Dziļš kritums martā – pārbaudījums ražotājiem

” Ir maksimāli jāsargā tās konkurētspēja, pirmkārt, pēc iespējas mazinot elektrības OIK ietekmi uz ražotājiem.”
Jā, tas nu ir pilnīgi skaidrs, bet vai Ekonomikas ministrija kaut ko ir spējīga šajā jautājumā darīt, jo ši OIK ātri var nogremdēt rūpniecisko ražošanu ne tikai LM, bet arī tajā pašā Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā, kuras izaugsme var tikt pilnībā pārtraukta tikai alkatīgo OIK dēļ. Mēslu sastrādāts vairāk nekā vajag TP valdīšana slaikā ar mazajiem HES un TEc 2.

Pēteris = humorīgs čalis… Latvijā, ar tagadējo valdoņu un “biznesmeņu” uzskatiem, vietas nav nedz simrgalvjiem, nedz cilvekiem vispār, te nav ko gaidīt, ka nomainīs 1 gadu vecu piparporšu pret labākiem apstākliem cilvēkiem, kas tiem strādā. Par dzelžiem maksās, cik prasa targašs, bet dziiem cilvekiem noskaudīs/nedos, lai cik stulblabi tie nerukātu: valdoņiem postpadomju verga komplekss/sindroms — nicināt un nīdēt tos, starp kuriem pats bijis, bet nu — iz grjazi v kņaazi…

Neviens bizness nekad nevar būt bez riskiem vai turēties katru gadu vienādā līmenī, jo pieprasījums pēc precēm/produktiem nemēdz būt katru gadu vienāds. Jūs taču katru gadu nepērciet sev jaunu mēteli vai mēbeles u.t.t. Tad kādēļ būtu jāiedomājas, ka citi to dara katru gadu?
Cilvēkiem varbūt tāds postpadomju sindroms – liekas, ka valsts viņiem taisīs biznesu. Patiesībā viņiem vajadzētu izglītoties, mācīties plānot, – aprēķināt visus riskus, tajā skaitā, mazākas vai lielākas citu valstu krīzes dēļ, atlicināt līdzekļus riska apstākļu stabilizēšanai, lai nav jāatlaiž strādājošos. Jaunajiem biznesiem ar retiem izņēmumiem pirmos pāris gadus ir jāattīstas ļoti palēnām. Bet stabilajiem biznesiem – atlicināt 10% no peļņas riska stabilizēšanai. Jo lielāks uzņēmums, vairāk ražo, jo proporcionāli lielāks arī risks.

Galu galā mums ir brīva valsts un brīvs kapitālisms. Veiksmes stāsts. Cik katrs var tik grābj un par citiem domāt tas vienkārši ir muļķīgi. Tā kaut kādi apdalīti nabadziņi, kuri neko citu nespēj, dara. Lūk tā.

Citāts
———————————
Jāpiebilst, ka joprojām augstā bezdarba dēļ uzņēmumi nav bijuši spiesti daudz dalīties ar līdzšinējās izaugsmes ieguvumiem – uzņēmumu apgrozījums audzis straujāk nekā darbinieku algas. Tagad pienācis laiks pateikties darbiniekiem par viņu pacietību.
——————————————-
Tas jau ož pēc ķecerīgā keinsisma ar mērķi stimulēt ekonomiku, nevis konsolidēt un samazināt. Kā zināms pēc Dombrovska grāmatiņas, tad tikai konsolidācija un samazināšana ir patiesais ekonomikas dzinējspēks. Nevis nīstās Krūgmana stimulēšanas idejas.
Cienījama baņķieru propagandista mutē šādas keinsisma idejas izklausās nožēlojami. Mūsu pasaulē labākais finanšu ministrs gan tā nedomā, skats viņa atteikumu palielināt algas, jo tas sagraus ekonomiku.
—————————————–
Īstā kapitālismā katram uzņēmējam ir jāgrābj cik tik var un jo biezāks, jo vairāk jāgrābj. Nevis jāuztraucas tur par kaut kādiem lošiem darbiniekiem. Kā teica mūsu ministrs par policistiem, paši loši vainīgi, ka par ierindas polcistiem rukā, vajadzēja mācīties un kļūt par ģenerāļiem. Būtu Latvijā cik tur tūkstošu ģenerāļu, būtu ģenerāļu valsts. Vai arī kā teica mūsu galvenais EURO baņķieris Rimšiks, tad skolotāji paši vainīgi, ka par grašiem jārukā, vajag mācīties valodu un braukt uz ārzemēm, tur maksā vairāk.

Man patika pēdējā rindkopa, taču dalīties no labas sirds vēlās vien retais, lielākoties tas notiek tad, kad “piespiež dzīve”, šinī gadījumā tas būtu darbinieku trūkums t.i. nav nekādas jēgas veidot reemigrācijas plānu apstākļos, kad bezdarbs ir rakstāms ar divciparu skaitli – tikmēr būs gammveidīgiem un maksimveidīgie gulagi kā arī peļņa īpašniekiem, bet gaudas par to, ka maz naudas darbiniekiem. Un pilnīgi noteikti nevajag atvieglot kaut mazākā mērā viesstrādnieku ievešanu, vismaz ne līdz tam brīdim, kad bezdarbs būs 6-7% robežās !!!