Barikāžu laika atceres nedēļā pirmoreiz notiks vēsturiskas rekonstrukciju spēles
Saistītie raksti
1 no 2 miljoniem /
17. janvāris
Veneranda Logina, barikāžu dalībniece
Radars /
17. janvāris
Radars Latvijā
Aktuāli /
11. janvāris
Žurnāls: Maskava grib iebiedēt Lietuvas tiesībsargātājus
Komentāri (15)
Kristīne 07.01.2014. 21.47
un neviena komentāra par tēmu…
2
Signija Aizpuriete > Kristīne 07.01.2014. 23.23
——–
“Latvijā nemācās, nestrādā un neapgūst amatu apmēram 36 tūkstoši jauniešu”
http://www.la.lv/rupju-berni/
============================================================================
Šitādu galarezultātu arī vajadzētu rekonstruēt:
“Pupurs pauž uzskatu, ka LTF savu mērķi sasniegusi – “pataisot mūsu tautu un zemi par pliku un nabagu, piespiežot cilvēkus masveidīgi braukt prom no savas dzimtenes”.
http://www.delfi.lv/news/national/politics/tautas-frontei-25-pupurs-un-sarkanbaltsarkanais-karogs-simbola-neseja-atminas.d?id=43706947#ixzz2pkZRSssk
0
Kristīne > Kristīne 07.01.2014. 23.43
“Pupurs pauž uzskatu, ka LTF savu mērķi sasniegusi – “pataisot mūsu tautu un zemi par pliku un nabagu, piespiežot cilvēkus masveidīgi braukt prom no savas dzimtenes”
==
Nabadzība, protams, ir reāla lieta, bet to nevar salīdzināt ar nabadzību jebkad iepriekš (PSRS laikos, Ulmaņlaikos utt.). Ļautiņi ēd vairāk un labāk, badā parasti nemirst, un, ja šāds risks pastāv, pastāv arī iespējas paēst bez maksas. Ļautiņu izbraukšana ir vairāk saistīta nevis ar reālu, bet gan relatīvu nabadzību – mēs esam nabagāki par daudzām bagātām valstīm, kurās drīkstam strādāt. Arī nabadzības uztvere galu galā nav īpaši objektīva, un ļautiņi jūtas nabagāki tāpēc, ka citi ir kļuvuši daudz bagātāki, nevis tāpēc, ka viņiem būtu mazāk iztikas līdzekļu.
0
Annija 07.01.2014. 18.36
Man kauns, ka ar savu piedalīšanos barikādēs, esmu ļāvis sevi apmuļķot nelietīgajiem čekistiem, kas vienojās ar ASV un citu lielvalstu specdienestiem par Latvijas pārvēršanu pērkamā prieka meitā un garīgi sakropļotu, izmantotu cilvēku masā. Mūs nav par ko slavēt un mums nav par ko priecāties, atceroties, ka muļķīgā kārtā uzticējām varas grožus tieši tiem, kas tos drīz vien atņēma visai tautai, izkropļojot vienu Satversmes likumu pēc otra, padarot savas pozīcijas par nepieejamām. Par muļķību ir jāmaksā! Bet nekas! – Nekas šajā pasaulē nav mūžīgs. Varu iedomāties to nabaga nelietīgo tārpu milzīgās bailes, kad viņi apzinās, ka tuvojas nenovēršamais – pēdējie šīs dzīves mirkļi! – Robeža, aiz kuras neviens viņus neslavēs, un jau pa visam skaidri liekot saprast, ka par visu neizbēgami ir reiz jāmaksā!
1
aigarsaboltins > Annija 07.01.2014. 18.45
Kādas sēnes tu brūķē – sarkanās vai bālās mušmires? Varbūt palielini devu, pasaule kļūs tīrāka.
0
Andris 07.01.2014. 17.39
Fu! Šķebina tāda apzināti tendencioza, uzvārdam absolūti atbilstoša (lokani melīga) komentāru rakstīšana (nerunājot jau nemaz, ka ne par tēmu) – „mani slepenie novērotāji”. Tad jāatgriežas vēsturē un jāpaskatās, kas tie ir par putniem un kas, kā, cik tiesiski un „sociāldemokrātiski” viņus izperējis. Un neviens cits kā socdems, tolaik ārlietu ministrs F. Cielēns: „jādibina jauns sevišķs polītiskas izlūkošanas organs. Formāli tas jānodibina pie ārlietu ministrijas un man jākļūst par tā augstāko priekšnieku. (..) no Brūno Kalniņa vadītajiem sportistiem un sargiem jāorganizē kaujas vienībās ap 300–400 cilvēku, kas būtu turklāt apbruņojami ar automātiskām pistolēm. (..) Līdzekļi šiem mērķiem ņemami no valsts fonda sevišķām neparedzētām vajadzībām, par ko lemj ministru kabinets, un izsniedzami ārlietu ministram sevišķi slepenām vajadzībām. (..) Jau tuvākajā ministru kabineta sēdē ministru prezidents izprasīja zināmu summu ārlietu ministra rīcībā. Ar Skujenieku vienojāmies, ka mans izlūkošanas organs būs pilnīgi slepens. Ne tikai tā darbība būs slepena, bet arī par tā pastāvēšanu nekas nav izpaužams.” – ārlietu ministrs, kurš demokrātiskā valstī par valsts līdzekļiem noorganizējis savu partijisko slepenpoliciju! Un uz šādu salašņu „ziņojumiem” atsaukties 21. g.s.?! Līdz šķebīgumam prasti, bet katrs pelna maizi, kā nu prot un māk.
2
Inese > Andris 07.01.2014. 23.48
Cik veikli sapreparēti citāti. Tikai “aizmirsāt” pieminēt 1927. gada 21. janvāra leitnanta Oliņa vadīto armijas daļas bruņotas sacelšanās mēģinājumu Valmierā.
Tieši pēc šī puča ar premjerministra Skujenieka svētību tad arī tika organizēts sevišķs polītiskās izlūkošanas orgāns, lai “demokratijas frontes vadītāji zinātu, kas notiek ienaidnieka nometnes vadībā”.
Atgādināšu jums, Cinīša k-gs arī, ko Cielēna k-gs sacīja publiskajā sapulcē nākamajā vakarā pēc Valmieras puča, citēju: “Dziļi emocionāliem vārdiem atgādināju upuŗus, kas nesti cīņā par brīvību 1905. gada revolūcijā un Latvijas Brīvības kaŗā 1919. gadā. Daudz, daudz asiņu liets par mūsu tautas brīvību. Brivība mums ir dārga, svēta. Bez tās nevaram dzīvot kā cilvēki.
Es brīdināju fašistiskos brīvības pretiniekus, ka mēs lietosim nāves sodu pret tādiem, kas ar bruņotu varu sacelsies pret mūsu demokratisko satversmi. Sevišķi brīdināju fašistiski noskaņotos virsniekus.
Es aicināju kareivjus neklausīt šādu virsnieku nelikumīgām pavēlēm, bet vajadzības gadījumā griezt savus ieročus pret viņiem, aizsargājot satversmi. Kas nelikumīgi pacels zobenu pret satversmi, to demokratijas zobens nesaudzīgi iznīcinās.
Rīgas strādniekiem un it īpaši darba jaunatnei tagad ir liels svarīgs uzdevums – būt arvien nomodā, lai dotu nāvīgu prettriecienu fašistiem.”
0
Inese > Andris 08.01.2014. 00.08
p.s. Atgādināšu cienījamajai publikai, kā noritēja pieminētais fašistiskais militārapvērsuma mēģinājums:
Valmieras garnizona leitn. Oliņš 1927. gada 21. janvāri ap plkst. 5 rītā ieradies savā rotā, sacēlis trauksmi, pavēlējis kareivjiem apģērbties kaujas tērpā un izdalījis kaujas patronas.
Devies otras rotas telpās un arī tur sacēlis trauksmi. Dežurējošo virsseržantu, kurš nav paklausījis, licis apcietināt un ieslodzīt atsevišķā istabā, noliekot pie durvīm sargus. Tad rotām uzdots steigšus ieņemt Jāņparka dzelzceļa staciju un pasta-telegrafa centrāli. Tas arī izdarīts.
Pa ceļam atbruņots policijas kārtībnieks Sūna. Telefona stacijā arestēta telefoniste Opmane. Prasīts pēc komunistiem un strādnieku sportistiem.
Oliņš zvanījis Cēsu garnizonam un uzaicinājis to pievienoties. Tad ieradies bataljona komandiers pulkv.-ltn. Kasparsons, apcietinājis Oliņu un kareivjus nogādājis atpakaļ kazarmēs.
0
Inese 07.01.2014. 16.23
veicināt Latvijas sabiedrības integrāciju uz vienotas XX gs. vēstures notikumu izpratnes bāzes
====================
Un kaut kāds “integrācijas fonds” nu izvēlēts par vienīgo patiesības paudēju? Vai, piemēram, izcilā latviešu polītiķa Fēliksa Cielēna stāstītais par Kārļa Ulmaņa homoseksualitāti iekļausies “vienotajā vēstures notikumu izpratnes bāzē”?
1
+6
-5
Atbildēt
@Inese > Inese 07.01.2014. 17.00
Atgādinājumam citāti no Cielēna k-ga atmiņu grāmatām:
Šeit vēl jāpastāsta informācija, ko man sniedza par Kārla Ulmaņa intimo personīgo dzīvi mani slepenie novērotāji. Rīgā bija atklāts noslēpums, ka Ulmanis ir homoseksuāls, pavisam izvairās no sievietēm, bet satiekas ar vīriešu kārtas jaunekļiem. Ziņojumos, ko saņēmu no Staprāna, itin bieži bija arī piezīmēts – «Pie Ulmaņa šonakt atkal pārgulēja mīlulis Vilhelms.» Protams, ko īsti Ulmanis pa nakti darīja ar Vilhelmu, to nevarēja zināt – vai viņi spēlēja kārtis, vai domino, vai citas kādas debešķīgas rotaļas. Tomēr šie novērojumi pastiprināja baumas par Ulmaņa homoseksuālismu. Es par šo lietu nebūtu šeit nekā runājis, ja tā saistītos tikai ar Ulmaņa intimo personīgo dzīvi vien.
Personīgi atzīstu, ka homoseksuālitāte ir sevišķa slimība un par to neviens nav ne juridiski, ne morāli vajājams, izņemot tikai homoseksuālus nodarījumus pret mazgadīgiem. Ir taču zināmi slaveni rietumu rakstnieki, kas bijuši homoseksuāli, kā, piemēram, Oskars Vailds un Andrē Žids. Ja es šeit tomēr runāju publiski par Kārļa Ulmaņa homoseksualitāti, tad to daru svarīgu polītisku motīvu dēļ. Tuvāk par to es rakstīšu manu atmiņu un atziņu trešajā sējumā. Pagaidām teikšu tikai to, ka Ulmaņa mīlestība uz Vilhelmu vēlāk ieguva ļoti lielu sabiedrisku un polītisku nozīmi, jo viņš, kļūdams par diktātoru, iecēla savu Vilhelmu ļoti augstā un atbildīgā amatā. Drīz vien Rīgā sāka klīst baumas, ka Vilhelma sieva ir Padomju Krievijas spiedze, bet Ulmanis tā mīlēja savu Vilhelmu, ka pilnīgi viņam uzticējās. Jā, tiešām mīlestība padara cilvēkus aklus.
***
Par šo kaislību es jau minēju memuāru otrajā sējumā (Memento, 1963). Šī atklātā patiesība sacēla Ulmaņa dievinātājos zināmu nemieru, pat protestus. Tas spiež mani teikt šai lietā vēl dažus vārdus.
Ka Ulmanis ir homoseksuāls, tas nebūt nebija kāda tukša bauma, bet atklāts noslēpums, par kuŗu runāja Saeimas kuluāros, diplomātiskajā korpusā un avīžu redakcijās. Man bija arī vairāki pierādījumi par šo Ulmaņa nenormālo kaislību. Par to man ir stāstījis agronoms Skubiņš, Priekuļu lauksaimniecības skolas direktors, kas bija varējis novērot Ulmaņa homoseksuālos sakarus ar kādu skolnieku, kad viņš pārnakšņojis skolā.
Mani slepenie aģenti, kā to jau minēju, 1927. gadā ziņoja, ka ik nedēļas naktī no sestdienas uz svētdienu Vilhelms Munters paliek pie Ulmaņa. Ja Ulmaņa homoseksuālisms būtu palicis tikai viņa privātās dzīves ietvarā, tad par to savos memuāros nebūtu nemaz runājis. Turpretī šī viņa ievirze ir tādā mērā kaitējusi Latvijas valstij, ka par to jārunā publiski.
0