Ģimenes ārstu prasības ir taisnīgas

ZZS biedre, ar to var arī beigt ministres Čakšas raksturojumu. Meli slēpti aiz puspatiesībām ir šī ekonomiskā grupējuma rokraksts. Privatizācijas ?buldozers” jau neliksies mierā kamēr vien būs amatā. Arī vēl Romas impērijas sauklis :”Skaldi un valdi” komplektā ar nepiesegtu šantāžu ir viņas metode.

Visai medicīniskajai dokumentācijai, proti, veselības ministres lielajai mīlestībai – sakārtotiem papīriem (to gan viņa sauc par kvalitātes kontroli) mēnesī paredzēts 42,90 eiro. Jūs jau redzat – pat ministrija papīrus uzskata par ekvivalentu vērtību medikamentiem.

Un te nāk lielais ministrijas pienesums – 229,38 eiro mēnesī datortehnikai, mobilajam telefonam, stacionāram telefonam, programmatūrai un nejēdzīgajiem e-veselības ielāgošanas pasākumiem.

—————

e-veselības ieviešana palīdzētu ievērojami samazināt “veselības ministres” lielo mīlestību – papīrus.

42,90*12 … nav nemaz tik slikta nauda. Vajag tik paņemt.

Bez šaubām ģimenes ārsti varētu vēlēties lielāku finansējumu, taču šobrīd viņi atvēzējušies uz naudiņu, kas varētu apturēt slimnīcu vidējā personāla neatgriezenisku zaudēšanu. Ja tiek paralizēts stacionāru darbs, ĢA var klaigāt, plātīties un krist pie zemes, bet populācijas veselība strauju pasliktināšanos neietekmēs.

Situācija Latvijas medicīnā ir katastrofāla, bet, iespaids tāds, ka nevienu, izņemot ārstus, kas vēl mēģina pret to protestēt, tas neintersē.

Igaunijā un Lietuvā, pēc PVO datiem, ir izveidotas vienas no labākajām un pieejamakām med. sistēām pasaulē, un ko izveidojuši latvieši – it neko, sistēmu kā tādu vispār nolikvidējuši, izņemot ģimenes ārstus, tālāk viss ir pašplūsmā un tam slimniekam pašam jāmeklē specialisti, utt., utt., ja viņš, protams, vispār to var atļauties.

Un ko aborigēni vaino – nu, protams, ārstus, tikai ne politiķus un birokrātiju, kas sistēmu likvidējuši, un nepārtraukti kaut ko reformē, pie kam, ar katru reformu un gadu kļūst tikai sliktāk.

Un, dabiski, politiķiem um milzīgai un neefektīvai VM birokrātijai izdevīga tāda “skaldi un valdi” politika, kas vainu noveļ uz visiem citiem.

Un mūsu aborigēni ar savu vergu mentalitāti gatavi rīt tos makaronus un prasīt vēl, gatavi samierināties, ka tos ārstē ar novwecojušām un neefektīgām zālēm, gatavi stāvēt rindā uz vēžu izmeklēšanu, un vēlāk ārstēšanu un operāciju tik ilgi, līdz nekas, izņemot paliatīvo ārstēšanu vairs nav vajadzīgs, utt., utt.

Un gatavi gaidīt nāvi, tikai ne protestēt, atbalstīt ārstus, un padoāt, kurš tad ir vainīgs, ka mums ir kā Āfrikā, bet, Igaunijā un Lietuvā medicīna cilvēkiem ir bezmaksas, un to var saņemt katrs.

Un neviens nepadomā, ar ko tad Latvija atšķiras no Igaunijas un Lietuvas.

Kaut, jautājums, protams, retorisks – ar cilvēcisko faktoru, korupciju, politiķu atbildības līmeni un sabiedrības verdzisko mentalitāti, solidaritātes trūkumu un pofigismu, kas kopumā jau arī ir tas pats “sovoks”.