ANO vēlas panākt glābējsilīšu aizliegšanu

Bet kā tas vispār ir iespējams, ka glābējsilītes nemazina zīdaiņu slepkavību skaitu? Ja nebūtu glābējsilīšu, tad kas notiktu ar šiem bērniem? Tad iespējams, ka šādu slepkavību būtu vairāk. Tātad patiesībā ir iespējama interpretācija, ka glābējsilīšu statistika ir pozitīva.

Nu labi, pieņemsim, ka suteners piespiež sievieti “nodot” bērnu glābējsilītē, bet ja šādas iespējas nebūtu, kas tad pēc ANO domām notiktu ar šo bērnu? Tas valsti spiestu domāt par šo problēmu un piedāvāt … ko? Kaut kā galīgi nesaprotu šo loģiku.

Vai tik šis nav atkal kārtējais stāsts par to, ka ir mazi meli, lieli meli un ir statistika.

Interesanti- kā līdzīgas problēmas (un droši vien taču tādas tomēr gadās) tiek risinātas kaut kādā tur Irānā, Ķīnā vai Indijā?
Protams- itkā “civilizētajām” rietumu valstīm būtu jārāda visiem pārējiem piemērs. Bet kā tad tas notiek šajās itkā ne visai civilizētajās zemēs?
Ir gadījies dzirdēt, ka musulmaņiem ģimenes tradīcijas ir svētas, un nekad neviens bērns netiks atstumts. Tas tā kā attiektos uz Irānu.
Par Ķīnu un Indiju šajā jomā nezinu neko. Jāatzīstas- pat par šajās valstīs valdošajām reliģijām nezinu neko daudz vairāk par to, ka Indijā populāras ir Budas statujas, bet Ķīnā- :) pieminekļi Mao CzeDunam.
Būšu iepriecināts, ja kāds norādīs uz manu vājprātīgo nekompetenci un ieteiks kaut kādu avotu- kur smelties vismaz elementāras zināšanas.
Bet par ANO vēlmi aizliegt glābējsilītes- laikam vislabāk izteicies Ernests Kļaviņš savā zīmējumā. :(

Kad divi totalitāri mežoņi zvērēja „mūžīgu draudzību”, Tautu Savienība pierādīja iecerētā „spēku līdzsvara” nenozīmīgumu. Pēc Otrā kara radās ideja par jaunas valstu savienības – ANO veidošanu. Taču valstu vadītāji aizmirsa (neņēma vērā?) Teodora Rūzvelta, kuram Nobela Miera prēmija tika piešķirta tieši par TS dibināšanu, jau 1918. gadā rakstīto – „Es esmu par šādu Tautu Savienību ar nosacījumu, ka mēs negaidām no tās pārāk daudz… Es nevēlos spēlēt lomu, kuru apsmēja jau Ēzops, rakstot par to, kā vilki un avis vienojās par atbruņošanos un kā avis par uzticēšanās zīmi aizsūtīja projām sargsuņus, un tad tās apēda vilki.”
Tagad laikam pasaule ir kļuvusi tik balta un pūkaina, ka ANO vairs pat nerunā par atbruņošanos, Ēzopu un vilkiem, bet ķeras klāt glābējsilītēm. Patiesi cienījams uzbrukuma objekts!
Lasot kļūst nedaudz neērti…

nulle
ANO ir bezzobains, tapec ka to vada nulles un pederasti, kuru vienigas rupes par parazitiem: negeriem un palestiniesiem.

ANO vienīgais pozitīvas devums bija sarkano apturēšana Korejā. Cik nu tos nopelnus var piedēvēt ANO, nevis reālajiem darba darītājiem.
Ar piespiešanos var pieņemt, ka vēl tai bija kaut kāda lomele liela kara starp Krieviju, (toreiz sauktu PSRS) un civilizēto pasauli aizstāšanā ar daudziem maziem kariņiem. Saucās – cīņa par mieru laikam.
Kopš PSRS izjukusi, ANO pastāvēsanas bezjēdzība kļuvis brēcoša. Pieminam kaut vai absurdo DP pastāvīgā čļena statusu Krievijai.
Tagad esam nonākuši līdz glābējsilītēm kā pasaulē apkarojamākā ļaunuma. Kur tālāk?

Vai tas nav tāpat kā glābējsilītes aizstāt ar glābējgiljotīnām?

Manuprāt, ANO ir visur taisnība, izņemot vienu- pašu glābējsilīšu likvidēšana nenozīmē vecāku atbildības, materiāla stāvokļa, bērnu tiesību pieaugumu. Nu nevar likvidēt cēloni, cīnoties ar sekām…
Tāpēc viss tas, ko ANO iesaka, ir jādara un jāpanāk, ka glābējsilītes paliek tukšas. Un tad, kad tās būs tukšas, tad arī likvidēt. Bet ne otrādi..

…..atļaujiet IZDZĪVOT BĒRNAM… vienkārši, lai dzīvo…. lūdzu….

Marija Hercoga un viņas saimniekorganizācija acīmredzami putrojas problēmas cēloņos un problēmas sekās! Smieklīgi ir iedomāties, ka slēdzot glābējsilītes, tiks atrisināta, piemēram, situācija, kad “sievieti no bērna atteikties piespiež suteners”.

Šāda iniciatīva var liktenīgi beigties daudziem bērniem, kas šobrīd vismaz nokļūst gādīgā ģimenē.

Organizācija, kas apvieno nācijas, nespēj atrisināt nevienu krīzi “nāciju līmenī”, tāpēc ir ķērusies klāt cilvēktiesībām “glābējsilīšu līmenī”. kaut kā jau tā darbība ir jāimitē.

Tie cīnītāji par visādām tiesībām (ne tikai šajā gadījumā) sāk tā kā krist uz nerviem – šie ir iegājuši pilnīgā totalitārās domāšanas fāzē – ja kas nepatīk, tad tas ir jāaizliedz, nevis jāapdomā kā reāli uzlabot situāciju.

Un aizliegumus pamato ar kāda tiesību pārkāpumu, bieži vien kādas mazas grupas tiesības paceļot pāri lielākas grupas vai sabiedrības interesēm. Pēc vienlīdzības tiesību ziņā tas bieži vien neizskatās nemaz, dažreiz varbūt tikai attāli.

Varbūt vispirms varēja izpētīt un izstrādāt kādus priekšlikumus kā situāciju padarīt labāku, ar kādu mehānismu aizstāt un kādā veidā aizstāt tās glābējsilītes, nevis bļaut par aizliegšanu.