Latvijas mediju ētikas padomes pirmā gada darba pieredze

Mediju padomei būtu rūpīgi jāseko tam kas notiek “lielo mediju” vidē. Fakts, ka par super populāriem un pat par “tautas varoņiem” tiek padarīti cilvēki, kuru vienīgā vērtība patiesībā ir tikai skandaloza uzvedība, ir absurds. Būtu interesanti uzzināt, kas to visu apmaksā un virza. Ja ar to nodarbojas visi nozīmīgie masu mediji, tas ir pat bīstami. Tas apliecina tikai to, ka mums tiešām par prezidentu var ievēlēt pat “sala vecīti”. Atliek tika sākt visu pareizi “menedžmēt”.

Vakardien skatījos tv Deutsce WELLE – ziņu izlaidumu. Tā ap 9 vakarā. Lūk, skatos un domāju – tās pašas problēmas , kas pie mums, bet tomēr – par spīti tam, ka vācu valodā, kura tomēr nav mana ikdienā lietotā valoda – daudz labāk visu saprpotu.
Cita starpā – ļoti zīmīgi – “ziņu” žurnāliste pēkšņi paziņo, ka būs intervija ar aktrisi Barbaru Zukovu. Nobrīnos – nekad par tādu neesmu dzirdējusi un kāpēc pēkšņi – ziņu vidū kaut kāda aktrisīte tiks intervēta.
Pavisam drīz sapratu kāpēc. Bet atkal – par mediju ētiku vai vispār -par elementāru loģiku – lai tādiem saskābušiem tantukiem kā man nebūtu jāpurkšķ TV skatoties – kas tas atkal tāds – Pirms intervijas ir apmēram 3 min garš sižets, kurā īsi un konkrēti tiek parādīts, kas ir BZ un kāpēc būtu vērts šo interviju noklausīties. Un tad rāda viņu – 70 gadīgo BARBARU ZUKOVU un es no sajūsmas varu noģībt. Mani pārliecina dāmas izskats , jā, protams, bet vēl vairāk mani pārliecina dāmas teiktais – viņas cilvēciskā būtība.
NESPĒJU IEDOMĀTIES KAUT KO TĀDU LATVIJAS TV – ne sabiedriskajos , ne privātajos tv medijos. Viena lieta, ka nezinu, kura aktrise būtu gatava tik atklāti un konkrēti izrnāties par sabiedriski politiskām aktualitēm , otra lieta, kuri būtu tie žurnālisti, kuri būtu gatavi uzdot nedebīlus jautājumus.

Un tad ir tā, kā tai raidījuma Literatūre sērijā , kurā Terzens kundzei jautā, ko jūs ziniet par rakstnieci Repši , viņam atbild – kas par repši? Eināra Repšes meita?

Vai – satori , izlasīju, ka skolām tiek nodotas lietošanai visas simtgades filmas. Vienkārši izcili, vienkārši super. Tikai, pastāstiet man – kā skolotāji skolas vecuma jauniešiem pastāstīs , kas bija Kārlis Zāle, vai kas ir tēlniecība, kas ir Brīvības piemineklis – ja spilgtakā ilustrācija skolotājas stāstam būs filma kurā tēlnieks vai nu klusē , vai dzer un bļaustās nejēgā …
Vai , piemēram, filma par Kurtu FRIDRIHSONU – labi …. nav jau vērts …. kā saka – kuru tas interesē – naudu kungi un dāmas sadalijuši un tauta kā rijusi sēnalas, tā rij ….

Ja par – cilvēku sejām. Jā – arī es to ievēroju – cik skumjas, tādas kā ietramdītas bija cilvēku sejas publikā un bieži – arī uz skatuves. Nebija tas atsābinātais sestdienas svētku vakara baudījums, ko mēs visi viens otrā vēlējāmies ieraudzīt.

Eva Johansone turējās godam – smaidīja par mums visiem. Tiesa gan, manā vērtējumā – mani piekrāpa. Solīja, ka Toms Bricis taisīšot tādus jokus, ka būšot jāsmejas vēderu turot ( skatīt LTV1 RĪTA Panorāmu – ceturtd) . Gaidīju, gaidīju un nesagaidīju – vispār neko nesagaidīju no Toma Briča. Ja nebūtu tā solīts , varbūt pat īpaši viņam nepievērstu uzmanību, bet tacu , ka solīja ….

Par runām – jā – bija patīkami klausīties tās runas, kuras cilvēki bija sagatavojuši. To es uztvēru kā cieņu pret sabiedrību un kā savu spēju apliecinājumu. Protams, ka ļoti svarīgi, ka tika pieminēts, tas , kas mūs uztrauc visvairāk – naudas trūkums, valsts ignorance pret pilsoņiem , vai var arī teikt – pilsoņu neaizsargātība pret valsti. To visu bija ļoti patīkami dzirdēt , apzinoties, ka mākslinieki ir daļa no mums – sabiedrības.
Man visvairāk patika DZ Dreiberga teiktais, ka filma Dvēseļu putenis bija kā tādas lielas skaistas bēres mūsu strēlniekiem, kurā mēs – latviešu tauta godinājām viņu piemiņu un pateicām paldies par mūsu iespējām šodien. Es ļoti ļoti ceru, ka turpmāk – katru gadu Lāčplēša dienā LTV1 rādīs Dvēseļu puteni un šī filma kļūs par mūsu latviskās
identitātes ( par spīti, ka to ienīst daudzi ) jaunu simbolu.
Tad man ļoti patika arhitekta Liepiņa teiktais par kultūrvēsturiskā mantojuma glābšanu . Kaut gan godīgi – personīgu iemeslu dēļ mans favorīts bija Alūksnes muižas parks.

Tad , protams, Hermanis. Nu smuks un elegants bez gala – no sajūsmas par viņu gandrīz apraudājos. Patika viņa runa – par tām drausmām , par to bardaku valstī , par kuru nav atbildīgo.
Bet – atkal – principā – ja palieku pie domas, ka uzvarētājus noteica tauta – tad man nav variantu – atzīstu, ka tautas balss – Dieva balss , bet – lai nu kurš režisors, bet Hermanis jau nu ar savu Vēstures izpētes komisiju latiņu ir nolaidis nepiedodami zemu. Tādā nozīmē, čekistu – komunistu laiku ”tautas varoņi” – mums visiem ir ļoti labi zināmi – mums visi viņi ir līdzās – ģimenēs, rados, darbā, kultūrā , politikā utt. Toties – īstie varoņi – tie, kuri radīja čekistu komunistu varu , lai ar stingru roku vadītu tautu – lūk, par to arī Alvis HERMANIS negribēja un negrib izteikties. Ne izrādē, ne publiskās runās. Starp citu, par šo lietu domāju arī vakar , kad tajā pašā LTV1 skatījos Pelni sniegā. Atkal – varonis ir nabaga vienkāršā tauta, bet paši čekisti – komunisti – izsūtīšanas, cilvēciskuma iznīcināšanas idejas radītāji un virzītāji – kur un kāpēc viņi tādi radās …. jā – tas atkal nebija. Un man tā filma bija garlaicīga.

Citiem vārdiem – es gribētu mākslai likt ausgtāku latiņu un stingrāk prasīt kāpēc, nevis tikai – kā …

ā – zinu, kur sūdzību sūtīt, tik jāuzraksta

Mani neapmierināja šī notikuma – kg KULTŪRAS BALVAS CEREMONIJAS pati koncepcija.
Pirmā neskaidrība- tad tā ir sabiedrisko mediju ekspertu izvēle vai tomēr skatītāju un klausītāju izvēle. Ja tomēr , kā varu noprast – izvēli izdara abi – vispirms eksperti, pēc tam publika – vai tomēr nevarēja atņemt kādas minūtes no paša notikuma reklāmas laika, lai vēlreiz skaidri un gaiši izstāstītu mehānismu – kas īsti pieņēma lēmumu.

Otrā neskaidrība – vai man tagad jāpieņem, ka monopols uz sabiedriskā medija ekspertu un skatītāju-klausītāju viedokli ir kultūras ziņu redaktorēm IEVAI ROZENTĀLEI un HENRIETAI VERHOUTINSKAI? Ja reiz pasākums ir sabiedrisko , nevis privāto mediju ziņā – tad, manā uztverē, šausmīgi dīvaini, ka tā arī neatradās iespēja sabiedrības viedokļa paušanai par kultūras sezonu sabieriskajos medijos. Ja pieņemam , ka sezona ir no vienas ceremonijas līdz otrai. Vai tiešām man jāmaksā nodokļi , lai manu viedokli man tagad drāztu un bāztu manī divas dāmiņas, kuras apdullušas no sajūsmas par savu visvarenību? Vai tiešām pat sabiedriskajos – vai tieši sabiedriskajos, medijos nav īstā vieta , kur satikties kultūras ekspertu un plašas publikas viedokļiem un secinājumiem? Nē – nav – un tas man tikai apliecina manu jau iepriekš sludināto viedokli, ka sabiedriskie mediji ir komunistu čekistu – varas elites stingrā kontrolē.

Trešā neskaidrība – reti, kad esmu sajūsmā par vāgnerisko stilu – viens mākslas darbs – viens autors , kad tas notiek teātrī. Man Alvis Hermanis ir un paliks ģeniālākais režisors šodienas Latvijā, bet režisors, nevis scenogrāfs utt.
Lūk, šajā ceremonijā – 1kg kultūras balvas pasniegšanā man traucēja šis vulgarizētais, lai neteiktu debilizētais vāgnerisms. Paši pūš – paši deg. Ja reiz visus honorārus par pasākumu ltv1 k/z redakcija nolēma paturēt sev, tad varēja pret skatītāju būt vismaz tik godīgi, ka pieaicināt un apmksāt slavenos konsultantus – scenārijam, skatuves kustībām, runas kultūrai utt. utjprj. Godīgi – kad man uznāca īsta škrobe – pārslēdzu uz rīgatv24 un tur Baiba ZUZĒNA – gandrīz brēkdama – saka, ka cilvēki taču neskatās sabiedriskos medijus. Nopūtos un slēdzu atpakaļ , sakodu zobus un turpināju skatīties un nospriedu , ka vienkārši jāraksta sūdzība – par to, lai izbeidz mums sūdiņu pārdot par kūciņu.
Mēs esam gatavi gudrākam, inteliģentākam, pilnvērtīgākam kultūras saturam sabiedriskajos medijos.

Lūdzu analizējiet savas kļūdas, lūdzu uzklausiet ne tikai draugu un nedraugu slavas dziesmas, bet arī kritiku. Es saprotu ļoti labi, ka visi centās, ka neviens nedarbojās iejuties Lucifera ādā , bet nu tomēr , tomēr …. iznāca švaki, ļoti švaki ….

Trīs litri ūdens. Ne jau nu par brīvu.

???