Pampāļos, vienā no Latvijas lielākajām zemnieku saimniecībām, govju un arī kultūraugu labsajūtu uzrauga mākslīgais intelekts. Lauksaimniecība jau sen vairs nenotiek ar dakšām un ķerrām, stāsta AS Pampāļi valdes loceklis Mārtiņš Vaļko
Govju kūts Pampāļos Saldus novadā ir liela nojume ar augstiem griestiem, pie kuriem karājas milzīgi ventilatori, kurus ieslēdz vasarās, kad laukā valda svelme. Decembra sākumā, kad apkārtnē viss ir pieputināts balts, drīzāk var rasties bažas, ka lopiņiem te ir auksti, taču saimniecības vadītājs Mārtiņš Vaļko to noliedz. Govij komforta temperatūra ir no mīnus 20 līdz plus diviem grādiem, viņš apgalvo.
«Kā es varu pierādīt, ka govis te ir laimīgas?» Viņš pasmaida. «Jo viņas interesējas par mums, viņas nāk klāt un vēlas komunicēt.» Laime ir filozofisks jēdziens, bet tas, ka lopiņi ir dzīvīgi un ieinteresēti, un, šķiet, apmierināti, tiešām ir fakts. Lai arī visa viņu dzīve paiet šajā telpā, to kustēšanās pa kūti nav ierobežota, tām ir savas barošanās vietas gar galveno eju kūts vidū, guļvietas, kur domīgi atgremot barību, ko govs dara 14 stundas dienā. Pat savs spa, automatizētas rotējošas birstes, ar kurām pakasīt muguru, kad uznāk tāda vēlme.
AS Pampāļi ir viena no lielākajām zemnieku saimniecībām Latvijā, kas nodarbojas arī ar graudkopību, mežkopību un atjaunīgās enerģijas ražošanu. Trīsdesmit gadus vecais Mārtiņš, kam pieder vairāk nekā 51% uzņēmuma akciju, tās vadību pārņēma no sava tēva pirms trim gadiem, pa šo laiku uzņēmumam ir strauji kāpis apgrozījums un peļņa.
Kolhozs, kas negribēja izjukt
«Uzņēmuma sākums meklējams 1948. gadā, kad Pampāļos tika nodibināts kolhozs. Padomju laikā tas bija viens no labākajiem kolhoziem Latvijā. 1986. gadā pie tā stūres stājās mans tēvs Jānis Vaļko,» Mārtiņš stāsta uzņēmuma birojā Pampāļu ciemata centrā. «Kad mūsu valsts atguva neatkarību, kolhoza manta tika sadalīta zemniekiem kā pajas. Mans tēvs teica: kāpēc mums iznīcināt to, ko esam būvējuši? Saglabāja saimniecību kā kapitālismam atbilstošu uzņēmējdarbības formu paju sabiedrību. Kad iestājāmies ES, tā tika pārveidota par SIA, bet kopš šā gada janvāra esam akciju sabiedrība. Mums ir ap 130 akcionāru, bet lielākā daļa uzņēmuma pieder man, un otrs lielākais akcionārs ir mans tēvs.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.