Eirocentrisms Latvijas izglītībā

Biju iedomājies, ka Kultūras akadēmijas absolventam it kā vajadzētu zināt vārda “genocīds” nozīmi. Naivs un nekulturāls.

Protams ir zināms eirocentrisms un etnocentrisms, bet es vairāk satrauktos par izglītības dogmatismu un faktoloģismu – cilvēki vienkārši nespēj līdzvērtīgi novērtēt tuvākus un tālākus notikumus. Tādā emocionālā skalā viens bojā gājušais LV tiek uztverts daudz svarīgāk par lidmašīnās katastrofu ar 200 bojāgājušajiem jebkurā Āfrikas valstī. Protams vajag tiekties uz kritiskāku un daudzpusīgāku pasaules skatījumu, tomēr piekrītu Ķīpam, ka šajā ziņā Latvijā neesam no tiem sliktākajiem uz pārējo Eiropas valstu fona.

Ir ļoti atbilstoši komentāri, kuri ļoti labi papildina rakstā izteikto viedokli. Jo patiešām interese par netradicionālām lietām un kultūru iepazīšanu (protams, tīkamos formātos un devās) it īpaši jaunākajā sabiedrības daļā IR! Tāpēc, Timur un draugi – rakstiet un būs, kas lasa. Ievietojiet provokatīvus jautājumus un veidosies diskusijas. BET par izglītību. Es arī piekristu, ka trūkst attālināta skata uz pasaules daudzveidību. Netiek piedāvātas gana plašas iespējas iepazīt un izdzīvot tik dažādās kultūras. Dabisks jautājums -> Kurš varētu to piedāvāt? Mana atbilde – tie, kuri to ir piedzīvojuši. Tātad atkal jau izcelšu šo aicinājumu Timuram un viņam pieredzē līdzīgajiem darboties ar cilvēku izglītošanu par šīm kultūrām. Ļoti iespējams, ka iesākums ir vieslekcijas, piemēram, kultūras akadēmijā vai koledžā, bet tālāk jau var skatīties uz kādām nodarbībām skolās.

Kā iespējams tikt pie vārda “Timurs Tomsons”? Vai tas tiešām ir īsts vārds, nevis pseidonīms?

Ko nu par Kamerūnu…
Tik maz zinām par daudz tuvākām zemēm.
Piemēram, sakarā Ķīļa paziņojumiem par lielo “augstskolu” daudzumu Latvijā – vai viņš zina, ka tepat Polijā uz 38 miljoniem iedzīvotāju ir 470 “augstskolas”? :)

Var piekrist autora domai, taču no raksta netieši izriet, ka Latvija šajā ziņā buksē. Īstenība ir otrādi. Latvijā zin par to, kas notiek citās valstīs, un vidēji pat vairāk. Vispār jau mazās valstis jau ir daudz progresīvākas šai ziņā. Francūži,piemēram, slikti zin valodas, amerikāņiem skolā ģeogrāfiju vispār nemāca…
Ir gan cita tendence- mēs labāk zinam, kas notiek Ņujorkā, Londonā vai Maskavā, bet ne par to, kas Viļņā vai Tallinā. Skatamies CNN, BBC vai krievu kanālus, bet tikpat kā nezinam par jaunumiem mūsu tiešajos kaimiņos.
Un te nu TV varētu darīt daudz. Pietiktu. piemēram, katrā ziņu raidījumā ielikt vienu ziņu par Tallinu, Viļņu, sagatavojot tādu pašu svarīgāko ziņu priekš kaimiņiem.

Savukārt, autoram – var žēloties par to, ka zemi nerok, var iet un rakt…
Kas traucē būt par Kamerūnas kultūras sūtni Latvijā? Latvijā nav negribēšanas dzirdēt par Kamerūnas vai Āfrikas kultūru, Latvija nav tik bagāta, lai sūtītu uz turienes emisārus. Tāpēc varbūt nevajag sākt ar pārmetumiem, ka par Kamerūnu nezinam, bet darīt pozitīvas lietas – publicēt reportāžas no turienes.

Paldies, Timur! Raksti vēl, lasīšu ar interesi.

Nepārzinu precīzu mācību vielu vēsturē un ģeogrāfijā šobrīd Latvijas skolās, bet manuprāt – virzienam būtu jābūt, lietojot autora vārdus, eirocentriskam un arī “latcentriskam” – pirmkārt plašas zināšanas par Latviju, tālāk apkārtējās valstis un vide (pamatā – Eiropa), un pēc tam, zināms daudzums informācijas par pārējo pasauli.

Es vēl mācījos skolā astoņdesmitajos, un arī tad bija dažādi audzēkņi. Es ļoti labi pārzināju ģeogrāfiju (mani tas interesēja, šķita interesanti), tai pat laikā klasē bija meitene, kura nezināja kurā virzienā kartē ir ziemeļi un citas debess puses, pie tam nezināja pat debespušu savstarpējo novietojumu attiecībā vienai pret otru – gan kartē, gan dabā. Ko es ar to gribēju teikt – jautājums ir par to, ko skolnieks iemācās. Mūslaikos lielāka problēma, manuprāt ir tas, ka skolēni it kā vielai cauri iziet, bet pēc tam tāpat neko neatceras, jo:
1) bieži vien skolotāji māca visu “pofigistiski”, skolēnam nerodas nekāda interese;
2) skolās nav stingras zināšanu atskaišu sistēmas – zini vai nezini mācību vielu, tu tāpat mierīgi ej tālāk pa izglītības kāpnēm;
3) pret bērnu mācību kontroli “pofigistiski” attiecas arī vecāki – vienalga,vai slinkuma, vai aizņemtības, vai citu iemeslu pēc.

Tā rezultātā, ja pašu ļoti neinteresē, vai vecāki nepiespiež mācīties ar regulārām ikdienas pārbaudēm, vai negadās sakarīgs skolotājs, tad zināšanas attiecīgajā jomā ir ļoti virspusējas un saraustītas.

Nevaru teikt, ka kamerūnieši ir zinoši Baltijas valstu ģeogrāfijā un vēsturē
—–
Vai tiešām izteikts afrocentrisms Kamerūnas izglītības sistēmā?
Nu kāpēc viņi nedomā plašāk… :)

Bet tad rakstiet lūdzu par Kamerūnu, ar interesi izlasīšu.