Trīs stāsti par iespējām palīdzēt ukraiņiem. Gadu pēc uzbrukuma sākuma atbalsts joprojām ir ļoti nepieciešams
Kaut pusi dienas
Biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem brīvprātīgais Atis Zorgevics-Prāms iespiež rokās mazu, zaļu sulas paciņu, no kuras lielām acīm pretī veras panda. Gadu nostrādājis atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem, viņš sapratis, ka reizēm visnoderīgākā ir šķietami visvienkāršākā palīdzība. Tāpēc Gribu palīdzēt bēgļiem postenī parādījās šādi našķi — lai cilvēkiem, kuri ieradušies Latvijā pēc gara un baiļpilna brauciena, sniegtu īsu atelpas mirkli un enerģiju. Daudzi arī kautrējas pajautāt, pateikt, ka varbūt nav ēduši vairākas dienas, stāsta Atis. Suliņa vai snikers uz brīdi tad ir zelta vērtē.
Atis ikdienā strādā par IT speciālistu. Vēl pirms nedaudz vairāk nekā gada būtu smējies, ja kāds pateiktu, ka visu savu brīvo laiku veltīs brīvprātīgajam darbam. Tomēr tieši tā ir noticis — centrā viņš pērn nostrādājis vairāk nekā 250 stundu. «Man pašam pirmoreiz dzīvē vairs nebija nekādu jautājumu par to, vai kaut kas būtu jādara, vienīgais jautājums — ko es varu darīt,» savu noskaņojumu pirms gada atceras Atis. Lai gan Ukrainā viņam nav ne radu, ne draugu. «Ukraiņiem šis ir bijis kara gads, un man arī personīgi šis ir bijis traks gads, bet jāsaka paldies atbalsta centram — varēju sēdēt mājās un besīties vai atnākt šeit un palīdzēt citiem, kam ir trakāk. Es izvēlos palīdzēt, iet un darīt.» Turklāt šeit valdošā atmosfēra un cilvēku pašaizliedzība ir kā pretinde negatīvajiem komentāriem sociālajos tīklos, kuros Latviju saukā par neizdevušos valsti, saka Atis.
Viņš atceras, ka stāvējis pie Kongresu namā tikko izveidotā atbalsta centra un skatījies uz rindu, kas aizvijusies līdz pat Valdemāra ielai. Laiks līdzīgs kā šogad februārī — nedaudz mīnusos. Rindā aptuveni 300 cilvēku, mammas ar bērniem, pensionāri. «Tobrīd es krieviski zināju vārdus russkij korabļ un slava Ukraini, bet man tas pūlis bija jāsadala, ļoti daudz ir bijis improvizācijas,» viņš nosaka.
Šobrīd palīdzības sniegšana jau ir strukturēta — pirmdienas rītā atbalsta centrā, kas tagad atrodas Amatu ielā, valda liela rosība. Tā kā pagājis gads, kopš daudzi ukraiņi uzturas Latvijā, viņam jāatjauno dokumenti. Atbalsta centrā vienuviet iespējams saņemt arī dažādus citus valsts un pašvaldības nodrošinātus pakalpojumus — saistībā ar mājokli, uzturēšanās atļaujām, sabiedrisko transportu un vēl un vēl. Savukārt pie nevalstiskajām organizācijām ļaudis vēršas ar visdažādākajiem jautājumiem. Piemēram, kur vakcinēt kaķi. Šobrīd ļoti aktuāli ir valodas kursi. «No ukraiņu puses ir bijusi milzīga motivācija iemācīties valodu, integrēties,» stāsta brīvprātīgais.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.