Ar to pieminekļa nojaukšanu būs problēmas. … vai ap to rituālu vietu, ja nojauks. …. To svinētāju, pieminētāju, atbalstītāju 9. 05.2022. bija ļoti daudz !!!… … Ne jau tās ”aptaujas” liecina par lielo atbalstu ”putinismam”, bet gan to ziedu daudzums pie pieminekļa… … Ziedu bija ļoti daudz !!! … Varbūt pat vairāk, nekā pirms gada ? … Tāds simbolisks ”balsojums”, tāds simbolisks atbalsts Krievijas karam Ukrainā !!! ….
Pat ziedus nevaram novākt tā, lai Krievijai nebūtu kārtējais negatīvais sižets par ”sliktajiem” latviešiem. … Varbūt tā novākt ziedus bija pareizi ?… Tā demonstratīvi, ar traktoru, lai labi saredz, lai vairs nedomā nest ??? … … Manuprāt, izskatījās slikti. ….
Arī kultūras pienesums Piemiņas dienas kontekstā bijis visai dažāds. Reizēm domāju, kuri kurus integrēja. Ne jau padomju laika recenzija, tā tapusi Neatkarīgajā Latvijā, saucas Gudra izrāde:
“Vienkārši – ir pagājis laiks, kas kaut kādā mērā remdējis sovjetiskā režīma pāridarījuma sāpes, kas saistījās ar krieviem kā šī režīma simboliskiem iemiesotājiem, ir drusku vairāk redzēta pasaule, ja ne tieši, tad TV ekrānā vēroti citu valstu nežēlīgi konflikti uz savstarpēju nacionālo pretenziju bāzes. Un varbūt, ka man ir vienkārši paveicies – satikt un pat strādāt kopā ar „ideālajiem krieviem”. Un varu atzīties, ka katru reizi gluži vai saraujos, kad dzirdu – visvienalga, tramvaju „diskusijās” vai no Saeimas tribīnes – tekstus par krieviem, kas mūs apdraud. Zinu, ka tā, kā es, nebūt nedomā visi – gan pie manas, gan vecākas paaudzes piederīgie. To labi varēja manīt tajā vakarā, kad skatījos „Piemiņas dienu”. Scenogrāfa Reiņa Suhanova iekārtotajā O-kartes zālē publika vairākās rindās sēž visapkārt spēles laukumam ar trim „darbības ligzdām” – trīs dzīvokļiem. Līdz ar to var redzēt ne tikai to, ko spēlē aktieri, bet arī to, kā reaģē skatītāji. Uz izrādi tovakar bija atnākuši lielākoties vidējās un vecākās paaudzes inteliģenti, pretēji tradīcijai, viņu vidū bija diezgan daudz vīriešu. Varu kļūdīties, bet man likās, ka viņu sejas bija noslēgtas, viņi ar lielu uzmanību, bet vienlaikus neticību, pat iekšēju protestu klausījās tekstā, ko runāja aktieri. Vai nu nepamatoti vienādodami tekstus ar teātra nostāju vai arī netikuši pāri senajiem aizvainojumiem. Lai arī aktieri spēlēja ļoti labi, manuprāt, tovakar viņiem tomēr bija grūti – kā pret sienu.”(Gudra izrāde, S.Radzobe, 10.04.2013, kroders.lv).
Pieredzes arī mēdz būt dažādas, lai nu tā būtu. Bet nesaprast zālē sēdošo “neticību un iekšējo protestu”, pielīdzinot okupāciju “seniem aizvainojumiem”, kam vieni nav spējuši tikt pāri… ?!
Interesanti, vai arī no 2022.gada notikumu skatu punkta izrāde Piemiņas diena būtu uzlūkojama kā gudra izrāde?
Komentāri (2)
Andris Vītols 11.05.2022. 06.22
Ar to pieminekļa nojaukšanu būs problēmas. … vai ap to rituālu vietu, ja nojauks. …. To svinētāju, pieminētāju, atbalstītāju 9. 05.2022. bija ļoti daudz !!!… … Ne jau tās ”aptaujas” liecina par lielo atbalstu ”putinismam”, bet gan to ziedu daudzums pie pieminekļa… … Ziedu bija ļoti daudz !!! … Varbūt pat vairāk, nekā pirms gada ? … Tāds simbolisks ”balsojums”, tāds simbolisks atbalsts Krievijas karam Ukrainā !!! ….
Pat ziedus nevaram novākt tā, lai Krievijai nebūtu kārtējais negatīvais sižets par ”sliktajiem” latviešiem. … Varbūt tā novākt ziedus bija pareizi ?… Tā demonstratīvi, ar traktoru, lai labi saredz, lai vairs nedomā nest ??? … … Manuprāt, izskatījās slikti. ….
0
Urga 08.05.2022. 09.45
Arī kultūras pienesums Piemiņas dienas kontekstā bijis visai dažāds. Reizēm domāju, kuri kurus integrēja. Ne jau padomju laika recenzija, tā tapusi Neatkarīgajā Latvijā, saucas Gudra izrāde:
“Vienkārši – ir pagājis laiks, kas kaut kādā mērā remdējis sovjetiskā režīma pāridarījuma sāpes, kas saistījās ar krieviem kā šī režīma simboliskiem iemiesotājiem, ir drusku vairāk redzēta pasaule, ja ne tieši, tad TV ekrānā vēroti citu valstu nežēlīgi konflikti uz savstarpēju nacionālo pretenziju bāzes. Un varbūt, ka man ir vienkārši paveicies – satikt un pat strādāt kopā ar „ideālajiem krieviem”. Un varu atzīties, ka katru reizi gluži vai saraujos, kad dzirdu – visvienalga, tramvaju „diskusijās” vai no Saeimas tribīnes – tekstus par krieviem, kas mūs apdraud. Zinu, ka tā, kā es, nebūt nedomā visi – gan pie manas, gan vecākas paaudzes piederīgie. To labi varēja manīt tajā vakarā, kad skatījos „Piemiņas dienu”. Scenogrāfa Reiņa Suhanova iekārtotajā O-kartes zālē publika vairākās rindās sēž visapkārt spēles laukumam ar trim „darbības ligzdām” – trīs dzīvokļiem. Līdz ar to var redzēt ne tikai to, ko spēlē aktieri, bet arī to, kā reaģē skatītāji. Uz izrādi tovakar bija atnākuši lielākoties vidējās un vecākās paaudzes inteliģenti, pretēji tradīcijai, viņu vidū bija diezgan daudz vīriešu. Varu kļūdīties, bet man likās, ka viņu sejas bija noslēgtas, viņi ar lielu uzmanību, bet vienlaikus neticību, pat iekšēju protestu klausījās tekstā, ko runāja aktieri. Vai nu nepamatoti vienādodami tekstus ar teātra nostāju vai arī netikuši pāri senajiem aizvainojumiem. Lai arī aktieri spēlēja ļoti labi, manuprāt, tovakar viņiem tomēr bija grūti – kā pret sienu.”(Gudra izrāde, S.Radzobe, 10.04.2013, kroders.lv).
Pieredzes arī mēdz būt dažādas, lai nu tā būtu. Bet nesaprast zālē sēdošo “neticību un iekšējo protestu”, pielīdzinot okupāciju “seniem aizvainojumiem”, kam vieni nav spējuši tikt pāri… ?!
Interesanti, vai arī no 2022.gada notikumu skatu punkta izrāde Piemiņas diena būtu uzlūkojama kā gudra izrāde?
0