Vēsture ar sprādzienbīstamām tēmām — Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrāde «Skatuve» ugunī
Stāsts par vēsturi, kas vēlas atklāt arī mākslas būtību, totalitārisma sistēmu un vilkt paralēles ar šodienas politiskajiem apstākļiem. Piekritīsit — ambiciozi, un, teikšu uzreiz, izrāde ir nokodusi vairāk, nekā spēj sagremot. Bet reizēm nozīme ir arī uztveres kontekstam, un šis ir tāds gadījums.
Nevienam teātrim Latvijā nav tik sarežģīta skatītāju loka kā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrim: etniski, kā liecina pieredze (piemēram, ar Viestura Kairiša pretputiniskā Hamleta vai Lauras Grozas Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos uztveri), arī ideoloģiski neviendabīga, polarizēta auditorija. Un tomēr teātris cenšas runāt par tēmām, kas skatītājam bieži vien nav ērtas, bet tām ir vērts pieskarties.
Dramaturga Artūra Dīča luga un režisores Lauras Grozas izrāde vēsta par 1938. gadu, kad Maskavas latviešu teātra Skatuve trupu apcietina Valsts drošības komitejas priekšteči NKVD, pratina, apsūdz, nošauj. Staļina terora laikā latviešu teātra iznīcināšana ir viena no epizodēm t. s. nacionālajās operācijās, kad, balstoties uz safabricētām apsūdzībām, dzīvību zaudēja tūkstošiem cilvēku, kas pēc cariskās Krievijas sabrukuma bija izvēlējušies nemainīt savu dzīvesvietu vai dzīvoja padomju Krievijā ideoloģisku apsvērumu dēļ, vai arī, kā aktrise Marija Leiko, bija Maskavā aizķērušies ģimenes sarežģījumu dēļ. Biogrāfija vai apstākļi neko neizšķīra; samala visus.
Izrāde tiek pozicionēta kā darbs par vēsturi. Bet precīzāk būtu teikt, ka «Skatuve» ugunī vēsturi atveido metaforiski. Proti, izrādes veidotājiem vēsturisko detaļu precizitāte nav likusies īpaši svarīga, mērķis, šķiet, ir vispārināt, runāt uzreiz gan par konkrēto pagātnes epizodi, gan mūžīgām likumsakarībām, turklāt — gan mākslā, gan totalitārismā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.