Valmieras teātrī izbrāķē Eihes iestudējumu

LKA profesore-teātra kritiķe Valda Čakare (kroders.lv)

Vakarā notiek festivāla oficiāla atklāšana ar Valmieras teātra direktores Evitas Sniedzes un festivāla žūrijas priekšsēdētāja Jāņa Streiča uzrunu, kurai seko pirmizrāde – Raiņa dramatiskās poēmas „Daugava” uzvedums. Tieši pirms divdesmit pieciem gadiem Valentīna Maculēviča režijā šis darbs kļuva par vienu no spilgtākajām Trešās atmodas zīmēm. Šodienas versijai, kuru veidojis Mārtiņš Eihe, Raini apvienojot ar fragmentiem no Kārļa Skalbes „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, ir lakoniska koncertuzveduma forma un brehtiski moralizējošs vēstījums. Scenogrāfs Kristiāns Brekte skatuves telpu sadalījis trīs līmeņos – zemākajā līmenī pie galda sēž patērētāju sabiedrība – ēd, dzer, pīpē, vienvārdsakot, patērē. Augstākajā – zem šņorbēniņiem uz tilta atrodas no dzīves prozas šķirtā mākslas pasaule – koris „Sōla”, kas, komponistam Mārtiņam Braunam atskaņojot instrumentālo pavadījumu, izdzied tautas likteni. Tikmēr skatuves dibenplānā uz ekrāna projicējas 1918.-1920. gada brīvības cīņu skati, kuriem pāri slīd kritušo cīnītāju vārdi un, ceļoties augšup, „pazūd” korī. No atmiņas telpas pārceļas uz mākslas telpu. Bet izrādes fināls ne bez didaktikas pasludina spriedumu mūsdienu Latvijas sabiedrībai. Kad Aigara Apiņa atveidotais Ziemeļmeitas meklētājs protesta uzplūdā izjauc patērētāju dzīres un tie, saniknojušies, nogalina viņu, ekrāns ar kauju skatiem paceļas uz augšu, atklājot miglas vālus, no kuriem iznirst pagātnes tēli, lai pārmetoši noraudzītos uz posta ainavu. Nu ko, esam jau esam vainīgi.

Kārna vārna uz slapa kapa
Man savu patiesību ķērc
Valmieras teātrī izbrāķē vai Valmieras teātris izbrāķē
Ko jūs visi raustaties ka puņķi uz drāts.Ja rakstiet, tad uzrakstiet vienreiz līdz galam.

Ak vai, cik stulbi nosist gulbi
Bet stulbāk vēl, ja vēlāk žēl
Tad ir tik velnišķīgi stulbi
Ik vietā sarkans gulbis kvēl
Tik stulbi, stulbi, stulbi kvēl
Ka jāsit vēl
_____________M.MELGALVS.

Es jau biju gatavs aizbraukt un noskatīties … Vai tiešām nevarēja uz paveiktā bāzes pārstrādāt režiju (nedaudz atkāpties no mēmā kino estētikas, pievienot teicēju vai meklēt kādu citu radošu risinājumu)un iekļaut repertuārā. Ja es kā neteatrālis biju gatavs braukt no Rīgas uz Valmieru, tad droši es nebūtu vienīgais … Ja būtu iespēja redzēt orģinālo izrādi, tad pats varētu spriest kas un kā, taču tagad ir sajūta ka izrāde man ir atņemta ar varu!