Izdot žurnālu — pilsoņa pienākums

Valsts svētkos ļoti gaidīju, ka skanēs dzeja.
Tik daudz melu, manipulāciju, liekulības, alkatības un vienlaicīgi bailes, bailes, bailes , jo valsts jau nu ir pēdējā uz , kuru palauties un cerēt.

Visskaistākais mirklis no 18.novembra tv vakara man bija tv ziņu raidījumā parādītais vīrietis no Ādažiem un viņa teiktais – ka atbraucis uz Rīgu, jo gribējis redzēt cilvēkus, satikt kādus pazīstamos, dzirdēt dzimto valodu.

Neviens jau neliedza paņemt grāmatu un pašai lasīt dzeju. Nosēdināt draugu , lai klausās un lasīt. Bet tam biju par satrauktu.

Tauta bija pelnījusi arī kādu mūžīgā skaistuma, mūžīgās patiesības brīdi. Bet nekā.

Jā – kaut ko jau izdod, kaut ko jau sludina, tikai jautājums – līdz cik lielai auditorijai tas nonāk. Nesen no pārsteiguma apsēdos uzzinot, ka Brices grāmata esot izdota 800 eksemplāros. Tad nav brīnums , ka biblotēkās tās nav. Nu esot papildmetiens, nu jācer…