Manī dzīvo bailes 1

Komentāri (1)

Sskaisle 05.11.2021. 09.22

Kopš sevi atceros vienmēr ir bijis tā – atverot grāmatu es atveru durvis un tad grāmatu lasot es apgūstu pasauli, kurā esmu iegājusi.
H.Oras grāmata man tika iedota uz pusotru dienu, bet man ar to bija tā, ka izmetu loku pa šo pasauli un steidzos, cik vien iespējams ātri to pamest. Tajā nekas, ne saturs, ne forma, nekas nekas nav mans. Cita – sveša tāla planēta ar svešām un mani neinteresējošām pasaulēm un problēmām.

Lūk, biju Aijas Zariņas izstādē LNMM, vai galerijā XO -Iltnere, vai Garanča, piemēram. Lūk, pasaules, kurās es ienirtu un brīnītos un jūsmotu – plivinātos kā putniņš pēc garda kumosiņa meklēdams.

Vai tā pasaule, kur tās latviešu sieviešu mājās ar puķudobēm. Mammas kaimiņiene – viņai ap 80 gadiem, pārvietojas tik līk, ka gandrīz ar degunu pa zemi velk, bet dārzs ap viņas namiņu kā ziedu pasaku valstība, bildē un fb. Bet tas interesantais – pati saimniece, pēc dabas nešpetna, asa un ātra, bet redz- puķes kā paraugbērni.

Vai lasīju interviju ar Aīdu Rancāni – ja to viņas kosmosu varētu ielikt vārdos – tad jā, tad es lasītu un novērtētu, bet šitādi mākslinieki kā h ora – nē – lai lido tālāk pie citiem –

+1
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar: