Klajā nākusi Silvijas Radzobes grāmata par Aleksandru Čaku

edge_indran > Anonīms 02.08.2017. 23.01

————-

“Kā kastanis es vaļā šķēlos,/Ar savu tautu kopā cēlos/Un tagad stāvu saules starā/

Aleksandrs Čaks, 1948.

========================================================================================

Pirmajos pēckara gados rakstītā A.Čaka dzeja ir uzskatāma par savdabīgu tā laika dienasgrāmatu. Kā par tiem gadiem izteicās V.Belševica -“Tā bija augšāmcelšanās no nāves gultas.”

S.Radzobes grāmata (spriežu pēc raksta) – tas ir kārtējais “bāreņu tautas” sindroma uzturēšanas spilgts piemērs. Vēl joprojām tiek ignorēts dzejnieces Ludmilas Azarovas-Vācietes aicinājums – paskatīties pagātnē no cita “leņķa”:

“….vara tik tiešām gribēja nožņaugt visu dzīvo un brīvo, bet nespēja, jo radās negaidīts brīnums – pretestības enerģija. Līdz šim par to ir maz rakstīts, varbūt tāpēc, ka šāda lieluma apjēgšanai nepieciešama laika distance.

Tāpēc man nepatīk, ja vietā un nevietā lieto vārdus “okupācija”, “verdzība”, “impērijas žņaugi”. Daudz svarīgāk ir apzināties apbrīnojamo fenomenu – latviešu tautu, kas spēja cauri gadsimtiem saglabāt savu identitāti, stāju, gara veselību, fizisku skaistumu un intelektu.”

Vija Beinerte: Pēdējā saruna ar Ludmilu par Ojāru

http://www.la.lv/wp-content/uploads/2013/10/g1/azarova1-664×830.jpg

http://www.la.lv/vija-beinerte-pedeja-saruna-ar-ludmilu-par-ojaru/2/

0

0

Atbildēt

0

Komentāri nav iespējoti šim rakstam