Seilei nav par ko atkāpties, pēc tā, kas notika ģenerālmēģinājumā ( par ko viņa galīgi nav galvenā vainīgā), būtu dīvaini, ja viņa tādu lēmumu nebūtu pieņēmusi, ja viņai, pirmajā vietā, ir bērnu veselības un drošības intereses.
Varbūt, bija komunikācijas problēmas, bet, principā, lēmums bija adekvāts.
Labi, protams, ka gājiens beidzas bez problēmām, bet, ko vainotu, ja gājienu atļautu, un ar kādu bērnu notiktu kāda nelaime?
Vakar, skatoties Sastrēgumstundu, bija skaidri redzams, ka ministre skaidri apzinās un nožēlo neveiksmīgo komunikāciju un nepareizo lēmuma formulējumu, un ir gatava uzņemties par to atbildību, kurpretī dz.sv. organizatoriskā vadītāja kūla pilnīgu sviestu un uz katru jautājumu par savu atbildību tikai dziedāja, cik brīnišķīgus svētkus ir noorganizējusi bērniem. Šādu sevis slavināšanu un nekādu kļūdu neatzīšanu bija pretīgi skatīties.
Manuprāt, tas, ka ministre (un vienīgi ministre, nevis lēmēju komanda kopumā) ir atzinusi lēmuma nepamatotību, liecina par viņas atbildību un pārējo organizatoru bezatbildību! Novelt visu uz ministres pleciem ir pazemojoša rīcība, es ar tādu Birziņu vienā laivā negribētu sēdēt! Galvenā īsziņu sūtītāja un haosa radītāja jau bija viņa! Kas tad galu beigās ir galvenais atbildīgais par dz/sv. organizatorisko vadību? Vai tad ne viņa?
Lēmums bija pamatots. Salīdzināt “emocionālu traumu” (vai kā mēs bijām saskumuši) ar diezgan reālu veselības apdraudējumu nevar. Cita lieta, ka derētu kārtīgi pameklēt “masu ģībšanas” iemeslus. Ja sīči ir noguruši, jo paši jandalējas, arī tā ir šamo pieskatītāju un organizatoru vaina, ja sīčiem trūkst pārtikas un/vai ūdens + nav paskaidrots, kas jādara, ja sāk kļūt slikti – tā ir organizatoru un pieskatītāju vaina, etc.
1) lēmums NEBIJA pamatots tā iemesla dēļ, ka pēc būtības, ja vien tiktu pēc burta izpildīts, attiecās uz pilnīgi visiem dalībniekiem, arī tiem, kuriem visi pasākumi jau bija beigušies un kas ar nepacietību vien gaidīja gājienu.
2) lēmums netika pienācīgi nokomunicēts, jo kurš tad galu galā rīkojās pareizi – tas, kurš lēmumu ievēroja, vai tas, kas to pārkāpa? Un vispār, kas tas par lēmumu, ja pati lēmuma izdevēja (Birzina) nodarbojas ar kolektīvu vadītāju apziņošanu (labi, ka nesūtīja SMS pašiem skolēniem personīgi), nevis par lēmumu informē dienestus un tiešos gājiena organizētājus.
3) Vai lēmuma pieņēmēji vispār apzinājās, ko gribēja panākt? Aizliegt gājienu per se vai neļaut gājienā piedalīties nogurušiem/novārdzinātiem indivīdiem? Un kā būtu jārīkojas vienā un otrā gadījumā?
Komentāri (21)
dzeris49 14.07.2015. 14.39
Seilei nav par ko atkāpties, pēc tā, kas notika ģenerālmēģinājumā ( par ko viņa galīgi nav galvenā vainīgā), būtu dīvaini, ja viņa tādu lēmumu nebūtu pieņēmusi, ja viņai, pirmajā vietā, ir bērnu veselības un drošības intereses.
Varbūt, bija komunikācijas problēmas, bet, principā, lēmums bija adekvāts.
Labi, protams, ka gājiens beidzas bez problēmām, bet, ko vainotu, ja gājienu atļautu, un ar kādu bērnu notiktu kāda nelaime?
1
andrejs > dzeris49 14.07.2015. 18.14
ja “neatļautā” gājiena laikā kkas notiktu, tad Seile mazgātu rokas nevainībā – redz ES jau aizliedzu, bet VIŅI vienalga gāja…
0
traductrice 14.07.2015. 12.51
Vakar, skatoties Sastrēgumstundu, bija skaidri redzams, ka ministre skaidri apzinās un nožēlo neveiksmīgo komunikāciju un nepareizo lēmuma formulējumu, un ir gatava uzņemties par to atbildību, kurpretī dz.sv. organizatoriskā vadītāja kūla pilnīgu sviestu un uz katru jautājumu par savu atbildību tikai dziedāja, cik brīnišķīgus svētkus ir noorganizējusi bērniem. Šādu sevis slavināšanu un nekādu kļūdu neatzīšanu bija pretīgi skatīties.
Manuprāt, tas, ka ministre (un vienīgi ministre, nevis lēmēju komanda kopumā) ir atzinusi lēmuma nepamatotību, liecina par viņas atbildību un pārējo organizatoru bezatbildību! Novelt visu uz ministres pleciem ir pazemojoša rīcība, es ar tādu Birziņu vienā laivā negribētu sēdēt! Galvenā īsziņu sūtītāja un haosa radītāja jau bija viņa! Kas tad galu beigās ir galvenais atbildīgais par dz/sv. organizatorisko vadību? Vai tad ne viņa?
2
+4
-1
Atbildēt
+4
-2
Atbildēt
@kristaps_freimanis > traductrice 14.07.2015. 14.04
” atzinusi lēmuma nepamatotību”
===
Lēmums bija pamatots. Salīdzināt “emocionālu traumu” (vai kā mēs bijām saskumuši) ar diezgan reālu veselības apdraudējumu nevar. Cita lieta, ka derētu kārtīgi pameklēt “masu ģībšanas” iemeslus. Ja sīči ir noguruši, jo paši jandalējas, arī tā ir šamo pieskatītāju un organizatoru vaina, ja sīčiem trūkst pārtikas un/vai ūdens + nav paskaidrots, kas jādara, ja sāk kļūt slikti – tā ir organizatoru un pieskatītāju vaina, etc.
0
traductrice > traductrice 14.07.2015. 14.20
1) lēmums NEBIJA pamatots tā iemesla dēļ, ka pēc būtības, ja vien tiktu pēc burta izpildīts, attiecās uz pilnīgi visiem dalībniekiem, arī tiem, kuriem visi pasākumi jau bija beigušies un kas ar nepacietību vien gaidīja gājienu.
2) lēmums netika pienācīgi nokomunicēts, jo kurš tad galu galā rīkojās pareizi – tas, kurš lēmumu ievēroja, vai tas, kas to pārkāpa? Un vispār, kas tas par lēmumu, ja pati lēmuma izdevēja (Birzina) nodarbojas ar kolektīvu vadītāju apziņošanu (labi, ka nesūtīja SMS pašiem skolēniem personīgi), nevis par lēmumu informē dienestus un tiešos gājiena organizētājus.
3) Vai lēmuma pieņēmēji vispār apzinājās, ko gribēja panākt? Aizliegt gājienu per se vai neļaut gājienā piedalīties nogurušiem/novārdzinātiem indivīdiem? Un kā būtu jārīkojas vienā un otrā gadījumā?
0