Durvis ir atvērtas

izrādi neesmu redzējusi, bet lugu esmu lasījusi krieviski. Es Jukio Mišimu esmu lasījusi tikai tulkotu – bet tāda bauda no vārda , kā viņa darbos – Debess – maz ir tādu autoru. Dievinu. Piemēram – mēness tikko izrautas aknas krāsā; pa atvērto logu plūda iekšā jūras smaržas , tik sāļas kā svaigas asinis; mēness sirpis debesīs – ass kā abpusgriezīgs zobens norūdīts cērtot miesas

Nu labi – tās tādas metaforas, bet – nekur Hermanis nemin , sasodīti izcili – perfekti Jukio Mišima vārdos ietērpj lugas varoņu un antivaroņu domu un jūtu pasauli – teiksim mārķīze vēro paavasara ziedoni, kas plosās parkos un skvēros , tad novēršas no loga un sev stingri nosaka – mani pavsari ir pagājuši, mani ziedi noziedējuši.

Latviski ir tulkots tikai Zelta templis – nenormāli sliktā tulkojumā un redakcijā, bet šis nu ir autors, kurš būtu nepieciešams latviski.

Skaudības dēļ vviņš nav literātu troņa augšalā ,pie Šekspīra kājām noteikti.