Muižu kolekcionāre

Vēl. Tikko noskanēja Akmentiņa grāmata par Jāni Ezeriņu.
Bet kāda saistība Ezeriņam ar Cēsu Zīvrsiem?

Un teiksim Ner. Indriķim ar fon Ostenzakeniem?

Šai virzienā var braukt ilgi un dziļi.

Vēl – Rūmenes muiža apmeklētājus kā tūristus vairs nepieņem. Baidījos zvanīt uz Mazmežotni – arī 5 * un zināju,ka pat vienas pusdienas tur nav mans budžets. Bet – cepure nost – viss bija ideāli skaisti.

Rīgas pievārtē ieraudzīju skaisti restaurētu muižu un gribēju bildēt, bet pagalmā vīrietis un es jautāju – vai esiet saimnieks. Jā esot. Vai drīkstu bildēt, jā drīkstot, bet fb likt nedrīkst. Kāpēc – jo viņu aizskarot lietotāju komentāri. Nenovērtējot, ko tas nozīmē – uzturēt muižu, bet spriest visi baigie pārgudriniek
i

Vispār mums sanāca laba saruna un es,protams, respektēju saimnieka teikto.

Bet nu jā – uzskatu,ka jau sen Neatkarīgajā Latvijā būtu jāizvērtē un jānovērtē musu vācbaltu vēstures daļa. Tikai čekistu ietekmes dēļ to nedaram… diemžēl
….

Tāpat par gidiem – lielākā daļa tā stāsta, ka es mēdzu klausīties vaļēju muti. Straupē mūs gide uzveda tornī un mēs redzējām no Straupes torņa rudens zelta saulrietā grimstošo Latviju – neaizmirstami.
Vai Dikļos bija dārgs gids – bet bija vērts katrs ierocents, vai Valmieras pusē – tā skolotāja – atkalaizmirsu … zelts, ne cilvēks

Viņa arī ieteica Salmu krogu . Ir tāda A.Leitis grāmata par Staņislavu Rozi un redzēt Salmu krogu man bija kā Debesu manna , bet Rubenes baznīca ir restaurēta un vēl – ir Vairākas Rubenes, vairākas Padures un Oleri un kas tik vēl nē – arī tas ir brīnums –

Jā nu labi – ka tik būtu nauda – brauksim atkal , jo ko redzēt ir tik daudz un tā ir tīra – 100% bauda

Tā pati Pope, Spāres muiža ar Tabitas kundzi, Strazdes muiža un Starzdes baznīciņa ar vienīgo Latvijā skrienošo gaili.

Ak jā – ja par akmeņiem – katru reizi, kā eju gar Nordeķu muižu tepat Rīgā – sirds nosāp par apzīmēto akmeni – tāda attieksme tomēr ir nekultūrālības un neizglītotības sekas –

Cita lieta, ko esmu ievērojusi – īpaši baznīcās – ir jāmāca cilvēkiem, ka baznīcās ir jāziedo nauda , nu ir. Biju nesen vienā baznīcā – bija tik emocionāli, ka asaras birst kā pupas.
Te uzreiz ienāk 2 mammas ar kādiem 4 bērniem – un neviens neko neziedo. Tā baznīcas dāma neko nesaka – lai jau bērniņi skatoties, bet – tas nav normāli – baznīca ir jāuztur, elektrība, valsts nodokļi, ēka, interjers – tas viss maksā un tas viens bērna ziedots eirocentrs būtu kā pamats gan izpratnei , gan nepieciešamībai pēc baznīcas arī nākotnē. Ja tās baznīcas “uztaisa” tikai par eksotisku caurskriešanas vietu – tad jau nebūtu brīnums, ja sabiedrība teiktu – mums to nevajag –

Izlasīju arī to otru rakstu – par bezsaimnieku muižām – NKP un ka valstij, protams, nav naudas kultūras pieminekļu uzturēšanai.

Tam es ticu, jo uzturēt neefktīgu birokrātiju, nenormāli alkatīgus korumpantus un politiķus – nu kāda vēl nauda kultūras pieminekļiem. Tās nav – nu vienkārši nav. Nabadziba jau nav tikai beztiesiskusm, nabadzība ir arī kultūras neesamība un nepiejamība.

Protams, ka daudz kas balstās uz entuziasmu, bet arī tam ir robežas.
Jau 101. reizi pieminu Gaiķu baznīcu – sieviete – lai man piedod – es aizmirstu to izcilo cilvēku vārdus – lūk, šī sieviete būdama pati ar savām veselības problēmām, tomēr darīja un panāca, ka baznīca ar unikālām k.v. vērtībām tika paglābta no branda, bet par remontdarbiem palika parādā valstij 4 000 eur pvn ? N u – normāli? Viena sabiedrības daļa apzagdama otru – likumiski un tiesiski tiek par miljonāriem, kamēr otra paliek valstij parādā glābjot kopējās sabiedrības vērtības?

Ko jaunā saeima, kārtējie saldsolītāji politiķi ir izdarījuši korupcijas pakarošanā un taisnīguma ieviešanā un kopējo vērtību saglabāšanā? Nu es jautāju – ko ?!!
Pareizi – neko !!! Patērējušies sev algas celdami un tāpēc nī – jāizpārdod ārzemniekiem, kuri tās nolaidīs par burbuli, kā jau simtiem tādu pieminekļu ir nolaiduši

Bet kas vēl svarīgi – vērtība ir jāzin. Kāda ir kultūrpolitika vērtību apzināšanā? Piemēram, no gada uz gadu brīnos – ir vasara – atvaļinājumu laiks, cilvēki braukā, grib redzēt , dzirdēt, lasīt, piedzīvot – bet tik daudzi !!! muzeji ir ciet. Nu ciet un punkts. Muzejnieki arī ir cilvēki. Visa kultūrpolitika kaķim zem astes, ja es esmu nobraukusi 200 km, bet uz muzeju atnāciet pirmdien vai otrdien vai pat tikai trešdien.

Protams – vietējo entuziasms glābj situāciju, uz daudziem objektiem ir zīmīte – zvaniet un mēs ieradīsimies, bet tomēr tomēr – valstij šī kultūrpolitika būtu jāmaina un jāpadara pieejama brīvdienās. Lai būtu ciet tai pirmdienā, bet nu brīvdienās ….

Vēl – LNB bija izcila izstāde- Neredzamās bibliotēkas. Bija ekskursijas pa izstādi. Bet – vēl bija izstāžu veidotāju ,manuprāt, izcili sagatavots lekciju cikls ar speciālistu uzstāšanos, bet kā mēs zinam, tad LNB strādā tikai lidz 18 un ja Tu strādā, tad viss – tad ir tā, kā bija – ieguldīts milzu darbs, bet ieradušies vien pāris cilvēku , jo vienkārši cilvēkiem ir jāstrādā, nevis ka nebūtu interese.

Tādā garā es varētu vēl 100 gadus rakstīt.
Be tnu pieminot arī to labo – tā nu bijis tik daudz – ka tas iegājis manas dzives zelta fondā. Tie cilvēki – mūsu cilvēku mīlestība uz skaisto, ziedosanās. Tepat blakus šai numurā vienā rakstā ir par koku pētnieci. Bet ziniet, cik daudz skarbajos kolhozu laikos tos lielos kokus lauku vidū saglabāja un rūpīgi apbrauca noputējuši melnu seju veči – kādi par to ir stāsti. Viena lieta ir čekistu nopirktā inteliģence, kura pa smalko vizin ājās pa Latviju un glāba dižkokus, ne reti tos nokaltējot, tem apkārt krumus izcērtot, bet cita lieta ir tie klusie varoņi, kuriem nekas cits , kā vien pašu alakas pēc kaut kā svēta un skaista lika saglabāt tos kokus

Nu un tad visi citi cilvēki. Tas ir līdzvērtīgs svētums senajam. Piem, skolas gados vairākkārt biju bijusi Rudzbāržu muižā . Bet domāju – tik daudz esmu aizmirsusi – jāaizbrauc jāpsaktās. Izrādās , ka muiža atdota NBS – jaunsargiem un nekāda “vazašanās”. Bet es sazvanīju jaunsargu komandieri – as dusmīgs, ka sestdienā, jo viņa cilveki gribot atpūsties, viņiem brīvdienas. Nu bet es gribu redzēt un varu tikai brīvdienās , ko tad man darīt? Komandieris saka- nu tā nevar tramdīt cilvēkus – lai braucot pa nedēļu. Es dusmīga , domāju – zvanīšu kādam tur ģenerālim un sūdzēšos, nu gribu redzēt muižu un viss. Nepaspēju padomāt, kuram ģenerālim tad zvanīt,kad man zvana un jautā, cikos tad muižā būsim. un – viena lieta, ka mums muižu atvēŗa ļoti smuks vīrietis , bet cita lieta, ka zinošs – pats beidzis Rudbāržu skolu un visu izrādīja un izstāstīja – ideāli. Izcili. Paldies. Kā saka – par šo muižu nu prāts mierīgs – labs precinieks – NBS.

Arī Jaunmoku pils drošā laulībā ar Zemkop. min. Kāpēc Mežotnes pili nevar atdot vai Mūzikas akadēmijai, vai Veselības ministrijai vai Vēstures instiytūtam.

Nu izbeidziet korupciju, neceliet tās jaunās ēkas grabažas – izmantojiet pērles, kas mums ir.

Mums nav muzeji ar antīkām miljardīgām vērtībām, ar dārgakmeņiem utt – nu cik tad mums vispār ir to kultvēsturisko vērtību un ja tās pašas nevaram saglabāt – tad kas mēs par tautu , kam mums literatūra un grāmatas?

Daudz kas atkarīgs no paša cilvēka, bet man palaimējies,ka man izdodas mūsu kultūrvēsturi apgūt vistiešākā saistībā ar cilvēkiem.

Pirmā muiža atjaunotajā Latvijā,kuru apmeklēju bija Kukšu muiža un pats saimnieks bija mūsu gids. Līdz tam biju sev iestāstūjusi,ka tā ir pieejama tikai bagātiem un ļoti bagātiem un pēkšņi mums ir individuāla ekskursija 2 stundu garumā ….un par 3,50 eur no cilvēka.

Holandiešu dizainers Alex Vervoordt saka, ka viss senais ir svēts,bet ja par to seno vēl ir zināšanas, vai ir ceļš uz tām, tad tā ir svētība, jā.

Protams,ka ir diktum žēl,ka arvien vairāk parādās privātās muižas ,kuras vairs apmeklētājiem nav pieejamas.

Tā pati Blankenfeldes muiža ir ļoti skaista, bet kā 5 * viesnīca un saimniekiem tas ir cits uzdevums – ģimenes uzņēmums un tikai ES fondu nauda padara iespēju to redzēt.
Tās muižas,kas ES fondu naudu neizmantoja – publikai ir slēgtas, ne visas ,bet tomēr