Putnu dziesmu producents

Man patīk lakstīgalu dziesma – to es uzskatu par paradīzes vēstnesi. Visi, kas dzied, dzied smuki, bet tā kā lasktīgala – tik smuki vēl melnais strazds dzied.

Bet vispār putnu balsis tā ir brīnumaina pasaule – Debesu dāvana cilvēkam

Manu lodžiju 9. stāvā ir okupējis viens kajanu pāris, kurš citus putnus klāt nelaiž. Protams, viņi tiek cienāti. Ne visu ēd, izvēlīgi. Bieži atlido, kad iznāku lodžijā – jūtos kā zem čekas novērotājiem. Kad abi atlido, tad viņi ļoti skaļi kliedz ar izvērstiem knābjiem un augšup paceltu galvu. Reizēm no rīta tikai mazliet iekrekšķina, paziņojot par ierašanos. Bet ir tādi īpatni iebrēcieni (it kā mazs bērns īsi ieraudās). Reizēm klusēdams staigā pa lodžijas malu un skatās logā, gaidot uz cienastu. Ļoti atšķiras mātīte no tēvaiņa – mātīte desiņu no manas rokas spēj paņemt maigi, tēvainis ir robusts, jāuzmanās. Viņi, ja nesaņem cienastu, spēj izraut kādu manis iestādīto puķu lapu. Vēl interesanti, kā viņi parāda man, kad grib padzerties. Nevaru nesaprast, tad iznesu bļodiņu ar ūdeni un tie padzeras. Uz vietas bļodiņas nevar atstāt, tās viņi “aizvāc.”