Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Filozofs un mutvārdu vēstures projekta ilggadējs zinātniskais vadītājs un iedvesmotājs Augusts Milts (1928—2008) kādā intervijā mēģina formulēt to pētnieku sajūtas, kuri vai ik dienu saskaras ar citu cilvēku dzīves un pieredzes stāstiem. Dzīvesstāsta uzklausīšana ir kā ielaušanās cita cilvēka noslēpumainajā pasaulē. Bet Milts norāda, ka stāstīšanas un uzklausīšanas mijiedarbībā «arī es pats, intervētājs, kaut kādā ziņā esmu noslēpums pats sev. Caur citiem dzīvesstāstiem es sevi atklāju».1 Stāsts ne tikai rosina dziļākas pārdomas pašam stāstītājam, tas turpina dzīvot arī tajā cilvēkā, kurš to uzklausījis.
Arī pētniekiem dzīvesstāsti reizēm nozīmē vairāk nekā tikai izejmateriālu zinātniskajām publikācijām. Šajā apskatā aplūkoto grāmatu autori iepazīstina gan ar analītiski tverto, aprakstīto un tematizēto citu cilvēku pieredzi, gan atklāj arī savējo, kas faktiski padarījusi iespējamu grāmatas uzrakstīšanu.
Ināras Antiņas dzimtu pasaulē izkliedējis Otrais pasaules karš. Viens vectēva brālis pirms bēgļu gaitām savā nesen nopirktajā īpašumā zem govju siles noracis Kuzņecova porcelānu un citas vērtīgas mantas. Viņš cerējis drīz atgriezties, taču beigās visu dzīvi nodzīvo Amerikā. Otrs vectēva brālis pazūd Sibīrijā, un par viņa likteni ģimenei nav nekādu ziņu. Autore atklāj, ka tikšanās ar Amerikas radiniekiem raisījusi spēcīgu emocionālu aizkustinājumu. Radusies vēlēšanās izprast to radinieku dzīvi, kuri nonāca citur — Sibīrijā, un viņa nolēmusi doties uz kādu no latviešu «kolonijām» Sibīrijā. Lai gan vectēva brāļa izsūtījuma vieta Sibīrijā nebija zināma, autore vēlējās vismaz būt vidē, kādā viņš, iespējams, dzīvojis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.