Apstiprina jauno gāzes cenas aprēķinu

Par to gāzi var spriedelēt gan šā gan tā un arī šķērsām, bet tas viss ir tikai gaisa tricināšana tukšgaitā. Mūsu viskākāko valdību vīri “gāzes lietu” ir sakārtojuši tā, ka vienīgais noteicējs visās gāzes lietās ir Gazprom. Mēs paši nevaram pat alternatīvus gāzes piegādātajus meklēt. Cik naudas no mums ņemt par gāzi nosaka tikai Gazprom un nekādas Zatlera valsts vizītes neko nevar grozīt, jo privātuzņēmumu svētajās lietās valsts nedrīkst jaukties.

Lietuvieši un Igauņi var ar Krieviju kaulēties par gazes cenu, Latvija nevar. Un nevar tāpēc, ka mūsu valdības nav strādājušas savu iedzīvotaju interesēs, bet gan Krievijas gāzes monopolu interesēs. Toties nodokļi šādu valdību uzturēšanai mums ir uzlikti daudz lielāki kā abās kaimiņvalstīs. Milzīgais, uzpūstais pārvaldes aparāts Latvijā, kurš satāv no visīstakajiem savas valsts iedzīvotāju aplaupītajiem ir tā korumpēts, ka sistemātiski iztirgo valsts īpasumus citu valstu monopplistiem, tā novedot Latvijas iedzīvotajus pie visaugstākajam pakalpojumu un ievesto iztikas līdzekļu cenām. Arī šī mūsu tik ļoti atbalstītā valdība pat nedomā sanmazināt šo valsts iztirgotaju varzu, bet jau gudro kuram Krievam varētu iztirgot nakošo mūsu uzņēmumu, novēršot jebkādu konkurenci par labu valsts iedzīvotājiem. Mēs maksājam nodokļus saviem apzadzējiem, uzturam svus aplaupītājus un dzīvojam vienā no dārgakajām valstīm Pasaulē.

Interesanti ir lasīt šādus spriedelējumus par cenu noteikšanas motīviem. Vai varat iedomāties kādās skābās grimasēs svelkas Gazprom un Krievijas ekonomiskā bloka vīriem sejas izdzirdot par iespējām iedot kādu sombolisku cenas atlaidīti gāzei vai naftai? Bet pēc tam to nomudžinot vēlākos darījumos. Ar Ukrainu bija darījums par kara bāzi un īpašuma attiecībām Krimā, bet ukraiņi vēlāk izrādījās ciets riekstiņš runājot par īpašuma attiecībām gāzes sistēmā. Ko varētu Latvija likt uz svara kausiem? Bet ko var zināt, Latvijas un Zatlera pazemošanai kāda cūcība var tikt izspēlēta demogoģisku izspēlu par cenām formā. Nekas nevar būt stulbāk kā ticēt cenu fiksācijai tirgus apstākļos.

Un cik ilgi mēs tā kautko lūgsimies un kautko mēģināsim sarunāt alternatīvu resursu ko dedzināt nav vai ,kā būtu ar koksni?