Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
Nupat šie atgriežas no kapiem, Mirušo piemiņas vakara. Tumšajā kapsētā sniegā bija dedzinājuši tuklas sveces un pieklusinātās balsīs teikuši, ka liesmas, kas izgaismo piemiņas akmeņus, un melnās ēnas to tuvumā atgādina rūķu ciematu attālā vietā, varbūt kalnu ieskautā ielejā, aizsalušas upes krastā. Atceļā nosaluši un katrs savās domās iegrimuši, viņi iztēlojās, kāda gan šī pasakainā vietiņa varētu izskatīties vasarā, piemēram, pēc trīs dienas ilgušām lietavām, kad ielejā uz ilgāku laiku iegriezusies smagnēja, devīga saule. Nē, ne jau šie visi trīs bija fantazējuši vienu un to pašu — kamēr Emīla domas līpinājās ap sīkrūķiem, Miķeļa prāts lidinājās virs biezi apsnigušo ciprešu alejas, šurp un turp, kā vēja plucināts, caurspīdīgs maišelis. Bet Asja gumzīja caurajā mēteļa kabatā iestrēgušu salvetes gabaliņu un nespēja tikt brīva no nejēdzīga rūgtuma par dārgajām svecēm, kuras viņi bija atstājuši kupenā uz akmens malas. Tā pat nebija bijusi viņas, bet Emīla nauda, un tomēr. Nesen viņa bija manījusi plakātu ar sveču izpārdošanas reklāmu. Varbūt tas bija kāda žurnāla trešais vāks vai lapele, kas iebāzta starp piegādātajiem produktiem. Asja raudzīja sevi mierināt, ka reklāmā sveces droši vien būs bijušas daudz tievākas un īsākas, tomēr — kāda gan tam nozīme, kapos taču bija palikušas tieši šīs. Tuvojoties pieturai, Asjas satraukums brieda un trīsuļoja gar viņas plānā mēteļa muguru.
Ieejot augstajā akmens nama velvē, kas ielu savieno ar iekšpagalmu, katrs no viņiem jau sen nonācis cituviet. Emīls aizplanējis pie sarunas ar izdevēju, lai gan neizdodas atcerēties, kad šī tikšanās nolikta un tieši par kādu jautājumu. Asja ir likusi mierā sveces un nu grauž sevi par nejēdzīgo sarunu ar tumsnējo svešinieku, kurš šajā pašā vārtrūmē bija uzplijies ar zīlēšanu. Kremta, ka viņa nebija šo vis pasūtījusi, bet bija piepeši samulsusi un tieši blēža arābu acu dēļ. Jā, patiešām, tik banāli tas bija. Bet Miķeļa domas aizvien plivinās nepiesietas. Un nav arī ne jausmas, par ko un kāpēc šobrīd būtu jādomā. Viņi ir ceļā pie Asjas.
Trīsmetrīgo griestu tumšajā stūrī trīsuļo sen austs, tukšs zirnekļtīkls. No tā ir tieši viens metrs līdz lustras melnajam vadam, bet pa labi — pāris metru līdz biezi noputējušām divviru ieejas durvīm. Tās vienmēr stāv vaļā, un, ja uz vērtnes kāds sēdētu, tas tālu lejā redzētu trīs cilvēkus, kuri cenšas pakārt mēteļus uz pārbāzta pakaramā, stenēdami noliecas pie zābaku šņorēm, apsēžas uz zema soliņa, pustumsā rauga sačamdīt čības. No augšas viņi izskatās mazi un tūļīgi, šai vietai pagalam nepiemēroti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.