«Drukāta teksta lasīšana ir pilnīgi cita pieredze!» apgalvo viena no literārā žurnāla Žoklis veidotājām. Pirmos žurnāla numurus jaunieši izdeva un uzturēja par pašu līdzekļiem. Par ko jaunajiem literātiem svarīgi runāt un kas ir Žoklis?
Piecu jauno literātu veidotais Žoklis ir galvenokārt literārs, drukāts žurnāls, bet Marija Luīze, Roberts, Raimonds, Lauris un Kirils — jauni, talantīgi, apņēmības pilni draugi, kas ne vien dzīvē, bet arī žurnāla lappusēs ap sevi pulcē citus (visu vecumu) autorus.
Kāpēc žurnāls? Līdzīgi kā citi jaunieši spēlē mūzikas grupās, literatūras žurnāls ir veids, kā draugiem kopā darīt kaut ko radošu, — dzīvē viņiem ir vairākas aizraušanās, tomēr visciešāk satur literatūra un jo īpaši dzeja, kas (pēc viņu vārdiem) ir galvenais notikums un parādība. Savukārt kāpēc tāds nosaukums? Jaunieši saka, ka tas ir komercnoslēpums, kuru negribētos izpaust.
Drukāts teksts iepretim feisbukam
«Žoklis mums visiem ir iespēja darīt to, ko katrs vēlamies, un darīt to Žoklim. Tā ir kopējā platforma, kurā ir kaut kas, kas mūs interesē, vai kāds autors, ar kuru vēlētos dibināt komunikāciju. Domāju, ka ar laiku mēs publicēsim arī intervijas,» saka Marija Luīze Meļķe, kura jau ieguvusi atpazīstamību kā vairāku dzejas slamu uzvarētāja, dramaturģe un aktrise. Viņasprāt, Žokļa saturu reti kuram būtu pacietība iepazīt, sēžot pie datora ekrāna, bet, ja tas ir žurnāls, ar kuru atrodies fiziski vienā telpā, tad tur veidojas kaut kādas attiecības. Žurnālu var paņemt līdzi somā, sajust, sataustīt.
Lai gan Žoklim ir arī Instagram un Facebook platformas, žurnāls iznāk drukātā veidā. Marijai Luīzei pievienojas Raimonds Ķirķis, žurnāla galvenais redaktors, arī dzejnieks un jaunais literatūrkritiķis. «Man interneta vide saistās ar prokrastināciju — viss, ko tur darām, ir ne līdz galam nopietni. Varu lasīt vienalga ko — taču uztveres ziņā viss šķiet vienlīdzīgs ar Facebook lentes bakstīšanu, tāpēc fizisks objekts ir cita veida pieredze,» viņš saka.
Žoklis starp laikmetiem
Turot rokās Žokli, ir sajūta, ka satiekas divi gadsimti — iepriekš nepublicēta laikmetīgā dzeja un proza, ko papildina profesionālas recenzijas par 20. gadsimta autoriem — pēdējā žurnāla numurā pirmpublicējumu piedzīvo trimdas dzejnieka Gunara Saliņa stāsts Bez kalendāra Ņujorkā, ko arhīvā atradis un publicēšanai sagatavojis Kārlis Vērdiņš. Tāpat lasāma franču filosofa un iztēles pētnieka Gastona Bašlāra eseja Lidojuma sapnis, ko no franču valodas tulkojis Lauris Veips, Kārļa Vērdiņa recenzija par Mirdzas Ķempes krājumu Rīta vējš, kā arī vēl iepriekš nepublicētu autoru — Betijas Zvejnieces un Reiņa Pelles Karlsona — dzejas debija un pielikums ar Marijas Luīzes mākslas ilustrācijām.
Pirmais Žokļa numurs iznāca pasen — 2017. gada maijā (tikai 100 eksemplāros), otrais trīs gadus vēlāk — 2020. gada rudenī, un abus jaunie literāti izdeva par pašu līdzekļiem. Šogad nākuši klāt vēl divi žurnāla numuri — maijā un oktobrī, tiem jaunieši saņēmuši jau Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Viņi plāno, ka katrs nākamais numurs iznāks reizi trijos mēnešos jeb ik gadalaiku. «Tas ir estētisks lēmums, jo žurnāliem piestāv iznākt reizi ceturksnī,» saka Roberts Vilsons, kurš ne vien aizraujas ar dzeju, bet iemēģinājis roku arī dramaturģijā. Roberts ar daudziem autoriem iepazinies tieši caur Žokli. Viņaprāt, žurnāla īpašais fokuss ir tieši jaunie autori, ar kuriem viņi cenšas strādāt un draudzēties.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.