesapratāties?
Pirms dažiem gadiem Valdis Zatlers man pienāca klāt un teica, ka gribētu sākt Rīgas pils sakārtošanu. Tā tiešām ir nenormāla situācija, ka ir pils, bet mēs nevaram to lietot, jo tā ir avārijas stāvoklī. Es vēl atceros, ka 90.gados pilī bija pieņemšanas pie prezidenta par godu 18.novembrim, un tad pamazām tās pārcēlās vienu gadu uz Melngalvju namu, tad uz Mākslas muzeju vai Latviešu biedrības namu.

Rīgas pilī ir plašas un piemērotas telpas – Svētku zāle, Baltā zāle – pusdienām un ballēm, bet viss ir avārijas situācijā. Tika izveidota Pils atjaunošanas padome, atrasta formula finansējumam, tikai nebija skaidrs, kāda izskatīsies pils. Izsludinātais iepirkuma konkurss tika daudz apspriests arhitektu vidē, jo tajā bija nosacījums, ka projektēšanas organizācijā jābūt pieciem speciālistiem ar arhitektūras restaurācijas sertifikātiem. Tāds Latvijā ir tikai viens birojs – Arhitektoniskās izpētes grupa (AIG). Kāpēc pieci, ne seši vai trīs speciālisti? Konkurss bija citiem nepieejams, un tajā piedalījās un uzvarēja AIG, kas izstrādāja tehnisko projektu.

Kā nonācāt līdz diskusijām par interjeru?
Pēdējā pārbūve pilī notika 30.gados, kad arhitekts Eižens Laube ļoti drosmīgi, izlaužot bēniņus, izveidoja Svētku zāli un uzbūvēja torni. Bija atsevišķs konkurss uz Sūtņu akreditācijas zāli, kurā uzvarēja Ansis Cīrulis, radot nacionālā romantisma art deco ar paša zīmētām mēbelēm.

Man likās svarīgi, ko mēs ar jauno pārbūvi gribam pateikt, jo 90.gados reprezentācijas telpas iekārtoja saskaņā ar Imanta Lancmaņa koncepciju – intensīvu krāsojumu, vēsturiskām gleznām, muzejisku XIX gadsimta rekonstrukciju. Tur ir gubernatoru portreti, medību zāle.

Vai 2010.gadā gājienam pie Valsts prezidenta jābūt kā ceļam pie cara gubernatora? Es lūdzu šo jautājumu pārdomāt un uzstājos Pils padomes sēdē. Rosināju domāt, ka Valsts prezidenta telpas varētu būt gaišas, lietišķas un vienkāršas. Mēs nonācām līdz diskusijai Arhitektu savienībā. Bija iespēja pili apskatīt, jo neviens nesaprot, ko ar to darīt.

Un, pilī ieejot, kļuva skaidrs, kāpēc nesaprot, – pie logiem ir milzīgi aizkari, nevar saprast, vai ir diena vai nakts. Nekāda sakara ar ārējo Rīgas ainavu, ar Daugavu. Arī pils dārzs nav redzams. Pilī nav neviena dzīva latviešu mākslinieka darba. Man likās, šī bija iespēja mūsdienīgi paskatīties uz pili, taču diskusija beidzās, un Pils padome palika pie vēsturiskās koncepcijas.

Aizkari un izgrebti skapji ir visās Latvijas reprezentācijas telpās, tie ir fonā mūsu politiķiem, arī Dombrovskim. Valsts pārvaldē nav neviena tīra, moderna interjera.
Šī parādība mums ir visur – Rīgas dome būvēja atpakaļ Rātsnamu, visur ir vēsturiskas dekorācijas un greznība. Augstāko amatpersonu un politiķu problēma ir nespēja sarunāties un dzīvot realitātē. Man pietrūkst skaidras valodas, skaidras domas un ticības. Cilvēku galvās ir haoss, un tas attiecas arī uz prezidentu. Esmu pārliecināta, ka sakārtota, attīrīta telpa palīdz sakārtot domas.

Vīzija par pili man parādījās nesen. Es pili taisītu spartiski askētisku. Sakārtotu vēsturisko čaulu, lai politiķu galvas tajā attīrās gandrīz kā budistu klosterī. Mēs visu laiku švankojamies kompleksos starp izredzēto tautu un to, ka mēs nekas neesam. Visu laiku gaidām, ka kāds nāks un mūs apbrīnos, ka mums kāds kaut ko dos. Mana vīzija ir beidzot kļūt pieaugušiem un paļauties uz sevi.

Zaigas Gailes spēcīgākie arhitektūras iespaidi šajā vasarā
24.jūnijs. Neues Museum Berlīnē (arhitekts Deivids Čiperfīlds). Projekts, kurā arhitekts skaidri definējis autentisko un jauno
24.jūnijs. Eiropā nogalināto ebreju piemiņas memoriāls Berlīnē (arhitekts Pīters Eizenmans). Paraugs, kā pilsētas centrā bez lieka patosa integrēt memoriālu vēstures notikumu piemiņai
25.jūlijs. Drupu māja Sakas pagastā (arhitekts Uldis Lukševics, Mārtiņš Ošāns, NRJA). Saviļņojošs projekts ar konceptuāli tīru ideju un perfektu realizāciju
18.jūlijs. Atjaunotā Ģipkas baznīca. Neparasts Latvijas dievnams mežā ar tīru, baltu interjeru
29.jūlijs. Vasarnīca Pabažos (arhitekts Modris Ģelzis). Smalka, tīra un iedvesmojoša arhitektūra, kurā es labi izgulējos

Zaiga Gaile
Dzimusi 1951.gadā Rīgā
1991.gadā izveidojusi Zaigas Gailes biroju
Rekonstruējusi Berga bazāra kvartālu, kurā atjaunota vēsturiskā arkāde, koka ēkas, un veiktas nozīmīgas rekonstrukcijas ar piebūvēm, tajā skaitā viesnīca Hotel Bergs
Atjaunojusi vairākas koka mājas, Ģipša fabrikas un restorāna kompleksu un starptautisko skolu Ķīpsalā
Viena no kultūras mantojuma organizācijas Latvia Nostra dibinātājām
1986.gadā kopā ar vīru Māri Gaili sarakstījusi leģendāro grāmatu Mēbeles jauniem cilvēkiem un kopš tā laika rakstījusi un izdevusi grāmatas par katru no saviem lielākajiem projektiem
90.gadu sākumā kopā ar citiem arhitektiem apvienojās grupā Māja, kurā pētīja tradicionālo latviešu māju un sētu kā pasaules modeli
Jaunākie darbi – brīvdienu māja Kaltenē un Rūmenes muiža – ieguvuši vietēju un starptautisku atzinību kā unikāli mantojuma apgūšanas piemēri
Savā birojā izaudzinājusi spēcīgu jauno arhitektu paaudzi ar ekspertīzi mantojuma lietās

Atcerēsimies jūsu jokus

Posted on augusts 4, 2010 by Pauls Bankovskis - Recenzija

Vai Jaunais vilnis patiesībā nav vienkārši Igora Krutoja dzimšanas dienas svinības?

Beļģijā dzimusi starptautiska dziedātāja, Kanādas pilsone. Prot daudzas valodas, dzied franču, itāliešu, spāņu un angļu valodā, tās visas brīvi pārvalda. Dziedājusi arī portugāļu valodā un vienreiz ebreju valodā [..], lai gan ne vienā, ne otrā valodā tekoši nerunā. Viņa nedaudz runā arī holandiešu (flāmu) valodā, – šādi sākas interneta enciklopēdijas Wikipedia šķirklis par dziedātāju, kas bija redzama televizora ekrānā.

Gaiši vizuļojoši ģērbtajai dāmai piespēlēja neliels stīgu ansamblis, pie melna flīģeļa pa sava skaņdarba melodijas jeb, kā pirms brīža viņš bija teicis – leitmotīva, vijīgajiem līkločiem mūziķus un solisti vadīja gludi iedegušais un tikpat gludi skūtais komponists, bet par pašiem vijīgākajiem no līkločiem gādāja īpaši pieaicinātie armēņu duduka virtuozi Dživans Gasparjans ar mazdēlu Dživanu jaunāko.

Skaņdarba žanrs bija kaut kas, kam reiz filmas Gladiators recenzijā kāds kritiķis bija izdomājis apzīmējumu – etniska vaimanāšana. Esam to dzirdējuši gan Holivudas filmās par seno Romu, gan par Irākas karu – stabule raud, sieviete pārdzīvo, un jūs visu saprotat.

Taču šī nebija filma. Tas bija jauno izpildītāju konkursa Jaunais vilnis 2010 noslēguma koncerts. Skaņdarba autors bija viens no festivāla tēviem (otrs, protams, ir Raimonds Pauls), komponists Igors Krutojs. Dziesmas no cikla un pilnmetrāžas mūzikas klipa Madmuazele Živago dziedāja Lāra Fabiāna, un es, ziņkārības dzīts, tvēros pie vikipēdijas, cerot uzzināt kaut ko vairāk. Vēl nekad nebiju lasījis dziedātājas biogrāfiju, kas gluži kā tāds CV sāktos ar valodas prasmju uzskaitījumu, un kaut kādā ziņā tas uzvedināja uz pārdomām par festivāla viesu un konkursa dalībnieku izvēli kopumā. Nu, kaut vai par to, ka pat no tik attālām ārzemēm kā Somija un Brazīlija līdz Jūrmalai tikušas dziedātājas, kas laimīgas nejaušības pēc pieprot arī krievu valodu.

Tika ziņots, ka Fabiānas izpildītais lieldarbs tikšot celts priekšā Maskavas Kremļa publikai. Un, kaut gan šī vēsts varētu šķist pietiekams iegansts, lai atminētos festivāla atklāšanas pasākumā nolasīto Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva apsveikumu un rastos kārdinājums notiekošajā saskatīt apļa kompozīciju ar nepārprotamu un treknu politisku interešu punktu pašā centrā, man sāka uzmākties aizdomas, ka uz skatuves notiekošajam un televizora ekrānā redzamajam ir kaut kāda cita, vienīgi pasākumā tieši iesaistītajām personām uztverama jēga.

Jēga, kas mums, festivāla rīkošanā neiesaistītajiem un visiem pārējiem, ir tikpat neizdibināma kā padomju estrādes leģendas Josifa Kobzona emocijas mūsdienu krievu popmūzikas leģendas Zemfiras priekšnesuma laikā.

Jēga, kas ir tikpat grūti tverama, kā maestro Raimonda Paula sacītais pēc festivāla noslēguma. «Es ar šausmām domāju, ko mēs darīsim nākamgad – mūsu resursi ir izsmelti,» viņš teica. «Rezervju nav! Es jau sāku meklēt kandidātus, Latgalē interesējos, laukos, pašdarbībā – varbūt tur ir balsis.»

Esmu pārliecināts, ka balsis ir gan Latgalē, Sēlijā un Zemgalē, gan Kurzemē un Vidzemē, taču ne jau balsīs ir vaina. Katrā ziņā vaina nav «jauno izpildītāju» balsīs. Kāda nu katram tā ir, tāda ir, un par šāgada festivāla uzvarētāju – armēnieti Sonu Šahgeldjanu man ir patiess prieks, jo viņa nedz uzvedās, nedz dziedāja kā pārproducēts muļķis.

Starp citu, tieši balss (un dīvainais krievu valodas akcents, baltais uzvalks un tauriņš) par festivāla vakara naglu padarīja arī Jūrmalas domes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku, kas kāpa uz skatuves pasniegt jūrmalnieku simpātiju balvu. «Mēs atceramies jūsu jokus,» viņš teica, un ikviens zālē varēja atkal pasmaidīt par to, kā pirms diviem gadiem Maksims Galkins mēģināja dziedāt Latvijas himnu. Vislielākais joks gan bija tas, ka Ražuka uzstāšanās nebūtu iespējama, ja vien Jūrmalas bijušais mērs Raimonds Munkevics patlaban neatrastos cietumā.

Taču, lai nu paliek jaunās balsis. Uzmanības vērti drīzāk ir, tā teikt, vecie izpildītāji jeb zvaigznes, kuriem, ja vien neesmu kaut ko pārpratis, būtu jākļūst par atdarināšanas cienīgiem piemēriem. Un tā nu bija kompānija, ka tik turies. Līdzās tādiem māksliniekiem, kuri vienlīdz labi iederētos arī Latvijas šlāgeraptaujā vai Bauskas kantrī festivālā (Leonīds Agutins), bija neizskaidrojamas «jūtu ķīmijas» rezultātā tapusī Filipa Kirkorova un operas dīvas Annas Netrebko versija par zviedru pienesumu 2009.gada Eirovīzijas konkursā – dziesmu La voix (Balss). Noslēguma koncerts varēja sākties ar priekšnesumu, kas kļuva par visa pasākuma kulmināciju (jau pieminētā Zemfiras uzstāšanās), bet beigu galā izčākstēt kā duduka leitmotīvs. Kas tas viss bija un kāpēc daļa skatītāju par to bija gatavi maksāt pat 16 000 latu (tāda esot bijusi VIP zonas galdiņa cena)?

Iespējams, atbilde ir pavisam vienkārša – tās bija gadskārtējās komponista Igora Krutoja dzimšanas dienas svinības, uz kurām jubilārs, būdams inteliģents cilvēks, saaicinājis viesiem tīkamus māksliniekus, bet vakara noslēgumā arī pats, gandrīz tā kā negribot, sēžas pie klavierēm.

Latgales perspektīva

Posted on augusts 4, 2010 by bugs - Sleja

Koši zilas debesis, saule karsē. Piesedzu acis ar delnu un skatos sarunbiedrā, jaunā puisī Aleksandrā*, kurš jau piecus gadus vada diskotēkas Latgales miestiņā Upesciemā

«Man teica, ka daudzi cilvēki piepelnoties ved pāri robežai degvielu,» saku. «Skaidrs, visi brauc. Tagad tikai karsti, un robežsargi lēni strādā. Agrāk viens brauciens bija stundas trīs vai četras, tagad – piecpadsmit. Kopā ar cigaretēm un alkoholu braucienā kādus latus 15 vai 20 var nopelnīt. Benzīnu uzreiz izķer, jau iepriekš pasūta.»

Mēs sēžam pie pagasta pārvaldes ēkas. Tikko intervēju pagastveci, kurš skaitās atvaļinājumā, bet ir tik aizņemts, ka runājam viņa automašīnā ceļā no viena objekta uz otru. Pa ceļam pagastvecis satiek dažus «simtlatniekus», pastāsta par grandiozajām iecerēm pārbūvēt bijušo muižas kalpu māju par alus brūzi. Upesciemā, gluži kā citur Latgalē, simtlatnieku programma ir nozīmīgs naudas avots. Citi naudas pelnītāji ir skolotāji, pagasta pārvaldes darbinieki, veikala pārdevēja un bibliotekāre. Ciemā ir divas firmas, katra nodarbinot vairākus cilvēkus. Abas pieder rīdziniekiem. Vienīgais nopietnais veids, kā vēl nopelnīt, ir tūres uz Krieviju.

Uzzinājis, ka mans pētījums saistīts ar konfliktu risināšanu, pagastvecis ir tiešs: «Mums Latgalē jāsadzīvo mierīgi. Te ir tik daudz tautību, ka nevaram strīdēties, jo viens no otra esam atkarīgi.» Šādu apgalvojumu dzirdu atkal un atkal. Pagastvecis izkāpj no mašīnas un runā ar trim vīriem vienlaikus, brīvi pārejot no krievu uz latgaliešu vārdiem. Es ar visiem runāju literārajā valodā. Aleksandrs noliedz, ka diskotēkās kaušanās kaut reizi būtu saistīta ar nacionālo piederību. Meitenes vai goda aizskaršana, vai vienkārši ņeponravilsja – tas gan. Jautāju, kādā valodā jūs parasti runājat? «Krieviski, protams. Gandrīz visi jaunieši savā starpā runā krieviski,» saka Aleksandrs. Bet skolā? «Skolā gan runā latviski.»

Upesciems ir sakopts un tīrs. Nekur nemētājas tukši maisiņi vai citas drazas, sienas nerotā grafiti, un zālāji ir gludi nopļauti. Varbūt tas ir simtlatnieku nopelns, bet varbūt šeit tā ir pieņemts. «Labi, ka ir simtlatnieku programma,» saka skolas direktore. «Daudziem tā ir ļoti laba palīdzība. Bet arī iemāca nestrādāt…» viņa piebilst.

«Kā izjutāt pāreju uz digitālo televīziju?» jautāju Aleksandram. Viņš nedaudz izbrīnīts uz mani paskatās: «Neesmu dzirdējis, ka kāds to pieminētu. Visiem ir satelīti. Mēs jau tik un tā tās Latvijas programmas neskatāmies.»

Pēc dažām dienām atgriežos Rīgā. Lasu, ka Urbanovičs draudējis ar Biškeku un veikts pētījumu par to, kā iedzīvotāji skatītos uz iespējamiem nemieriem, sak’ – zondēja iespējas kaut ko saorganizēt. Atceros pagastveča teikto: «Latgalē nav kā Rīgā – tur ir latvieši, kas ir nacionālisti, un ir krievi, kas domā, ka viņi var kāpt pāri galvām. Šeit visiem jāsadzīvo mierīgi, kaimiņš kaimiņam palīdzēs.»

Tikmēr Rīgā divi jautājumi žurnālistu un nacionālistu acīs pieauguši līdz «pētījumam», no konteksta izrauts Biškekas pieminējums – par draudiem Latvijas valstij. Rīgā robežas šķērsotājs nav populārākā profesija, un skolotājs vai pensionārs nepieder nodrošināto slānim. Rīgā viss ir citādi. Arī perspektīva cita.

* Īpašvārdi mainīti, lai aizsargātu sarunbiedru konfidencialitāti

Māksla «pa skaisto»

Posted on augusts 4, 2010 by bugs - Recenzija

Galerijas Alma izstāde Skatiens izslēgts veltīta tēmai – sievietes un māksla

Pats pirmais, ar ko pozitīvi pārsteidz izstāde, ir kuratora Viļņa Vēja preses relīze ar izstādes koncepciju. Parasti Latvijas izstāžu koncepcijas ir nesaprotami copy&paste savārstījumi par sakrālo pasauli, taču Vēja rakstudarbs ir lakonisks, skaidrā latviešu valodā rakstīts apcerējums par izstādes dalībnieku vienojošo tēmu – sievietēm un mākslu.

Izstāde Skatiens izslēgts veidota no 2,5 mākslinieku darbiem. Pusīte tādēļ, ka līdzās Reiņa Liepas un Harija Branta darbiem trešais – Bruno Celmiņš (1927-1992) – ir pārstāvēts tikai ar vienu palielu gleznu ar nosaukumu Bārā, kas nolikta vistumšākajā stūrī un, šķiet, ieklīdusi tur no citas ekspozīcijas. Vējš man stāsta, ka tā bijusi vienīgā atrodamā glezna no ainavista Celmiņa neoficiālās sērijas ar vieglas uzvedības sievietēm. Šīs gleznas tikušas izstādītas Celmiņa personālizstādē 1997.gadā, bet pēc tam pazudušas, arī muzeji un mākslas vēsturnieces par tām neinteresējoties, tā izslēdzot šīs gleznas no mākslas vēstures. Vējš uzskata, ka šī glezna ir kā reference, lai skatītos uz pārējo divu mākslinieku darbiem, tomēr man tā mālējas no citas operas – ne Celmiņa sievietei bārā, ne šo darbu liktenim neredzu saistību ar Reiņa Liepas popsīgajiem portretiem vai Harija Branta sērīgajām ģīmetnēm. Vienīgais, kas visus vieno, ir interese par jaunām sievietēm.

Reiņa Liepas darbi ir ļoti glīti un dekoratīvi. Viņa gleznām ir divi motīvi – simpātisku sieviešu un vietējo slavenību (Gustavo) portreti, kā arī gleznas, kas atgādina fotokolāžas, kuras veidotas no sieviešu sejām, kailķermeņiem un vides fragmentiem. Raksturīgi ir nelatviski gaišie toņi, kas palīdz radīt sajūtu, ka atrodies kādā izstādē Rietumeiropā, piemēram, Elizabetes Peitones gleznu ekspozīcijā. Taču šī sajūsma ap uzgleznotajām skaistajām sejām ir pārejoša, ja aiz daiļās fasādes gribas saskatīt arī personības.

To var izdarīt Harija Branta portretos. Melnbalti fotogrāfiskajos ogles zīmējumos ir attēlotas personas, kas liekas iegrimušas melanholijā, truli lūkodamās skatītājam acīs. Tie ir tik fotoreālistiski, ka gribas tos iztēloties par mākslinieka radiniekiem, tomēr, visticamāk, autoru ar šiem cilvēkiem nekas personisks nesaista – Brants mēdz zīmēt pēc internetā atrastām fotogrāfijām. Atšķirībā no senākiem Branta darbiem šajos ķirurģiskā iejaukšanās ar ogli ir manāma vismazāk – agrāk Brants mēdza apzināti deformēt sejas, kādam palielinot ausi, kādam sakropļojot sejas formu utt. Jāteic, tieši ticamības moments dokumentalitātei ir darbu pievienotā vērtība, tādēļ šie zīmējumi mani suģestē daudz vairāk par Branta agrīnajiem citplanētiešiem.

Ko mums pastāsta šī izstāde? Pirmkārt, jau visiem zināmo, ka sievietes ir gana pateicīgs izejmateriāls māksliniekiem, jo pat vājas idejas gadījumā darbu izglābs sievietes formas un šarms. Otrkārt, Viļņa Vēja rakstītais teksts izstādei liek aizdomāties par to, ka Latvijas mākslas vidi kontrolē sievietes – nospiedošais vairākums mākslas kuratoru, darbinieku, vēsturnieku un kritiķu ir sievietes – un kā šis matriarhāts iespaido kultūru kopumā. Un, visbeidzot, tā ir viena no retajām iespējām aplūkot gaumīgu un kvalitatīvu izstādi, lai pārliecinātos, ka ar Latvijas mākslu nav nemaz tik švaki.

Citādie latvieši

Posted on augusts 4, 2010 by Anita Brauna - Intervija

Sabiedriskās domas pētniekam Arnim Kaktiņam nav gatavas receptes Latvijas nākotnei, taču par vienu viņš ir drošs – bez būtiskām izmaiņām cilvēku attieksmē pret citiem un valsti neiztikt

Arņa Kaktiņa kabineta uzkrītošākais dizaina elements ir augstas grāmatu un mapju kaudzes. Uz galda un plauktos. Atomelektrostacijas, Psychometrics*, Psychology**, Stratēģiskā vadīšana, Tipi Potrebitelja*** – grāmatu «muguriņas» vēsta, ka arī tematu diapazons ir plašs. «Mani interesē gandrīz viss,» komentē Kaktiņš. Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu firmas SKDS vadītāja interešu loku nosaka arī bizness – Latvijā socioloģisko pētījumu firmas nevar atļauties specializāciju, tām jābūt universālām, «citādi maizei nesanāks».

Dažas mapes Kaktiņš noliek pa rokai, un sarunas laikā teju katru savu domu ir gatavs ilustrēt ar aptauju datiem.

Jūs esat sabiedrības pētnieks. Kas pašlaik raksturo sabiedrību pēc visām turbulencēm, kas pēdējos gados Latvijai vēlušās pāri?
Kas tiek saprasts ar turbulenci? No mana skata punkta, mums ir vesela buķete krīžu. Ir daudzas dažādas krīzes, kas atrodas ciešā cēloņu un seku sakarībā. Šīs citas krīzes ļoti lielā mērā izskaidro, kāpēc ekonomiskā krīze Latvijā ir dziļāka nekā pārējā pasaulē.

Visi procesi iet pa spirāli, un skaidrs, ka mēs esam nokrituši zemā punktā un ejam augšā, un, visticamāk, iesim augšā. Parasti, kad cilvēki domā par izeju no ekonomiskās krīzes, viņi domā tāda līmeņa sasniegšanu, kāds bija treknajos gados, un varbūt vēl augstāku ekonomiskās attīstības līmeni. Bet mums ir fundamentāli faktori, kuru dēļ es šaubos, ka mēs – viens divi – sasniegsim to līmeni, uz ko ceram un ko mēs saprotam, sakot, ka būsim izgājuši no krīzes.

Gribētos sākt ar uzticības krīzi. Iespējams, varam runāt arī par morālo krīzi. Tās, manuprāt, pat ir būtiskākas par ekonomisko krīzi, zināmā mērā tās ir ekonomiskās krīzes cēlonis. Kamēr kaut ko būtiski neatrisināsim visās citās krīzēs, man nav sevišķu ilūziju, ka mēs veiksmīgi izķepurosimies no ekonomiskās krīzes.

2009.gada aprīlī veicām aptauju, vai cilvēki vispār uzticas līdzcilvēkiem. Izrādās, Latvijā 56% iedzīvotāju saka: lielākajai daļai cilvēku vispār nevar uzticēties. Ja lielākā daļa neuzticas cits citam, kaimiņiem, tad kā gan varētu gadīties, ka viņi sāk uzticēties kaut kādiem svešiniekiem valdībā vai Saeimā? Es to apšaubu. Ja mēs cits citam neuzticamies, tas ir pamatlīmenis, no kā tālāk būvējas citas svarīgas lietas.

Vai jums ir skaidrojums, kāpēc cilvēki cits citam neuzticas?
Man nav pilnīgi skaidras atbildes, es varu izvirzīt hipotēzes. Visdrīzāk, tas saistīts ar mūsu vērtību orientāciju, morālo stāju. Iespējams, tas saistīts ar mūsu pagātni.

Citās aptaujās esam noskaidrojuši, ka daļēju nodokļu nemaksāšanu par morāli nosodāmu jeb neattaisnojamu lietu uzskata tikai katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs. Aptuveni trīs ceturtdaļām iedzīvotāju no morāles viedokļa nav nekādu problēmu ar nodokļu nemaksāšanu. Vai, piemēram, naudas došana ceļu policistam, lai izvairītos no oficiālā soda. Morāli nepieņemami tas ir tikai 34% jeb katram trešajam. Pieteikšanās uz sociālajiem pabalstiem, kas nepienākas, – pēc būtības tā ir valsts apkrāpšana, bet par morāli nepieņemamu to uzskata tikai puse no mums.

Citiem vārdiem, daži rādītāji, kas kaut ko būtisku pasaka par sabiedrību – cik esam godīgi un krietni -, mūs parāda ne pārāk labā gaismā. Varbūt mēs neuzticamies cits citam tāpēc, ka pārāk labi cits citu pazīstam? Vienkārši zinām, kādi mēs esam. Ja esam tādi, kādus parāda šis morāles pētījums, tad loģiski, ka ir labāk neuzticēties līdzcilvēkam.

Pieminēšu vēl vienu pētījumu, kura mērķis bija noskaidrot, vai daudz cilvēku varētu zagt darba vietā. Es biju mazliet nobijies, vai tad, kad vaicāsim cilvēkam, vai viņš zagtu, kāds teiks patiesību. Ir sociāli vēlamās atbildes, un neviens jau negrib, lai par viņu domā slikti. Bet kas izrādījās? Vairāk nekā puse atzinās, ka ir piesavinājušies materiālās vērtības. Tas man bija liels pārsteigums, jo, ņemot vērā sociāli vēlamo atbilžu faktoru, pilnīgi skaidrs, ka patiesā situācija ir vēl sliktāka.

Ja šie dati kaut nedaudz atbilst patiesībai, rodas jautājums – vai varētu būt, ka demokrātiska procesa rezultātā šie cilvēki – ne pārāk godīgie, ne pārāk krietnie – varētu par tautas priekšstāvjiem ievēlēt 100 ļoti godīgu un krietnu cilvēku, kas to vien darīs, kā centīsies izskaust visu veidu negodīgumu un nekrietnumu? Tas automātiski nozīmētu, ka viņi mūs iemetīs cietumā. Es domāju, tas vienkārši nav iespējams.

Tas nozīmē, ka Latvijā nav pieprasījuma pēc godīgas, kvalitatīvas politikas?
Tieši tā. Vārdos varbūt ir, bet pieprasījums ir ļoti vājš. Protams, nedrīkst vispārināt, ka visi ir vienādi. Visās valstīs ir dažādas sabiedrības grupas, ir godīgi un krietni cilvēki un ir negodīgi un nekrietni, cilvēki ar augsti attīstītu apziņu un ne pārāk attīstītu apziņu, izglītoti un ne tik izglītoti. Es runāju par vidējiem aritmētiskiem vektoriem, un tie izskatās diezgan drūmi. No tiem neizriet, ka Latvijā nebūtu liela iedzīvotāju daļa, kas tik tiešām no sirds un dvēseles vēlas godīgu un krietnu politiku.

Arī tie, kas morāli varbūt nav tik tīri, saka – nevajag zagt un zagļus nost, bet jautājums ir par patieso motivāciju. Vai viņi to saka tāpēc, ka ir par godīgumu vienmēr un visur, vai tāpēc, ka viņiem patiesībā skauž, ka tiem citiem ir vairāk? Ja dzird sakām, ka kāds ierēdnis vai politiķis ir slikts un viņu jāņem nost, tas nenozīmē, ka visi uz viņu skatās vienādām acīm. Daļa, ja nokļūtu tajā vietā, darītu to pašu.

Izklausās pēc tāda burvju apļa. Vidējais aritmētiskais vienlaikus arī brauc prom no Latvijas, meklējot labāku valsti.
Jā, to mēs redzam. Es sāku runāt par uzticības krīzi un kādā brīdī plūstoši pārgāju pie morālās krīzes. Man labpatīk domāt, ka šīs krīzes baro ekonomisko krīzi, un, ja tās neatrisina, tad man nav ilūziju, ka ekonomisko krīzi varam atrisināt tādā veidā, lai nonāktu pie mūsu ideālā [valsts] modeļa.

Runājot par prombraukšanu – tā iet kopā ar visām šīm krīzēm. Viens ir ekonomiskais faktors, cilvēki saka, ka šeit maz pelna un grib dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Publiskajā telpā netiek pietiekami novērtēts otrs – psiholoģiskais aspekts. Cilvēki stāsta, ka šeit nejūtas labi, ka ir kaut kas sapuvis. Tā tēze, ka es mīlu šo zemi, bet nemīlu valsti. Ja abi šie vektori sakrīt, daudziem savācas kritiskā masa un viņi brauc prom. (Kaktiņš atrod vēl vienas aptaujas datus, kas rāda, ka gatavību doties uz rietumvalstīm, ja būtu tāda iespēja, kopš 90.gadiem regulāri paudusi aptuveni trešdaļa iedzīvotāju, bet 2009.gadā – puse.)

Tagad sabiedrībā mazinās pesimisms, un tas ir neizbēgami. Cilvēks nespēj visu laiku dzīvot depresijas stāvoklī. Vai nu viņš sajuks prātā, izdarīs pašnāvību vai viņu ieliks trako namā, vai nu pašam jāiemācās pozitīvāk skatīties uz dzīvi. Arī zinātnieki ir pierādījuši, ka var dabūt vēzi un nomirt, ja visu laiku esi nomākts. Sabiedrība bija nospiesta tik zemu, ka zemāk vairs nevarēja, un to izdarīja politiķi roku rokā ar medijiem. Cilvēkiem nācās psiholoģiski pārkārtoties un uz dzīvi skatīties citādi. Viena no blaknēm: cilvēki sāka mazāk patērēt medijus. Daudzi vairs nepērk un neabonē avīzes, viņi vairs tik rūpīgi neseko televīzijas ziņām. Tas pats attiecināms uz pilnīgi visu informācijas lauku.

Cilvēki iemācās dzīvē saskatīt kaut ko skaistu, nekad nav tā, ka viss ir absolūti labi vai slikti. Īstenībā viss ir normāli, un tas atkarīgs no pašiem – kam pievēršam uzmanību. Ja koncentrējamies uz labajām lietām, tad pamanīsim, ka dzīve ir skaista. Ja izvēlamies negatīvo gultni vai ja kāds iemāca, ka visapkārt ir vienas vienīgas samazgas, tad mēs arī tās ieraudzīsim, jo tās jau arī pastāv. Nav vienas patiesības. Cilvēki sāk psiholoģiski adaptēties, kļūst optimistiskāki, bet tas bija neizbēgami.

Es gan gribēju jautāt, kāpēc latvieši ir tik lieli pesimisti un īgņas. DnB Nord bankas barometrā, kuru jūs taisāt, tikko secinājāt, ka 67% iedzīvotāju uzskata: valsts attīstās nepareizā virzienā. Bet starptautiskā prese un organizācijas mūs slavē, ekonomikas rādītāji pamazām iet uz augšu, ir taču tik skaista, saulaina vasara.
Labā ziņa ir tā, ka jau 14% iedzīvotāju saka – valsts attīstās pareizā virzienā. Pirms gada šādi atbildēja tikai 5-7%, un tas ir simtprocentīgs optimistu pieaugums. Tas atkarīgs, no kuras puses mēs skatāmies, abas ir objektīvās realitātes. Te arī parādās mediju loma, kā tie pasniedz notiekošo. Pieredze liecina, ka Latvijas žurnālisti izvēlas slikto pusi.

Es teiktu, ka Latvijas ziņu mediji, avīzes, ziņu raidījumi, nav ne negatīvāki, ne pozitīvāki kā jebkurš Rietumu ziņu medijs. BBC vai CNN daudz iedvesmojošu ziņu neredzēsit, bet tādēļ neviens nedomā, ka, piemēram, Amerika ir viena liela bēdu ieleja.
Labi, tas ir arguments. Es došu hipotēzi. Mēs pēc savu vērtību orientācijas neesam tādi cilvēki kā viņi. Mēs bieži domājam – esam pievienojušies Eiropas Savienībai, uzcēluši mūri tajā pusē un izkāruši ES karogus šeit, un līdz ar to mēs ar savu vērtību orientāciju un pasaules redzējumu esam automātiski kļuvuši tādi kā viņi. Ja kādi likumi un sakarības labi strādā tur, tad tiem vajadzētu dot tādu pašu efektu arī šeit. Ja mēs būtu tādi, kā viņi, tas tā arī būtu. Bet, šķiet, mēs tādi neesam. Viens piemērs no tā paša morāles pētījuma. Nodokļu nemaksāšanu par morāli nepieņemamu Latvijā atzīst 27% iedzīvotāju, bet ASV – 79%. Feel the difference!****

Pirms vairākiem gadiem Rīgā atrados blakus Amerikā augušam cilvēkam, kad viņu policija sodīja par mašīnas apstāšanos neatļautā vietā. Bija jāsamaksā piecu latu sods, un viņš pēc tam visu dienu staigāja sabozies un pārdzīvoja, ka izdarījis ko sliktu. Mums piecītis policijai ir sīkums.
Labs piemērs. Un tas ir precīzs stāsts par morāli. Izskatās, ka plaisa ir liela.

Vai milzīgā neticība valstij lielā mērā nav skaidrojama ar to, ka latvieši uz sevi skatās kā uz ārējo apstākļu upuriem, proti, nevis pats esmu atbildīgs par to, kā jūtos, ko daru un cik saņemu, bet – ka par labklājību pilnībā ir atbildīga valsts? Sliktā valsts ir attaisnojums tam, ka esi nelaimīgs.
Tas ir viens no problēmu cēloņiem, bet ne vienīgais. Problēma ir liela un dziļa. Vidējam Latvijas iedzīvotājam ir lielas problēmas uzņemties personisku atbildību. Neraugoties uz to, ka viņš neuzticas valstij un nevēlas maksāt nodokļus, paradoksālā kārtā no valsts gaida vairāk nekā daudzi citi.

Manos rados nesen bija liela kāzu jubileja, izdomājām kā apsveikumu kopīgi nodziedāt dziesmu. Meklēju ideju nesen izdotā tautasdziesmu un šlāgeru grāmatā, un izrādījās, ka teju visas dziesmas ir milzīga bēdu leja – vai nu nelaimīga mīlestība, vai kāds nav pārnācis, vai vīrs dzērājiņš. Grūti atrast kaut ko laimīgu. Tās ir dziesmas, ko latvieši masveidā dzied vai klausās visos dziedāšanas svētkos. Kāpēc tik patētiski apdziedam nelaimi un gūstam no tā emocionālu saviļņojumu?
Ļoti trāpīgi uztverts. Mums kā tautai, kā nācijai kopējā psiholoģiskā līmenī ir kaut kādas problēmas un traumas. Tās dziesmas nav uzrakstītas pēdējos gados, tās velkas līdzi no tālas pagātnes, kad tauta atradās nospiestā stāvoklī. Skaidrs, ka tas veido pasaules uztveri, un tad ir jautājums – vai mēs no tā esam tikuši vaļā, cik lielā mērā, vai cenšamies tikt vaļā? Vismaz mani novērojumi liecina, ka līdz galam neesam sapratuši, ka tur ir problēma.

Ja saprastu, tad varētu mēģināt šo lietu labot. Kaut vai, izdodot jaunas grāmatas, padomāt, vai tajā nav par daudz bēdu dziesmu, jo ir jau arī priecīgas dziesmas. Ja mēs netiksim ar šīm problēmām galā, diez vai kļūsim par pārtikušu Eiropas valsti. Kad Sergejs Kruks (RSU Komunikācijas fakultātes asociētais profesors – red.) sāk runāt par šīm lietām (nebūdams latvietis, viņš skaidrāk saskata dažas būtiskas kaites, ar ko slimo latvieši), tad publiskajā telpā jūtams – kā viņš tā drīkst, ko viņš atļaujas!

Jūs pārmetāt medijiem negatīvismu, bet arī mūsu saruna neveidojas gaišos toņos. Lai gan ir arī labas lietas, kas mūs raksturo.
Ir. Pēc dabas esmu pesimists, to apzinos. Bet tāda, šķiet, ir lielākā daļa Latvijas sabiedrības, un es sevišķi neatšķiros.

Jā, mēs varam novērtēt, kas ir labi un kas slikti.

No otras puses – mēs esam tādi, kādi esam, un svarīgākais ir pašiem sevi pieņemt un pārāk neuztraukties. Mēs redzam, ka ir trūkumi, un, kad to esam ieraudzījuši, vispirms jau katrs atsevišķi padomāsim, ko varam darīt, lai tiem tiktu pāri. Lai kā arī būtu, dzīve turpinās. Manuprāt, uz dzīvi jāskatās mazliet vieglāk, nekā to daudzi dara.

Kas jums šajā vietā un laikā ļauj justies labi?
Esmu paēdis, apģērbts, man nav pārāk augstu prasību pret komfortu. Man daudz nevajag, lai justos apmierināts. Man jau sen nav auto. Tas rada zināmas neērtības, un agrāk vai vēlāk tas būs jānopērk, bet es dzīvoju, un no tā man gabals nav nokritis.

Citi, lai dabūtu automašīnu, ņem kredītus un rada sev problēmas, bet mans piemērs liecina, ka diezgan labi var dzīvot arī bez auto, tas ir lētāk un daudzos gadījumos nav lieku klapatu. Jo uzstādi augstāku latiņu un materiālajā ziņā gribi vairāk, jo lielāks ir diskomforts, mērķi nesasniedzot.

Kā nācās, ka, būdams datorzinātņu inženieris, kļuvāt par sabiedrības pētnieku?
Tā ir virkne sagadīšanos. Specialitāte, kurā mācījos, bija saistīta ar datoru konstruēšanu. Sāku izglītoties vēl padomju sistēmā. Ja nebūtu sabrukusi Padomju Savienība, iespējams, es konstruētu kaut kādas mikroshēmas, kuras tiktu izmantotas padomju kodolraķetēs, kas notēmētas uz Ņujorku. Bet, tā kā Padomju Savienība sabruka un līdz ar to arī visa viņu datorpasaule, mana izglītība tīrā veidā zaudēja jebkādu pielietojumu.

Sāku strādāt bankā pētījumu un mārketinga jomā un soli pa solim aizgāju prom no datoriem. Šajā stāstā ir kāda morāle jauniešiem. Ja kāds ir ieguvis izglītību eksaktajās zinātnēs, nav pārāk lielu problēmu pārkvalificēties uz humanitāro lauku. Izglītība eksaktajās zinātnēs dod dzīvē krietni lielākas manevra un karjeras izvēles iespējas. Es esmu piemērs. Savukārt, ja kāds ir izglītojies humanitārajās zinātnēs un nav mācījies ne fiziku, ne matemātiku, tad ir praktiski neiespējami pārkvalificēties un strādāt par inženieri.

Jūs esat viens no nedaudzajiem cilvēkiem Latvijā, kas regulāri komentē politiskos notikumus medijos. Kā man teica kolēģi, viņiem liekas, ka jūs televizorā strādājat.
Man arī tā brīžiem liekas, un tas nepatīk.

Vai tas arī nav sava veida fenomens, ka socioloģisko pētījumu veicēji ir politiskie komentētāji? Jūs un Aigars Freimanis.
Grūti pateikt. Tas prasa salīdzināt ar citām valstīm, un es to nespēšu. To daru nevis tāpēc, ka no tā gūtu baudu. Pirms desmit gadiem man bija nopietnākas psiholoģiskas problēmas, tagad esmu saradis. Par visu ko prasīja – sākot ar to, vai ir dzīvība uz Marsa, un beidzot ar Latvijas politiku.

Kas raksturos nākamās vēlēšanas?
Tās notiks sabiedrības dziļākas neuzticēšanās un vilšanās gaisotnē. Ļoti iespējams, aktivitāte būs zemāka nekā iepriekš.

Jau agrāk uzticības krīze bija aktuāla un sāpīga, tomēr daudzi spēja izvēlēties mazāko ļaunumu. Sevišķu ilūziju par politiķiem nebija, bet bija apziņa, ka uz vēlēšanām jāiet un pēc kaut kādiem kritērijiem partija jāizvēlas. Šīs vēlēšanas atšķiras ar to, ka daudzi, šķiet, nespēj atrast mazāko ļaunumu un vilšanās ir tik liela, ka uz vēlēšanām vairs neies.

Ideālai valstij, ko mēs būvējam, tā ir ļoti slikta ziņa. Tas ir nāvējošs simptoms, vēzis, kas ielaists ļoti dziļā stadijā. Jautājums, vai pacients – konkrētā politiskā sistēma – no šīs slimības vairs var izķepuroties, ja ļoti būtiski netransformējas.

Man nav receptes, bet šķiet, ka bez dziļākām reformām nepanāksim to, uz ko ceram – labklājību, pārticību un tamlīdzīgus ideālus. Ar dziļākām reformām es saprotu ko vairāk nekā to, ka šajās vēlēšanās vieni nomainīs otrus un tad viss aizies augšup.

Atkal sanāca drūmi. Kaut īstenībā tā nav. Ir iespējams dzīvot dažādās sistēmās: var būt parlamentāra demokrātija, var būt prezidentāla valsts. Butānā ir vieni no laimīgākajiem cilvēkiem pasaulē, bet tur ir monarhija, despoti. Nav tā, ka cilvēki var būt laimīgi un apmierināt savus sapņus tikai vienā konkrētā politiskā sistēmā. Ir visādi varianti. Mūsu kaites ir tik dziļi ielaistas, ka bez būtiskām transformācijām mēs no tām ārā netiksim. Jautājums – kā un kad tas notiks.

* Psihometrija – angļu val.
** Psiholoģija – angļu val.
*** Patērētāju veidi – krievu val.
**** Sajūti atšķirību! – angļu val.

Arņa Kaktiņa grāmatas
Ken Wilber, A Brief History of Everything
Pārliecinoši atklāta visu lietu savstarpējā saistība, sākot ar Visuma izcelšanos un beidzot ar postmoderno pasauli. Sniedz atbildes uz jautājumiem par esību un dzīves jēgu. Šķiet, var pat atrast atbildes uz jautājumiem, kāpēc mums Latvijā patlaban iet tā, kā iet!

Robert Passikoff, Predicting Market Success
Ļoti liela daļa mana laika ir veltīta tirgus un mārketinga pētījumiem. Šī joma mani interesē, tāpēc es nemitīgi lasu šai sfērai veltītu literatūru. Šī grāmata ir tikai ilustrācijai un izvēlēta tāpēc, ka esmu to patlaban sācis lasīt un tā man šķiet saistoša.

Viņa Svētība Dalailama, Visums vienā atomā
Viņa Svētība Dalailama interesanti stāsta par savu mūža pieredzi, iepazīstot gan Austrumu senās gudrības, gan Rietumu mūsdienu zinātnes sasniegumus. Laba grāmata, lai gūtu ieskatu budistu pasaules redzējumā, turklāt saistībā ar norisēm mūsdienu pasaulē.

Konfūcijs, Domas un atklāsmes
Īsi, pat pāris teikumos izteikti stāstiņi. Taču katrā ir ietverta kāda liela patiesība, par kuru pēc tam var domāt visu atlikušo dienu, ja vien ir laiks un vēlme.

Alan Weisman, The World Without Us
Ļoti interesanta grāmata, kas atklāj, kādu iespaidu cilvēce līdz šim ir atstājusi uz planētu Zeme un cik ātri Zeme ar cilvēku sadarīto varētu tikt galā. Vienkopus atrodams daudz interesantu faktu un spriedumu par ekoloģiju.

Arnis Kaktiņš
Dzimis 1971.g. Beidzis Bauskas 1.vidusskolu
Studējis RTU Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultātē, kur 1993.gadā ieguvis inženierzinātņu bakalaura grādu datoru tehnikā
1998.g. Rīgas Biznesa institūtā ieguvis MBA
Darba gaitas 1991.gadā sācis rūpnīcā VEF kā tehniķis. Strādājis Aizsardzības ministrijā Stratēģiskās plānošanas departamentā. Latvijas Depozītu bankā vadījis tirgus izpētes nodaļu. Bijis informācijas pakalpojumu aģentūras EPI izpilddirektors
Kopš 1996.gada vada tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS
Kopš 2000.g. Eiropas lielākās sabiedriskās domas pētnieku organizācijas ESOMAR biedrs

Neizbēgamība

Posted on jūlijs 28, 2010 by bugs - Sleja

Šlāgeris ir neizbēgams

Populārais radio pieskandina teju visu valsti ar saldsērīgām dziesmām plašā tematiskajā spektrā – no cilvēku savstarpējo attiecību drāmām («Es tavās kāzās šodien dejoju, bet laimi vēlēt nespēju») un cerīgiem solījumiem («Tu man saki: rīt būs tveice, es tev veldzi solos dot») līdz saimnieciski sadzīviskām lietām, piemēram, mazcenas mobilo telefonu iegādei («Mazcenas mobilais kabatā, zvani, un viss tev būs čikiniekā») vai rēķinu samaksai («Johaidī, atkal rēķins klāt»). Nedēļas sirdsdziesmu maratonam pieslēdzas valsts televīzija – omulīgajā alus pagrabiņā kā brīnumsvecīte dzirksteļojošais Guntis Skrastiņš intervē mūziķus, stāsta par aktualitātēm, lasa apmierināto un neapmierināto skatītāju vēstules un prezentē jaunos gabalus, kas pēc noteiktas formulas rudens, ziemas, pavasara un vasaras aptaujās cīnās par šlāgermūzikas mīļotāju simpātijām. Tikai pašas populārākās caur sarežģīto atlases sietu nokļūst pašā galvenajā finālā, un tikai viena kļūst par pašu populārāko šlāgeri.

Satikt mūziķus iespējams sevi cienošās vasaras kafejnīcās, alus dārzos un citās vietās, kuru īpašnieki ir nolēmuši, ka šlāgermūzikas klātbūtne palielinās ieņēmumus. Un mūziķi dzied – vai tie būtu publikas iecienīti un iemīļoti šlāgermūzikas grandi, kuru priekšnesumi itin bieži ir galvas tiesu pārāki par Eirovīzijas zvaigznīšu mirguļošanu, vai jaunuļi, kuri starp populāru dziesmu neveikliem atdarinājumiem kautrīgi nospēlē savu pirmdzimto. Daļa publikas par šīm dziesmām, «kurām piemīt deju ritms un teksta saturs bieži vien ir lirisks» (Boriss Avramecs, Tradicionālā un populārā mūzika), iedomīgi smīn, vēl kādam tās neizraisa nekādas emocijas, bet citus tās aizkustina, un kājas pašas kustas ritmā līdzi. Vienīgi kāzās, izlaidumos un tamlīdzīgos saviesīgos pasākumos krietni pēc pusnakts visi aizspriedumi ir aizskaloti, un gluži kā stirniņas pavasarī līdz asiņainām tulznām lēkā un primitīvās frāzes līdzi auro gan dzīves pieredzes pārbagātie, gan mūžīgie dejotāji un nedejotāji un, mūziķiem ejot pīppauzē, nepiesātinātībā kliedz: «Vēl!»

Tas viss kaut ko ļoti atgādina, kaut ko ar šlāgeri un mūziku absolūti nesaistītu. Maksimāli viegls saturs, uzbāzīgs piedziedājums, vienkārša melodija, shematisks pavadījums un saistīts ar pārejošu modi, kas tas ir? Pareizi, tā pati «šlāgeraptauja», kuras «noslēguma koncerts» notiks 2.oktobrī! Šķietami absolūti nesaistītām jomām – parlamenta vēlēšanām un sirdsdziesmu aptaujai – ir daudz kopēja, un šķiet, ka politisko kampaņu veidotāji idejas ir smēlušies no šlāgeraptaujas. Pirmkārt, lielākos panākumus iespējams gūt ar tradicionālu dziesmu jaunām apdarēm (lasi: tie paši vēži citās kulītēs); otrkārt, ja izdevies sarakstīt dziesmu, kas publikai patīk, tieši tādas pašas jārada vēl un vēl (lasi: sarakstos jāiekļauj «kloni»); treškārt, pēc iespējas vairāk jāatkārto piedziedājums, novēršot uzmanību no pantiņa nesakarīgā teksta (lasi: vairāk saukļu, mazāk satura); ceturtkārt, jāveido dažādi projekti un apvienības (lasi: jāapvieno mērķauditorija); piekto, bet ne pēdējokārt, ja nu viss iet galīgi uz grunti, grupa «jāizjauc» un jāturpina ar citu nosaukumu, pilnīgi norobežojoties no visa iepriekšējā.

Dziesmu aptaujai nav nekādas ietekmes, un ir pilnīgi vienalga, vai uzvar dziesma Bez manis vai Iesim blakus, taču 2.oktobra «šlāgeraptaujas» rezultāti ietekmēs mūs visus, un būtu vērts atcerēties, ka vācu valodas der Schlager ir cēlies no darbības vārda schlagen, kura nozīmes ir arī «sist», «dauzīt» un «sakaut».

Neizbēgamība

Posted on jūlijs 28, 2010 by bugs - Sleja

Šlāgeris ir neizbēgams

Te nav nekāda Londona

Posted on jūlijs 28, 2010 by bugs - Recenzija

Skumjas Cēsu festivāla laikmetīgās mākslas izstādē Take care

Priekšnieks iesaka sākt ar Breži un Ģelzi, – tā mums saka biļešu tirgotāja. Saules piecepinātajā Cēsu alus brūža pagalmā pāris dienu pēc izstādes atklāšanas esam vieni no retajiem apmeklētājiem un paklausīgi dodamies norādītajā virzienā. Liela, sārta koka kārba ar durvīm un uzrakstu Vēlēšanās iecirknis. Kārbas vidū izvietotas klavieres, virs tām ķēdēs iekārti iepirkumu ratiņi. Durvis aizverot, ratiņi uzkrīt uz klavieru taustiņiem. Jo stiprāk ver durvis, jo žēlāk vaid klavieres.

Jau Andra Brežes darba nosaukumā ietvertā vārdu spēle liek domāt gan par drīzajām Saeimas vēlēšanām, gan labo laiku megavēlmju krahu. Patērētāju sabiedrības nonākšanu ne vien līdz ekonomikas, bet arī vērtību, identitātes un politiskajai krīzei. Atliek vien ķerties pie valokordīna, ar kuru sava Bez vārdiem radīšanā neesot skopojies Kristaps Ģelzis. Varbūt pie vainas karstums, bet valokordīns jau iztvaikojis. Baltiem, mīkstiem vates viļņiem klātā glezna rada mānīga komforta sajūtu.

Cerību krahs jaušams arī Bezdelīgā (Juozs Laivis un Toms Danievičs, Lietuva). Milzīgais, rudzpuķzilais putna un lidmašīnas krustojums ietriecies pludmales smiltīs. Avarējis, tāpat kā saplīsuši nepiepildāmo vēlmju burbuļi. Iespējams, tāpēc, ka mēs neklausāmies brīdinājumos. Par to runā arī igauņu mākslinieku grupa Visible solutions. Siltumnīcai līdzīga kaste ir izklāta ar leknu zāli. Vidū uzraksts ar aizliegumu kāpt uz tās. Kāda izstādes apmeklētāja ignorē brīdinājumu un iekāpj zālē. Viņu pārbiedē mūzikas dārdi un violeta gaisma, kas veļas ārā no siltumnīcas. Līdz bezgalībai nolietotais «k» vārds ir jaušams arī šajā izstādē. Taču, tāpat kā politiķi vai ekonomisti, arī mākslinieki īsti neredz izeju.

Skumjas uzdzen arī kas cits. Daļa Cēsu alus brūzī redzamo darbu šķiet sasteigti, pavirši vai liekas jau kaut kur redzēti. Pie pēdējiem pieskaitāms Katrīnas Neiburgas Patiesībā: darbs, ģimene, mīlestība, dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi. «Jau bijis» sajūtu rada ne tikai fakts, ka šis darbs ziemā jau bija apskatāms Dzelzceļa muzejā Rīgā. Uz lieliem, viens otram līdzās novietotiem ekrāniem stāstus ritina Opji un Omes. Koši dzīves gājumi, raibas sedziņas uz galdiem un mēbelēm, glāzītes, brieža ragi un citi pagājības nieki. Kā JRT garo dzīvju kinopielikumā. Man labāk būtu gribējies lielajos ekrānos redzēt Neiburgas vienaudžus, kas buma gados blieza augšā savas Pierīgas mājas, līzingā iegādājās milzu auto, piektdienu vakaros knapi stūma piekrautos lielveikalu ratiņus un brauca snorkelēt uz siltajām jūrām. Daža laba stāsts varētu sanākt gana iespaidīgs.

Pārejot no viena darba pie otra, brīžiem sevi pieķeru ar daudz lielāku interesi pētām nolupušas planšetes ar alus darītavas vēsturi pie sienām un instrukcijas sen paputējušu iekārtu darbināšanai. Ieejot telpā, kur izvietotas Ģirta Muižnieka gleznas no sērijas Mati, degunā cērtas krāsas smaka, radot nepabeigtu darbu sajūtu. Pēc brīža saprotu, ka pie vainas sienu krāsojums, taču iespaids sabojāts.

Tuvējā ēkā izvietotā modes mākslinieku izstāde sagaida ar vīstošu liliju tvanu. Tās guļ pie Pieminekļa kleitai (Anna Led), kas neviļus liek domāt par pagātnes kleitu valkātājām un to dzīvi. Natālijas Jansones Glābējjosta – ap pelēkiem manekeniem apvīta tautiskā josta – atgādina maldīšanos identitātes un Latvijas Nokia meklējumos. Savukārt Indra Miklāva un Nils Vilnis, ietērpjot un nofotografējot baltā krekliņā un pusbiksēs «sabiedrībā pazīstamus» cilvēkus, ironizē par apģērba pārspīlēto nozīmi daža laba dzīvē.

Noslēdzot apskati, saprotu, ka priekšnieks (festivāla rīkotājs Juris Žagars) rīkojies ar apdomu, iesakot vispirms aplūkot labākos darbus un neļaujot uzreiz sapīkt par citiem. Taču man ar Breži un Ģelzi nepietiek. Īdu draugiem, ka tikpat kā nav bijis pārdzīvojumu un domas raisošu darbu, kā tas bija, nesen apmeklējot Teita galeriju Londonā. Draugi pārmet, ka es vienkārši gribu pārāk daudz. «Priekš Cēsīm ir labi, te taču nav nekāda Londona,» mierina. Mani šis arguments nepārliecina. Mājupceļš uz Rīgu paiet pārdomās par mūsu nespēju būt izciliem.

Pazaudēt Versace, bet atgūt laimi

Posted on jūlijs 28, 2010 by Anda Burve-Rozīte - Intervija

Kāpēc cilvēki krīzes laikā atsakās no statusa demonstrēšanas, pat ja var atļauties, un uz ko mode nākotnē var cerēt, stāsta modes māksliniece Natālija Jansone

Daudzās dāmu cigaretes, kas sarunas laikā sagumst pelnu traukā, ir krīzes pēdas Natālijas dzīvē. Baidoties, ka darbi izsīks, viņa nav atteikusi tik daudziem piedāvājumiem, ka nu to ir vairāk, nekā spēka izdarīt. «Ja nevaru atvilkt elpu normāli, tad vismaz ar cigareti,» modes māksliniece par sevi ironizē. Smēķēšanu viņa bija atmetusi pirms daudziem gadiem, bet krīzes laikā atkal atsākusi.

Natālijas Jansones darbi skatāmi Cēsu mākslas festivāla izstādē Trans-in-form, kur piedalās vairāki latviešu modes mākslinieki. Neatteikšos, jo tas ir interesanti, – viņa nolēmusi, kad pa vidu darbu gūzmai viņai piedāvāja piedalīties izstādē. «Mana darba nosaukums ir Glābējjosta – vairāki manekeni bērna, sievietes un vīrieša veidolā, kas turas kopā ar jostu Smiltenes etnogrāfiskajā rakstā.» Natālija vēlējusies runāt par identitāti ģimenes, valsts un tautas līmenī. Tas, viņasprāt, ir spēks, kas pārvarēs ekonomiskās grūtības.

Personīgums, mazi mērogi nepieciešami arī mūsdienu modē, lai cilvēks to patērētu un tā cilvēkam palīdzētu, uzskata modes māksliniece.

Ar ko atšķiras Latvijas modes mākslinieks un pasaules modes mākslinieks?
Tieši ar to pašu, ar ko mūsu tautastērpi atšķiras no citu zemju tautastērpiem. Tie ir pamats, kas ļauj rasties mūsdienu latviešu modes mākslai. Katrs mākslinieks veido kaut ko atšķirīgu, bet pastāv kopējā pieredze zemapziņā, kas nāk līdzi no bērnības, no pašām saknēm, tā ir dabā, Līgo svētkos. Tajā, ka latvieši dzīvojuši viensētās. Šis kopums iespaido mūsdienu latviešu modi, tās raksturu.

Kādus tērpus izvēlas latvieši?
Es daudz strādāju arī Japānas tirgum un varu teikt, ka latviešiem un japāņiem estētiskā izjūta sakrīt. Izvēlas vienkāršību, mierīgu krāsu gammu. Neko kliedzošu, bet atturīgu, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstu. Latvieši nav ārišķīgi.

Tik daudz eklektikas ģērbšanās stilā kā japāņu jauniešiem reti kur pasaulē var redzēt!
Tas ir posms, caur kuru iziet katrs cilvēks, arī japāņi. Tur vērojama saistība ar mangas* kultūru, samuraju kultūru – visu, ko iekarojuši, viņi velk sev virsū. Tā rodas mūsdienu japāņu jauniešu eklektika. Taču arī Latvijā jaunieši pārspīlē – goti, piemēram. Mūsu meitenes krāso piķa melnus matus, japāņu meitenes – baltus. Jaunībā jāeksperimentē, tas ir pareizi! Pēc tam, kļūstot vecāki, cilvēki pārtop: vairs nav kliedzoši, bet atturīgi.

Slaveno japāņu modes mākslinieku Joši Jamamoto un Rejas Kavakubo kolekcijas japāņi paši nemaz tā nevalkā. Viņus pieņem Eiropā, bet ne Japānā. Japāņi Jamamoto apģērbus neizvēlas, jo tie nav ērti – milzīgi. Ejot gar galdu, var nejauši aizķerties.

Cilvēks, kuram svarīga sava reputācija, nekad tādas drēbes neizvēlēsies. Viņš nevar atļauties biznesa sarunās aizķerties, paklupt. Japānā ērtība, vienkāršība nozīmē daudz. Savukārt Kavakubo apģērbi ir mazāki, bet visi melni. Japāņi mēdz tos nemanāmi mainīt: aiziet uz veikalu vienā melnā tērpā, nopirkt citu, uzvilkt to pielaikošanas kabīnē un no veikala iznākt jau kā cits cilvēks.

Stāsts par Jamamoto lieliski parāda, ka mode ir ne tikai statusa un identitātes, bet arī komunikācijas jautājums. Mode var padarīt smieklīgu, nožēlojamu, vai arī likt cienīt, dievināt. Cik liela vara ir modes māksliniekam?
Pietiekami liela. Mode veido sabiedrību gluži tāpat kā politika. Par Jamamoto turpinot, problēma bija ne tikai tā, ka viņa apģērbos var aizķerties. Tie vienkārši bija pārāk lieli un uzkrītoši. Kopš sākusies krīze, cilvēki vairs negrib tā izcelties. Ja apģērbs ir pārāks par personību, tas ir aizdomīgi. Kas cilvēkā iekšā, ja viņš tik ļoti grib izcelties ar savu apģērbu?

Dažreiz tas var būt arī attīstības process: sāk ar apģērbu, līdz nonāk līdz dvēselei. Man pašai tā ir bijis. Nesen ciemojos pie sievietes, kura var atļauties daudz, bet bija tērpusies pludmales kleitiņā par 10 eiro. Brīnišķīgi! Tik daudz komplimentu viņa nebija saņēmusi vēl nekad mūžā – ne par 2000, ne 400 eiro vērtu kleitu.

Patlaban mode pasaulē mainās, tai interesē ekoloģiski koncepti, materiālu un tehnoloģiju vienkāršība. Luksusa zīmoli rada demokrātisku cenu līnijas. Lietotus apģērbus konceptuāli izvēlas daudz turīgu cilvēku, arī zvaigznes. Vai, tavuprāt, mainās vērtības, vai tā vienkārši ir laikmetīga koķetērija ar statusu un stereotipiem?
Arī man ir klienti, kuri grib tikai ekoapģērbu. Tagad ir sliktais tonis uzvilkt krekliņu, kam pār krūtīm ir uzraksts Versace. Cilvēki no luksusa zīmoliem pāriet pie mazāk zināmiem dizaineriem, vietējiem zīmoliem. Pie tā, kas ir neuzkrītošs, kas izskatās labi, stilīgi un kam ir kvalitāte. Arī japāņi teic, ka tuvākajos gados cilvēki meklēs tikai labu kvalitāti neuzkrītošā stilā. Tāpēc, ka tādu apģērbu var valkāt daudzus gadus, izskatu mainot tikai ar aksesuāriem.

Cilvēki vairs nebaidās, ka bez slavenu zīmolu apģērba viņus noturēs par nabagiem vai neveiksminiekiem?
Jā, un paldies Dievam, ka tā! Dzimšanas dienā meita mani piespieda uzvilkt kleitu, ko valkāju pirms astoņiem gadiem, kad biju stāvoklī, un plikkurpītes – rozā kā konfektes ar zaļu iekšpusi, oranžu papēdi un vēl akmentiņiem, tās pirku pirms deviņiem gadiem Kenijā. Es gāju un jutos tik laimīga! Par to, ka skaisti un tik vienkārši.

Katra modes mākslinieka kolekcijā ir lietas, kas neiziet no modes, un tās var valkāt vienmēr. Es atbalstu šādu nostāju. Es nekad nepirkšu (nu, labi, dažreiz!) mantas, kas ir modē šobrīd, bet rīt vairs nebūs.

Luksusa zīmolu radītājiem krīzes laikā ir par ko lauzīt galvu. Pircēji viņu preces vairs neizvēlas kā traki.
Jā, visi ir noguruši no slavenās modes. Vairs negrib pat beļģus*. Paveras iespējas jauniem un maz zināmiem māksliniekiem. Arī latviešu modes māksliniekiem.

Daudzu cilvēku dzīves līmenis krīzes laikā ir nokritis kā no augstceltnes jumta. Tie, kuriem joprojām klājas labi, negrib uz citu rēķina dejot uzvaras deju kā uz sabrukušas pils postažas. Negrib izrādīt, ka viņiem joprojām ir nauda un iespējas.

Solidaritātes vai citu iemeslu dēļ?
Domāju, ka solidaritātes dēļ. Pat ja tiek uzskatīts, ka daļa cilvēku paši bija vainīgi, ņemot milzīgus kredītus un tagad viņiem jābankrotē, neviens bagātais negrib par cita nelaimi priecāties.

Cilvēki krīzē sapratuši, ka laime nav atkarīga no tā, vai tu dzīvo mazā dzīvoklītī vai lielā, greznā mājā. Dzīves skaistumu cilvēki atklāj no jauna – to var atrast arī sīkumos. Vienkāršībā. Cilvēki materiālo vērtību vietā sākuši novērtēt ģimenes vērtības. Izrādās, laimīgs vari būt arī tāpēc, ka tev ir sieva un bērni, nevis tikai nauda! Tiem, kas materiālā ziņā kāpj augstu, laimes sajūta bieži vien pazūd. Viņiem ir Versace, bet nav laimes. Šajā laikā ir iespēja pazaudēt Versace, bet atgūt laimi. Mazāk skriet, strādāt, netiekties pēc tik daudz naudas. Vairāk būt kopā ar mīļoto cilvēku, bērniem. Izzināt sevi.

Domāju, ka šādu attieksmi pret dzīvi provocē arī ekoloģiskais stāvoklis pasaulē. Cilvēki sākuši domāt, kas būs, kad izsīks dabas resursi, kā viņi dzīvos. Kas ar tevi notiks, ja nebūsi tam gatavs? Baznīcā gavēņa laiks cilvēkam parāda, ka viņš var iztikt bez gaļas, ēst pavisam pieticīgi. Tagad ir gavēņa laiks ekonomikā: tas ļauj atzīt, ka patiesībā mēs bez daudz kā varam iztikt. Nevis tāpēc, ka esam spiesti, bet tāpēc, ka tas nav tik svarīgi.

Lai arī cilvēku, kuri izvēlas dzīvot vienkārši, ir daudz, aizvien ir tādi, kurus interesē modes luksusa niša. Liela daļa no tiem ir japāņi. Kā tev izdevās ieiet Japānas modes tirgū – tu taču neesi Louis Vuitton!
Louis Vuitton dizains ir atturīgs, tas viņus piesaista. Japāņiem ļoti svarīgs ir statuss. Ja apģērbs ir vienkāršs, bet cilvēkam ir Vuitton somiņa, tas apliecina viņa materiālo stāvokli. Kaut arī ļoti bagāti cilvēki gan Japānā, gan citviet pasaulē pērk dārgas lietas ar plašākai sabiedrībai nezināmiem nosaukumiem. Ādas maciņš par 3000 eiro, bet nekāda vārda uz tā. Varbūt maza zīmīte iekšpusē. Tik augstā līmenī vienkārši vairs nav svarīgi plātīties ar zīmoliem.

Kā man izdevās tikt Japānas tirgū, pat nezinu. Pirms vairākiem gadiem man bija kolekcija – tērpi no raupja vilnas auduma, ko aizvedu uz Japānu. Kolekcija tika izstādīta lielveikalā Tokijā. Japāņus tā ieinteresēja, teica, ka tā atšķiras no visa pārējā piedāvājuma.

Kad 2005.gadā gatavoju pirmo kolekciju Japānas tirgum – biju atradusi kontaktus, viņi mani akceptēja -, es domāju par japāņu sievietes tēlu. Mīļa, sievišķīga. Sieviete, kurai mājas un ģimene daudz nozīmē. Pirmās kolekcijas svārkus – A veida modeli – japāņi man pasūta joprojām, jau četrus gadus. Viņi tikai izvēlas citas krāsas, lūdz pavisam nedaudz pamainīt dizainu. Tas ir viņu mīļais modelītis, viņi to grib atkal un atkal.

Tavas kolekcijas pieejamas vairākos Tokijas veikalos?
Jā, pie manis tagad atgriezās viens butika veikaliņš Tokijā. Interesanti skatīties, kā krīzes laikā tā saimnieki pievērsušies jogai, notievējuši. Viņi vairs nevar, kā pirms krīzes, piesaistīt daudz cilvēku ar apģērbu, tāpēc piesaista ar sirdi – katru nedēļas nogali izdomā pasākumus, lai cilvēki nāk ar visām ģimenēm, priecājas un pa vidu arī kaut ko nopērk. Piemēram, organizē kafijas nedēļu, baleta nedēļu. Saimnieki vienmēr ir klāt, runājas ar cilvēkiem. Tas ir personīgi, un cilvēki labprāt ierodas. Viņi jūtas gaidīti.

Modes veikala uzstādījums ir mainījies: tā ir vieta, kur cilvēkiem satikties, uzzināt ko jaunu, sadraudzēties. Ne tikai pirkt, pirkt, pirkt. Uzņēmējiem nākas ieguldīt lielu daļu sava laika, bet tas atmaksājas. Tas ir jauns veids, kā strādāt ar klientiem.

Kāda ir atšķirība – apģērbt japāni vai latvieti?
Japāņi mazāk runā par sevi. Viņi ir ļoti pieklājīgi, runāt par sevi nozīmē atņemt uzmanību sarunas biedram. Apcerēt «te man ir par resnu», «te par īsu» nozīmē nogurdināt sarunu biedru. Viņi to nedara. Japāņi ir nācija, kura negrib citus apgrūtināt. Sala ir maza, viņu ir daudz. Jau no bērnības japāņiem ir ieaudzināts, ka jācenšas netraucēt citus. Lidmašīnā viņi neliek roku uz krēsla roktura, neiet uz tualeti, lai tikai netraucētu blakussēdētāju.

Latvijā ir daudz vietas – viensētas atrodas vairākus kilometrus cita no citas. Tas latviešiem ir zemapziņā. Kad satiekamies, tad gan varam izrunāties! Ģeogrāfija, vēsture ir citāda. Līdz ar to arī attiecību kultūra citāda.

Ko, tavā skatījumā, mode dod cilvēkam?
Tā atrod skaisto, kas ir cilvēkā. Tas ir modes mākslinieka uzdevums: atklāt cilvēku, parādīt viņa būtību. Es laikošanās bieži mēdzu mainīt detaļas – kaut ko ņemu nost, kaut ko pielieku. Nekad nepalieku strikti pie skices. Jo, tikai iepazīstot cilvēku, var īsti pateikt, kas viņam der un kas ne.

Tātad mode ir arī dvēseles, ne tikai ārējā izskata jautājums?
Noteikti.

Ir cilvēki ar indīgu raksturiņu un ne pārāk labi pret citiem, bet izskatās lieliski. Sanāk, ka brīnišķīgs izskats ne vienmēr ir komplektā ar brīnišķīgu dvēseli?
Viņi mīl sevi ar visām savām sliktajām īpašībām. Kad cilvēks sevi mīl, viņam veicas, viņš labi izskatās. Savā ziņā šādi cilvēki palīdz citiem – nodarot kādam sliktu, arī kaut ko iemāca, liek būt stipram.

Kāda tavā skatījumā ir skaista sieviete?
Laimīga.

Nevis ar nevainojamu izskatu?
Oi, esmu redzējusi tik daudzas nelaimīgas modeles! Viņas nemīl sevi, gaida, kad kāds atnāks un padarīs laimīgu. Tikai pats cilvēks var sevi padarīt laimīgu. Kleita nevar. Cits cilvēks arī nevar.

Kā krīzes laikā tavs modes nams izdzīvo?
Klientu ir vairāk, nevis mazāk. Apģērbu veikali krīzē produkciju izvēlas piesardzīgi, izvēle ir maza. Cilvēki nevar atrast to, kas viņus uzrunātu, trūkst dažādu izmēru. Tāpēc nāk pie modes māksliniekiem. Latvijas mākslinieku kolekcijas var nopirkt veikalos Bon Bon un Kabuki. Tie stāv blakus Armani. Cilvēkiem ir iespēja novērtēt, un, kā esmu dzirdējusi, viņi ir patīkami pārsteigti.

Tikai pagājušajā ziemā, kad ekonomikā bija iestājusies gandrīz vai anestēzija, man bija sajūta – varbūt visu taisīt ciet? Man bija atbildība par darbiniekiem, jutu, ka nevaru vairs nodrošināt ar darbu. Taču atcerējos 90.gadus, kad cilvēkiem nebija naudas, gāja grūti. Ja vajag, iešu ielās, došu pretimnācējiem vizītkartes. Es nekaunos to darīt un par to stāstīt. Krīzes laikā esam pat sākuši ņemt bikses saīsināšanai. Galvenais, ka ir prieks par darbu un var nomaksāt rēķinus! Tagad tirgus sāk atdzīvoties. Es taisu formas tērpus restorāniem, viesnīcām. Nāk klienti. Un man ir līdzekļi, lai izveidotu jaunu kolekciju.

Vai nenogursti no nemitīgās nepieciešamības izgrozīties?
Tikko nofotografēju savas čakras. Tur parādījās, ka man visu laiku ir uztraukums un stabilitātes trūkums. Ir vairāk jāpaļaujas, ka viss būs labi. Taču es ne tikai daudz strādāju, bet arī uztraucos, kā būs. Nesen biju aizgājusi uz jogas nodarbību, bet no stresa sastiepu muguru. Re, nevar tā visu ķert! Vajag pakāpeniski, apdomīgi. Problēmas vienkārši jārisina, nevis jāpārdzīvo par tām. Viss, kas dzīvē notiek, arī negatīvais, ir lietderīgs. Lieka nekā nav.

* Mangas – japāņu komiksu kultūra, kas uzsver pārdabiskos spēkus, cilvēka veidolam piešķir pārspīlētas, fantastiskas formas
* Izcilie beļģu modes dizaineri Dries van Noten, Ann Demeulemeester, Martin Margiela

Natālija Jansone
Dzimusi 1968.gada 22.jūlijā Krasnojarskā
Absolvējusi Ļeņingradas (tagad – Sanktpēterburgas) Universitātes Austrumu fakultātes korejiešu filoloģijas nodaļu
Kopš 1990.gada dzīvo Latvijā
Strādājusi par modeli
Mācījusies korejiešu valodu Seulas Universitātē Dienvidkorejā
Strādājusi Ārlietu ministrijas konsulārajā nodaļā, Korejas goda konsulāta Latvijā galvenā padomniece
1995.gadā izveidoja pirmo apģērbu kolekciju Cukurs, vēl pēc gada atvēra modes namu NJ
Radījusi tērpus izrādei Masku balle un baleta viencēlienam 3x Latvijas Nacionālajā operā
Veido kolekcijas Latvijas un arī Japānas modes tirgum, ir pastāvīgi klienti
Precējusies, audzina meitu Sofiju

Natālijas Jansones lietiņas

Suka. Tokijā iegādāta suka, ko japāņi lieto gan saimniecībā, piemēram, trauku mazgāšanai, gan veselībai – ķermeņa berzēšanai. Brīnišķīga, es tikai berzējos! Šīs švammītes izmantoju arī dāvanām, tās palīdz uzturēt elastīgu, skaistu ādu. Atšķirībā no līdzīgām švammītēm, kas pieejamas Latvijā, šīs nezaudē stiprumu vismaz gadu, pat vairākus

Gredzeni. Bija iedvesma pašai izveidot dizainu ar latviešu senajiem simboliem: saulīti, jumi, putnu. No zelta ar maziem akmentiņiem – briljanta, rubīna, safīra, smaragda. Pati savus tērpus nekad nevalkāju, diez vai gredzenus valkāšu. Domāju tos ielikt veikalā pārdošanā par ļoti demokrātisku cenu, aptuveni Ls 40-80

Zobu birste. Arī no Tokijas lielveikala tirdziņa. Zobu birste izgatavota no cūkas sariem. Ir zobu birstes bērniem, pieaugušajiem, veciem cilvēkiem. Katra veidota citādi, piemēram, zobu birste vecākiem cilvēkiem ir ar mīkstiem sariem, pieaugušajiem – ar cietākiem

Birste. Pirkta Tokijā. Domāta beršanas darbiem saimniecībā, tik skaista! Neesmu to vēl izmēģinājusi, bet tā ir mākslas darbs pati par sevi. Līdzīgi kā Latvijā, arī Tokijā lielveikalos mēdz būt lauku tirdziņu produkcija, kur piedāvā pašdarinātus izstrādājumus

Pašiem sava Igaunija

Posted on jūlijs 21, 2010 by bugs - Sleja

Ir valstis un pat diezgan lielas, no kurām ļoti reti pienāk ziņas

Šķiet, informācijas aģentūras gadiem neko nestāsta par Mongoliju. Ir arī tādas, kur notiek briesmu lietas, bet tās notiek visu laiku – Afganistāna, Irāka, Palestīna… Un visbeidzot ir valstis, no kurām pienākošās ziņas vieno kāds kopējs motīvs vai stilistika. Jau pirms vairākiem gadiem pamanīju, ka Igaunija piegādā mums pārsvarā ļoti dīvainas ziņas, dažreiz tik neparastas, ka tās varētu kļūt par sižetiem jaunām ironiskām etnoanekdotēm par kaimiņos dzīvojošiem dīvaiņiem.

Šīs ziņas atstāstu draugiem, un vienu brīdi pat apsvēru iespēju taisīt Igaunijai veltītu raidījumu kādā radio. Tas būtu humoristisks raidījums par brīnumzemi, kur rīko odu lasīšanas čempionātus un kur cilvēkam var nozagt lauku māju ar visām piebūvēm (pazīstamos arhitektoniskos elementus saimnieks vēlāk pamanīja apkārtējo māju fasādēs).

Manam hipotētiskajam raidījumam varētu būt tematiskās sadaļas. Turpinot nekustamā īpašuma tematiku, var atcerēties, ka pirms kāda laika no Krievijas puses pa Narvas ūdenskrātuvi uz Igaunijas krastu atpeldēja neliela kūdras sala ar mežu un pļavu, pievienojot Igaunijas plašumiem veselus četrus hektārus. Tad varētu pāriet uz satiksmes tēmu un atcerēties, kā igauņu ceļu policists, riskējot ar dzīvību, uzlēca uz dzinēja pārsega, lai aizturētu mašīnu. Vadītājs izlēma nepadoties un veica trillera cienīgus manevrus – strauji uzņemot ātrumu un bremzējot, vairākkārt mēģināja nomest inspektoru no sava auto. Cīņa uz ceļa turpinājās vairāk nekā kilometru, un pa šo laiku policists ne tikai nepadevās, bet arī paspēja izsaukt papildspēkus, kuri aizturēja pārkāpēju.

Tartu aizturot (atkārtoti!) kādu citu šoferi par atļautā ātruma pārsniegšanu, policija konstatēja, ka viņš ir… neredzīgs un ka viņam līdz ar to nav autovadītāja apliecības, turklāt brauc alkohola reibumā pēc blakus sēdošā pasažiera norādēm, kurš arī ir piedzēries.

Ja mēs raidījuma noslēgumā pārietu pie sociāli politiskiem jautājumiem, varētu pastāstīt par skolotāju, kas tika sodīta par alkohola lietošanu kopā ar skolēniem, vai pieminēt divas lauku mājas, kas pasludināja neatkarību no pārējās kapitālistiskās Igaunijas un vāca parakstus par IPSR atjaunošanu savā mikroskopiskajā teritorijā. Tad vēl mūsu Lido pārstāvniecība Tallinā paralizēja blakus esošās Igaunijas Ārlietu ministrijas darbu, izplatot apetīti izraisošas smaržas, kurām ministrijas darbinieki nespēja pretoties un atstāja darbavietas, lai dotos ēst atkal un atkal. Bet Tartu Universitātes zinātnieki veica pētījumu, kas pierādīja, ka tāda izplatīta un klasiskajā daiļliteratūrā apdziedāta mitoloģiska parādība kā «krievu dvēsele» patiesībā neeksistē.
Lielākā daļa šeit apkopoto gadījumu notika pirms vairākiem gadiem, bet atšķirībā no citām ziņām šīs nenoveco un turpina pārsteigt. Mentālais tēls, ko iezīmē šie notikumi, krasi atšķiras no stereotipiskā priekšstata par igauņiem kā lēnu, krietnu un apdomīgu tautu. Acīm redzami, ka viņi ir traki!

Brīžiem sāk likties – vai arī mēs nekļūstam par kaimiņtautu smieklu ģeneratoriem? Vai no malas neizskatās smieklīgs pasākums – Pēdējā partija? Tā sauktā mākslinieku partija, kas savā programmā ieraksta, ka «par neattaisnotu nepiedalīšanos Saeimas un pašvaldību vēlēšanās ir jānosaka soda sankcijas»? Neko tik bezatbildīgu kā piedalīšanos šajā cirkā no mūsu inteliģences aprindām nebiju gaidījis. Kolēģi, paskaidrojiet man, kā var stāties partijā, ko dibina reklāmisti? Turklāt tik neizvēlīgi ciniķi, kuri līdzšinējā praksē neatteicās reklamēt politiskās partijas. Kā var stāties partijā, kas nepasaka, ko viņi darīs, ja nu tomēr nokļūs Saeimā – paliks opozīcijā un nikni kritizēs koalīciju? Tas būtu labi! Bet vai jūs esat droši, ka šī jautrā partija nepalīdzēs izveidot vairākumu tiem pašiem, «par kuriem nu vairs nekad nedrīkst balsot» un kas tagad centīgi maskējas, mainot politisko organizāciju nosaukumus un apvienojoties savā starpā? Ko tādā gadījumā darīsit jūs, mākslinieki, rakstnieki, mūziķi? Vai tik mēs atkal neievēlēsim tos pašus, kas tik veikli māk izspēlēt «kultūras kārti»? Vai tad nebija gana ar Stendzenieku un viņa melīgo Pa saulei iepriekšējās vēlēšanās? Starp citu, kad par šo «projektu» beidzot būs samaksāts KNAB pieprasītais sods, nevis iedalīti jauni reklāmas pasūtījumi?