Latvija gan rej, gan kož

Sankcijas nedarbosies, ja nebūsim modri, norāda domnīcas RUSI pētnieks Toms Kītings

Metāmies šaut ar zirnīšiem, nevis lodēm — tā Toms Kītings (Tom Keatinge) nodēvēja pirmās sankcijas, ko Lielbritānijas valdība ieviesa pret Krieviju pagājušā gada 22. februārī. Tā bija rietumvalstu reakcija uz Putina lēmumu atzīt Luhanskas un Doneckas Tautas republiku neatkarību dažas dienas pirms pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kītings asi kritizēja Rietumu maigumu un naivumu — ja sankciju mērķis bija atturēt Krieviju no iebrukuma, tās nebija pietiekamas. Tolaik spārnoto teicienu pārķēra lielākie Lielbritānijas mediji — Financial Times, SkyNews, Guardian un citi. 

Sankcijas un to ieviešana ir Toma vizītes iemesls Latvijā. Uz brokastu kafiju mēs tiekamies Vecrīgā, aiz stūra ir Finanšu izlūkošanas dienests, kurp viņš dosies pēc mūsu sarunas. Toms Kītings ir Finanšu noziegumu un drošības pētījumu centra dibinātājs un pasaulē vecākās aizsardzības un drošības domnīcas RUSI (The Royal United Services Institute) direktors. Tieši šobrīd viņš ar komandu apceļo Eiropu, lai uzklausītu un salīdzinātu, kā valstīm sokas ar sankciju ieviešanu. Vēlāk martā tiks izstrādāti ieteikumi situācijas uzlabošanai un problēmu risināšanai, taču Toma pirmie novērojumi liecina, ka Latvija ir starp tām valstīm, kas «gan rej, gan kož» — tātad spēj sankcijas realizēt arī dzīvē. Tā gan neesot visur.

Pēc Krimas aneksijas sankcijas bija vājas, turklāt neizsekojām, kā tās tiek apietas, — to pierāda Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī, saka Toms. Tikai tagad tiek būvēti reāli kontroles mehānismi un mainīta likumdošana. Pēc 2022. gada Rietumi ir zaudējuši savu «sankciju nevainību». Liels solis esot bijis Krievijas Centrālās bankas aktīvu iesaldēšana. Toms zina teikt, ka tam ir pamatīga ietekme uz Krievijas ekonomiku, jo pirms Finanšu noziegumu un drošības pētījumu centra dibināšanas 2014. gadā viņš strādāja investīciju bankā J. P. Morgan, kuras viena no klientēm bija Krievijas Centrālā banka.

Taču uz papīra sankcijas izskatās vērienīgākas nekā realitātē. Lai tām būtu lielāka ietekme, ir jāpievēršas to ieviešanai dzīvē, bet ar to neesam bijuši tik veiksmīgi. «Jo tālāk uz Eiropas rietumiem un dienvidiem», jo sliktāk, secina Toms. «Sankciju mērķis ir kustīgs» un nesēž rokas klēpī salicis. Kompāniju struktūras tiek mainītas, uzņēmumi pārceļas, maina stratēģiju, nodibina attiecības ar starpniekiem un trešajām valstīm, atklāj jaunus piegāžu ceļus un visādi citādi meklē izeju, lai atgrieztos tirgū. Vieglāka situācija ir finanšu sektorā un bankām, jo tām ir pieejams cilvēkresurss, sistēmas un pieredze un ir jau izstrādāti normatīvi, kā pazīt sankcijām pakļautos. Taču, ja esi vīna vai mikročipu eksportētājs, tev nav ne jausmas, ko iesākt ar sankcijām un kā tās ieviest ikdienā, saka Toms.