Par likumprojektu “Grozījumi Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā”

ja jau Satversmē noteikts , ka baznīca pastāv ārpus valsts ,tad par ko stāsts?

… vienīgā Latvijas luterāņu baznīcas tiesību pārmantotāja ir LELB, pilnībā ignorējot LELBĀL darbību, mantojumu un nozīmi okupācijas gados un neatkarības atjaunošanā. +++ LELBĀL ir 1940. gada LR okupācijas sekas. Visu cieņu tā traģiskā laika luterāņu un ne tikai luterāņu garīdzniekiem, kuri atrodoties trimdā, darīja visu iespējamo, lai saglabātu tiem latviešiem savas tautas identitāi, kuri bija spiesti doties trimdā un savu turpmāko dzīvi nodzīvot ASV, Kanādā un daudzās citās valstīs, taču nevar noliegt arī to faktu, ka okupācijas laikā Latvijā turpināja darboties luterāņu baznīca, par spīti tam, ka luterāņu garīdznieki bija pakļāuta represijām, piemēram prof. Feldmanis uc. Jāatgādina arī, ka pie pirmās izdevās tieši luterāņu garīdznieki Latvijā bija tie, kuri dibināja savu “Atdzimšanu un atjaunošanos” un reizē ar Helsinkiem 86 uzsāka ceļu, kura mērķis bīja LR neatkarības atjunošana. Tā kā – nevajag pretstatīt vienu otram latviešu garīdzniekus – luterāņus. Tajā sarežģītajjā laikā katrs bija savā vietā un pildīja savu uzdevumu lielajā Dieva plānā. Bet nu, tie laiki garām. Atjaunotā, 1918. gadā dibinātā Latvijas republika drīz svinēs savu simtgadi, tā kā LELBĀL sen jau bija jānokārto lietas, kuras nepieciešams, lai atkalapvienotos ar LELB. Ja tomēr tas nav iespējams dažādu nepārvarami atšķirīgu nostādņu dēļ, tad diemžēl ilgais trimdas laiks ir šķīris latviešu luterāņus un šobrīd pastāv divas atšķirīgas luterāņu baznīcas. Žēl, bet, ja tas tā, tad viss ir pareizi. Likums ir jāpieņem , lai tādējādi precīzāk definētu esošo situāciju, kura ir izveidojusies starp LELB un LELBĀL.

Gribu lūgt kādu gudru žurnālistu, varbūt no šī paša izdevuma, Ir, uzrakstīt vienu kārtīgu analītisku rakstu par minētām izmaiņām ar luterisko baznīcu saistītā Latvijas likumdošanā. Tas varētu līdzēt kaut nelielu skaidrību ieviest. No luterāņiem tepat Latvijā esmu dzirdējis, ka vismaz daļēji šīs izmaiņas nepieciešamas, lai atvieglotu draudžu dzīvi un tām būtu mazāk ar valsts birokrātiju jākrāmējas. Nu un abas baznīcas ir ieslīgušas diskusijā, kura tad ir uzskatāma par īsto pirmskara baznīcas mantinieci. Tas viss ir gaužām mulsinoši – pa kuru laiku LELB un LELBĀL ir paspējušas tā sastrīdēties un kādi ir šā strīda iemesli? Vai pie vainas ir tas, ka LELB ir kļuvusi par visai konservatīvu baznīcu? Vai pie vainas ir strīds par “kanoniskām teritorijām” – līdzīgi kā krievu pravoslāvi uzskata Ukrainu par savu “kanonisko teritoriju” un nepieļauj iespēju, ka Ukrainas baznīca varētu būt autokefāla?