Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 3
19. un 20. gadsimta mijā tika domāts par latviešu valodas pārradīšanu augstu domu izteikšanai
Latviešu tulkojumu apjoms, kas vienmēr ir pārsniedzis oriģinālliteratūras apjomu (izņemot dzejā), ir noteicis un atspoguļojis valodas vidi, valodas pārmaiņas un attīstību. Turklāt pirmos 300 gadus rakstīt latviski nozīmē tulkot latviski. Arī nacionālā literatūra lielā mērā top uz tulkojumu pamata, proti, topošie latviešu autori paši tulko un iespaidojas, izkopj žanrus un stilus, imitē ārzemju literatūras paraugus. Līdz 19. gadsimta vidum tulkojumu teksti valodas lietojuma ziņā stipri atšķiras no zemnieku valodas (cik vispār par to varam spriest). Taču 19. gadsimta vidū, kad modē nāk Anša Leitāna sentimentālie stāsti, kas lielākoties ir vācu tulkojumi, lokalizējumi un pārcēlumi, valoda tuvinās tautiskajai valodai, tā kļūst skaidrāka un vijīgāka.
Savukārt gadsimta beigās tulkojumu jomā notiek jauns pavērsiens — attālināšanās no lokalizācijas (tā saglabājas bērnu literatūrā un spēļu lugās) un mēģinājumi gan tulkot t. s. augsto kultūru, gan lasītājiem piedāvāt lasāmvielu, ko varētu dēvēt par agrīno bulvārliteratūru — piedzīvojumu stāstus un romānus. Tomēr tā vēl nav īstā sēnalu literatūra, kas izvēršas 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Tulkošanā priekšroka tiek dota visai precīzam tulkojumam ar skaidrojumiem, apzinātai svešādošanai, svešu reāliju ieviešanai un skaidrošanai. Tulkojumi kļūst arvien tuvāki oriģinālam (lai arī tajos ir greizumi un neprecizitātes), bet arī burtiskāki, pastiprināti ieplūst svešvalodu elementi. Turklāt jāņem vērā rusifikācijas izvēršanās, kas nozīmē nu jau divu dominējošu svešvalodu spiedienu. Tādējādi valodā vienlaikus izpaužas divas pretējas tendences — no vienas puses, tiek mēģināts atbrīvot no ģermānismiem, kuplināt ar jauniem latviešu vārdiem (Jura Alunāna un Ata Kronvalda tradīcija); no otras puses, tajā ieplūst milzīgs daudzums internacionālismu un aizguvumu.
19. gadsimta beigās latviešu valodā sāk parādīties nozīmīgi klasiskās literatūras, arī tā laika labāko rakstnieku darbu latviskojumi. Jaunlatviešu sētā doma par cittautu pieredzes izmantošanu latviešu nācijas izaugsmē veicina arvien plašāku tulkojumu klāstu. Laikraksts Dienas Lapa 1888. gadā uzsver: «Mums jāmācās, jāstiprinājas vēl pie citiem, lai pēcāk varētu paši savu tautisku rakstniecības ēku uzcelt. Tā tas gājis un iet pie visām tautām pasaulē. Ir kociņam jaunam piesprauž atspaidu — tik vēlāk viņš stāv stipri uz savām paša kājām.» (Nr. 215)
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.