“Re&Re” neatzīst Zolitūdes civillietas traģēdijas prasību

Būsim nu godīgi un sapratīsim dažas lietas būvniecības procesā!

Kā tad tas notiek?

1. ir zemes īpašnieks, kurš izdomā, ka grib būvēt ēku, kur būs veikals, dzīvojamā māja utt.

2. arhitekts izdomā ideju, ka veikals būs apakšā, bet augšā uzkalniņš un zālīte un bērnu laukums un/vai autostāvvieta, aviobāze vai kas cits. Arhitekts uztaisa vizuālo izskatu, saskaņo ar īpašnieku un nes konstruktoram, kurš rēķina slodzes, spiedienus, izvēlas nesošos materiālus.

3. tālāk jau gatavais projekts tiek saskaņots ar dažādām iesaistītajām institūcijām (sadales tīkli, Rīgas ūdens, Vides pārvalde utt.), no kurām pēdējā ir būvvalde, kura dod gala akceptu.

4. būvnieks saņem gatavu projektu ar visiem zīmogiem, akceptiem un projekts ir likums, pēc kura ir jābūvē. Visas izmaiņas projektā akceptē projekta autors.

5. būvuzraugs seko, vai būvnieks būvē atbilstoši projektam un izsniegtajām projekta izmaiņām un sit pa nagiem būvniekam, ja tā nenotiek.

Es sapratu, ka ēka sabruka tāpēc, ka Re&Re bija izmantojis prasībām neatbilstošas bultskrūves jau pirmajā celtniecības kārtā un kopnes neizturēja papildu slodzi, ko radīja zemes uzbēršana. Pēc loģikas par 54 cilvēku nāvi atbild vispirmām kārtām tie, kas ierosināja/pieļāva/akceptēja neatbilstošās bultskrūves un pieņēma ekspluatācijā ēkas pirmo kārtu. Ja nu kāds būtu iedomājies aizstāt skrūves ar koka puļķiem (tā būtu fantastiska ekonomija), vai arī tad Re&Re tā arī būtu rīkojies? Es nedomāju, ka no cietumsoda būs liels labums vai jēga, daudz prātīgāk būtu atņemt Re&Re licenci un Pauniņam kā primārajam atbildīgajam noteikt naudas sodu, kas atstrādājams piespiedu darbos.

Izskatās, ka paši lielākie vaininieki nopirks sev ldārgākos advokātus un izspruks sveikā uz kaut kādu sīkumu, kā lembis uz personas kodu.

Vispar ja tika uz maximas jumta veigtas buvnieciskas darbibas, veikalu nedriksteja vert vala, jo tas vel skaitijas buvniecibas objekts,

Ar tādu jumtu kā jebkādas kauna sajūtas zaudējušām kremļjaģām, ZRP(v), katrs var uzlikt Latvijas likumiem un Satversmei mīksto. Nez vai Zolitūdes slaktiņā nogalināto tuviniekus apmierinās tiesas lēmums uz diviem gadiem iesēdināt liktenīgās skrūves savilcēju, tāpēc viņiem sakarīgāk būtu samest naudiņu un noalgot šāvēju. Ja Latvijas valstij rūpētu sava reputācija, būtu uzreiz izdevusi cietušiem tiesāšanai Dombrovski, Sprūdžu un Ušmeriku un nevilcinoties izvētījusi Maximas un Re&Re, kā arī katra UA dalītāja atbildību.