Izrādē piedalās trīs aktieri — Ieva Aniņa, Eduards Johansons, Kārlis Freimanis un puisis ratiņkrēslā Roberts Jurka. Foto — Matīss Markovskis.
Valmieras teātra izrāde Latvijas lepnums. Un aizspriedumi paradoksāli rotaļājas ar jēdzieniem un piespiež iesaistīties
Kas tad īsti notiek Valmieras teātra Apaļajā zālē, piedaloties trim aktierim Ievai Aniņai, Eduardam Johansonam, KārlimFreimanim un puisim ratiņkrēslā, vārdā Roberts Jurka? Nekas īpašs. Aktieri mačojas, vizinādami Robertu un paši braukādamies ar ietaisi, ko dēvē par staiguli, stāsta savus un svešus stāstus. Viņi brīžiem runā Roberta, reizēm kādu citu cilvēku vārdā, bet iedzīvojas stāstos pavisam minimāli, visu laiku paturot komentēšanas un apstrīdēšanas distanci.
Kolēģe Zane Radzobe portālā Kroders.lv pat šaubījās, vai tā maz ir māksla, kaut arī dziļi skar. Man tomēr gribētos teikt, ka izrāde, ko režisējis kvadrifronietis Reinis Boters sadarbībā ar dramaturģi Lailu Burāni, horeogrāfu Rūdolfu Gediņu, scenogrāfu Kristapu Kramiņu un gaismu mākslinieku Niku Ciprusu, ir māksla. Un nevis tālab, ka dziļi skar, bet tāpēc, ka tās iedarbība ir apzināti konstruēta un tam, uz ko mēs raugāmies, piemīt laba artefakta pazīme: izgaismot it kā zināmo paradoksāli un iedarboties apstulbinoši personiski. Tikai šā mākslas darba mērķis pilnīgi noteikti nav iedarboties uz jūtām, drīzāk, ja tā var izteikties, iegrūst katru zāles puslokā sēdošo ar ģīmi peļķē. Sajūtas fiziski nepatīkamas, bet galvenais — jādomā, kā no šīs nekomfortablās situācijas tikt laukā.