Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļa kulminācijā nebija jau nekā cita kā vien emocijas - tīras un visaptverošas
Nekad neesmu redzējis tik tīrā veidā laimīgu cilvēku kopumu, kāds stāvēja pie parlamenta 1990.gada 4.maijā. Pēc uzvaras sporta spēlē fanu priekam jaucas klāt adrenalīns un agresija. Pat vislabākajos koncertos un ballītēs ir kādi, kuri nav uz kopējā viļņa. Bet hrestomātiskajās bildēs, kurās redzami pie Augstākās Padomes ēkas sanākušie brīdī, kad tiek pieņemta 4.maija deklarācija «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», visur ir prieks, pacilātība, gaišas sejas.
Šī sajūta apņēma visu parlamenta ēku un bija jūtama pat stāvgrūdām pilnajā plenārsēžu zālē, kur gaiss sabiezēja ne tikai daudzo cilvēku, bet arī sapīkušo, ķildīgo Interfrontes deputātu klātbūtnes dēļ. Tomēr, kad deputāts Indulis Ozols no tribīnes sāka lasīt balsošanas rezultātus - «1.vēlēšanu apgabals, Andrejs Panteļējevs - par. 2.vēlešanu apgabals, Ruta Marjaša - par. 3.vēlēšanu apgabals, Vilnis Eglājs - par» -, no Jēkaba ielas pēc katra «par» pacēlās urravas. Pirms vēsturiskās sēdes sākuma bija kopā skandēts «Brīvība! Brīvība!», bet tagad augošā korī tauta skaitīja «par» balsis - «Viens!» «Divi!» «Trīs!» Kad atskanēja deklarācijas pieņemšanai nepieciešamais simt trīsdesmit otrais «par», aiz logiem sāka skanēt tādas gaviles, ka pēdējo sešu deklarāciju atbalstījušo deputātu vārdi vairs pat lāga nebija dzirdami.