Dailes teātra izrāde Meistars un Margarita rāda, ka ļaunumam mūsdienās ir globāls raksturs
Ceru, ka inteliģentā sabiedrībā par idejas seklumu aizliegt krievu autoru darbus nav jārunā: pasaules pastāvēšanas laikā neviens nav kļuvis labāks un gudrāks, izvēloties kaut ko nezināt. Jautājums ir cits — ko ar uzzināto iesākt? It īpaši — ja lasa tādu kulta darbu kā Mihaila Bulgakova romāns Meistars un Margarita, pabeigtu 1940. gadā, bet lasītāju kaislīgi mīlētu kopš 60. gadiem, kad PSRS tas iznāk pirmajās cenzētajās versijās.
Igauņu režisoru Tīta Ojaso un Enes-Līsas Semperes iestudējums ir sarežģīts gadījums. Tomēr daži iespaidi un skaidrības labad arī īss sižeta pieminējums. Romāns sākas, kad Staļina laika Maskavā ierodas Sātans (Volands) un sastopas ar dažādu kalibru blēžiem un neliešiem. Meistars romānā parādās, kad tas jau ir pusē; šī ir līnija par mākslinieku totalitāras varas sakropļotā pasaulē, ko emocionāli piesātina Meistara un Margaritas mīlas stāsts. Visbeidzot romānā ievīta arī tikšanās starp Ponciju Pilātu un Jēzu (Ješuu Ha-Nocri), kuras apstākļus Meistars uzminējis savā romānā.
Tēmu te ir ārkārtīgi daudz, un tās ir sarežģīti risinātas. Taču Bulgakovs raksta tik viegli, ka jebkuram lasītājam šķiet, ka grāmata domāta tieši viņam. Bet iestudētājiem ar interpretācijām gan nākas pasvīst.
Igauņu režisoru Ojaso un Semperes izrāde Dailes teātrī ir neviendabīga. Atklāti sakot, teātra vietā es pirmo (divas stundas garo!) cēlienu radikāli īsinātu. Te pamatā ir atspoguļotas romānā aprakstītās Maskavas birokrātu un literārās aprindas, kas režisorus acīmredzami nav interesējušas. Apmēram cēliena pusē arī atmiņā ataust tas, kāpēc Ojaso un Semperes scenogrāfija un darbs ar video šķiet tik pazīstams — tā izskatījās Meistars un Margarita, ko 2002. gadā Volksbühne Berlīnē iestudēja vācu režisors Franks Kastorfs. Tieši Kastorfs Eiropas teātrī ienesa tendenci izmantot video, viņa firmas zīme bija scenogrāfija, kurā daļa telpas ir slēpta un to atklāj tikai filmējumi, viņš spēlējās ar ekstrēmiem aktieru pietuvinājumiem uz ekrāna.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.