Ķipēnu muižas īpašnieki Anna un Robins Poinderi saka: ir sajūta, ka muiža atdzīvojusies un runā
Dienā, kad viesojos īpašumā, Anna un Robins ir pagalam aizņemti. Pie Robina atbraukusi Trūdija Žagare pārrunāt biznesa lietas, mājā, kas tiek celta ukraiņu bēgļiem, notiek intensīvi darbi, kas nemitīgi jāpieskata, turklāt tieši todien ieradušies rūpnieciskie alpīnisti, lai apzāģētu bīstamos lielo ozolu zarus. Ja tas netiks izdarīts, vētras laikā zari var uzgāzties uz jumta. Turklāt abu meitai Džoannai ir dzimšanas diena, un pēcpusdienā sabrauks viesi.
Anna un Robins ir finanšu speciālisti — abiem ir savs konsultāciju uzņēmums, un viņi katru dienu strādā attālināti. Robins pagājušā gada nogalē pabeidzis lielu līgumdarbu, tāpēc šogad daudz spēka un uzmanības velta muižas atjaunošanai. Anna Ķipēnu muižā izmēģina savas spējas lauksaimniecībā. Bet lielāko daļu laika, protams, abi velta kungu mājas un apkārtējās vides atjaunošanai. Poinderi joprojām ir pārsteigti par to, cik ātri un viegli kļuvuši par muižas īpašniekiem. «Muiža izvēlējās mūs, nevis mēs viņu,» ir pārliecināts Robins. Vēl pirms desmit gadiem abi pat iedomāties nespēja, ka viņu dzīve varētu apmest šādu kūleni.
Īstajā brīdī īstajā vietā
Anna dzimusi un augusi Dunavā, skolā gājusi Līvānos. Pienākot vidusskolas pēdējam gadam, māsa, kas tobrīd dzīvoja un strādāja Lielbritānijā, ierosinājusi doties pie viņas un pastudēt ārzemēs. Anna izprātojusi — kāpēc gan ne? Vispirms viņa koledžā papildināja angļu valodas zināšanas, tad Mančestras Metropoles universitātē ieguva bakalaura grādu finansēs un grāmatvedībā. «Ir studenti, kuri var atļauties tikai mācīties, tomēr lielākā daļa arī strādā. Es studiju laikā strādāju viesnīcā par viesmīli un pamazām veidoju karjeru viesnīcu jomā. Bijām sarunājuši — kad beigšu universitāti, varēšu izmēģināt spēkus grāmatvedībā,» atceras muižas saimniece.
Beidzot universitāti, nedēļas nogalē Londonā notika menedžeru mācības, kurās bija jāpiedalās arī Annai. Lielajā konferenču centrā bija vairākas zāles, un viņa apmaldījās… «Tagad smejos, ka biju īstajā brīdī īstajā vietā, bet tobrīd gan tā nešķita,» viņa saka. Iegājusi kādā telpā, bet tur — tikai pāris cilvēku. Pie sevis nobrīnījusies — nez, kāpēc tik maz, teica taču, ka būs vairāk. Pienācis kāds vīrietis un vaicājis, no kuras nodaļas ir Anna. Tajā brīdī viņa sapratusi, ka nokļuvusi ne tur, un gājusi meklēt īsto telpu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.