Par likumprojektu “Grozījumi Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā” • IR.lv

Par likumprojektu “Grozījumi Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā”

3
Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās baznīcas restaurētās krustapuķes un atjaunotie balstošie jumta un fasādes dekoratīvie tornīši. Foto: Rebeka Žeire, LETA

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (NA) un Saeimas deputātiem

Latvijas Evanģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL) ir bijusi nozīmīga latviskuma, valstiskās idejas, valsts nepārtrauktības uzturētāja padomju okupācijas gados. LELBĀL iesaistījās valstiskās neatkarības atjaunošanā 1990. gadu sākumā un sniedz būtisku ieguldījumu Latvijas sabiedrības attīstībā šobrīd. 

Diemžēl Saeimā 1. lasījumā šā gada 27. septembrī pieņemtie grozījumi Reliģisko organizāciju likumā, kas paredz noteikt, ka tradicionālā baznīca Latvijā ir tikai un vienīgi Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB), noliedz un ignorē to, ka okupācijas laikā daļa Latvijas luterāņu bija spiesti dzīvot trimdā, kur turpināja Latvijas luterāņu draudžu darbu visus okupācijas gadus, pulcējot latviešus, saglabājot valstisko apziņu, lai varētu to skaidri aizstāvēt neatkarības atjaunošanas laikā. Vienlaicīgi 25. septembrī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija atbalstīja virzībai pirmajā lasījumā grozījumus Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā, kas paredz noteikt, ka vienīgā Latvijas luterāņu baznīcas tiesību pārmantotāja ir LELB, pilnībā ignorējot LELBĀL darbību, mantojumu un nozīmi okupācijas gados un neatkarības atjaunošanā. 

Esam dziļi sarūgtināti par šāda, nepārdomāta, Latvijas sabiedrību šķeļoša likumprojekta virzību Saeimā, kas ignorē un nonicina trimdas latviešu un luterāņu ieguldījumu mūsu valsts un tautas attīstībā. Lūdzam darīt visu, kas Jūsu spēkos, lai šādas nepārdomātas normas netiktu iestrādātas attiecīgajos likumos. 

PBLA uzskata, ka, pieņemot likumu  “Grozījumi Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likumā”, Saeima rīkotos pretēji Latvijas Republikas Satversmei, un pieprasa, lai Latvijas Republikas Saeimas deputāti šādus grozījumus neatbalsta.

Šādu rezolūciju gadskārtējā PBLA valdes sēdē 2018. gada  28. septembrī Latvijas Republikas Saeimai  vienoti paudušas un parakstījušas visas PBLA sastāvošās diasporas mītņu zemju centrālās dalīborganizācijas – Amerikas Latviešu apvienība, Eiropas Latviešu apvienība, Latviešu Nacionālā apvienība Kanadā, Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē, Krievijas Latviešu kongress un Dienvidamerikas un Karību latviešu apvienība. 

 

Ar patiesu cieņu,

PBLA valdes un visu tās dalīborganizāciju vārdā –

Kristīne Saulīte, PBLA priekšsēde

Komentāri (3)

Ēvalds Lācis 06.10.2018. 18.09

Gribu lūgt kādu gudru žurnālistu, varbūt no šī paša izdevuma, Ir, uzrakstīt vienu kārtīgu analītisku rakstu par minētām izmaiņām ar luterisko baznīcu saistītā Latvijas likumdošanā. Tas varētu līdzēt kaut nelielu skaidrību ieviest. No luterāņiem tepat Latvijā esmu dzirdējis, ka vismaz daļēji šīs izmaiņas nepieciešamas, lai atvieglotu draudžu dzīvi un tām būtu mazāk ar valsts birokrātiju jākrāmējas. Nu un abas baznīcas ir ieslīgušas diskusijā, kura tad ir uzskatāma par īsto pirmskara baznīcas mantinieci. Tas viss ir gaužām mulsinoši – pa kuru laiku LELB un LELBĀL ir paspējušas tā sastrīdēties un kādi ir šā strīda iemesli? Vai pie vainas ir tas, ka LELB ir kļuvusi par visai konservatīvu baznīcu? Vai pie vainas ir strīds par “kanoniskām teritorijām” – līdzīgi kā krievu pravoslāvi uzskata Ukrainu par savu “kanonisko teritoriju” un nepieļauj iespēju, ka Ukrainas baznīca varētu būt autokefāla?

+2
0
Atbildēt

0

J.šveiks 08.10.2018. 13.23

ja jau Satversmē noteikts , ka baznīca pastāv ārpus valsts ,tad par ko stāsts?

0
0
Atbildēt

0

rinķī apkārt 07.10.2018. 16.29

… vienīgā Latvijas luterāņu baznīcas tiesību pārmantotāja ir LELB, pilnībā ignorējot LELBĀL darbību, mantojumu un nozīmi okupācijas gados un neatkarības atjaunošanā. +++ LELBĀL ir 1940. gada LR okupācijas sekas. Visu cieņu tā traģiskā laika luterāņu un ne tikai luterāņu garīdzniekiem, kuri atrodoties trimdā, darīja visu iespējamo, lai saglabātu tiem latviešiem savas tautas identitāi, kuri bija spiesti doties trimdā un savu turpmāko dzīvi nodzīvot ASV, Kanādā un daudzās citās valstīs, taču nevar noliegt arī to faktu, ka okupācijas laikā Latvijā turpināja darboties luterāņu baznīca, par spīti tam, ka luterāņu garīdznieki bija pakļāuta represijām, piemēram prof. Feldmanis uc. Jāatgādina arī, ka pie pirmās izdevās tieši luterāņu garīdznieki Latvijā bija tie, kuri dibināja savu “Atdzimšanu un atjaunošanos” un reizē ar Helsinkiem 86 uzsāka ceļu, kura mērķis bīja LR neatkarības atjunošana. Tā kā – nevajag pretstatīt vienu otram latviešu garīdzniekus – luterāņus. Tajā sarežģītajjā laikā katrs bija savā vietā un pildīja savu uzdevumu lielajā Dieva plānā. Bet nu, tie laiki garām. Atjaunotā, 1918. gadā dibinātā Latvijas republika drīz svinēs savu simtgadi, tā kā LELBĀL sen jau bija jānokārto lietas, kuras nepieciešams, lai atkalapvienotos ar LELB. Ja tomēr tas nav iespējams dažādu nepārvarami atšķirīgu nostādņu dēļ, tad diemžēl ilgais trimdas laiks ir šķīris latviešu luterāņus un šobrīd pastāv divas atšķirīgas luterāņu baznīcas. Žēl, bet, ja tas tā, tad viss ir pareizi. Likums ir jāpieņem , lai tādējādi precīzāk definētu esošo situāciju, kura ir izveidojusies starp LELB un LELBĀL.

0
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu