356 simtgades dienas

Ir jau labi, bet – kur un kad un kas dokumentēs tās citas simtgades realitātes?
Nē – man nevajag šo – viss ir slikti, bet tomēr arī ne šo – viss ir tik skaisti. Kā kurš ir spējis iekārtoties, protams – bet varbūt tad par to pašu arī.

Valsts sākās beidzoties postošākajam karam ar zaudētu nepilnu miljonu cilvēku un visu rūpniecību. Bet cēla – tiltus, skolas, baznīcas un galvenais ceļus. Tagad likvidējam. Visu – skolas, bibliotēkas, tiltus, ceļus. It kā neesot naudas. Pēc kara bija un tagad nav?

Kam kas pieder Latvijā pēc 100 gadiem kopš valsts dibināšanas?

Vai tādi jautājumi neattiecas uz radošo sabiedrības daļu? Par tiem nav ērti ne runāt, ne domāt?

Nesen noskatījos – jau kuro reizi – filmu Matrix.
Ko tur daudz teikt – visi tāpat zinam un saprotam, ka dzīvojam dažādās paralēlās realitātēs.

Ja salīdzinu Gekas filmas ar okupācijas laiku dokfilmdariem – Selecki, Podnieku, Braunu – tad , protams, ka vietā ir apgalvot , ka Gekas filmu lielākā vērtība ir vīra mūzika. Un tikai.